Search form

27.03.2007

Drukāt

27.03.2007. Ziņu lapa "Iekļaujies, strādā!" Nr.8

     Mēs — citu vidū: nedzirdīgie sabiedrībā Drīzumā tiks laists klajā izdevums «Mēs — citu vidū» (autore Marika Antonova). Tēma: kas jāzina nedzirdīgajiem cilvēkiem, lai drošāk...
    
Mēs — citu vidū: nedzirdīgie sabiedrībā
Drīzumā tiks laists klajā izdevums «Mēs — citu vidū» (autore Marika Antonova). Tēma: kas jāzina nedzirdīgajiem cilvēkiem, lai drošāk un brīvāk justos sabiedrīŗā dažādās situācijās. Galvenā uzmanība pievērsta jautājumiem, kas saistīti ar darbā iekārtošanu un izglītību. Jūsu uzmanībai — ieskats šajā grāmatā!
 
Nodarbinātība pieder pie katra cilvēka pamatvajadzībām. Vajadzība būt noderīgam sabiedrībā, vajadzība nodrošināt sevi un savu ģimeni, vajadzība atpūsties, ceļot – tas viss ir saistīts ar nodarbinātību.
Vai Latvijā trūkst darbavietu? It kā ne, jo, piemēram, 2006. gadā Nodarbinātības valsts aģentūrā bija 8000 brīvas darbavietas ik dienu. Tad kādēļ tik grūti atrast darbu? Var vainot valsts politiku, sabiedrības aizspriedumus, cilvēku nelabvēlīgo attieksmi un pat likteni. Tomēr bieži vainojams  vien paša motivācijas (intereses, iekšējas vēlmes un pārliecības)  trūkums.  Turklāt mūsu motivācija atšķirībā no valsts politikas ir atkarīga tikai no mums, un to mēs varam mainīt jau šodien.
Nedzirdība ir tikai tava īpatnība, nevis ta-va nespēja. Arī tu vari atrast savu vietu darba tirgū.
Kā un ar ko sākt?
Pajautā sev, kāpēc tu gribi strādāt! Visas pārmaiņas dzīvē sākas ar motivāciju. Kas tevi mudina darboties un virza tavu rīcību? Ja kaut ko dari ar motivāciju, tad to dari ar prieku, pārliecinoši un enerģiski.
Padomā, kas tevi motivē strādāt? Vai tevi vilina panākumi darbā, citu cilvēku atzinība, iespēja uzņemties atbildību un izaugsmes iespējas? Vai varbūt ģimenes locekļi grib, lai tu atrastu darbu? Varbūt tevi neinteresē darbs, bet ar invaliditātes pensiju grūti iztikt, gribas vairāk naudas? Lai kādi būtu iemesli, bez iekšējas vēlmes  un skaidra mērķa darbu atrast būs grūti.
Tev pašam jāgrib cīnīties par to, lai tava dzīve būtu jēgpilna un kvalitatīva, citādi darba piedāvājumiem, kursiem un pabalstiem nav nozīmes.
Nepieņem vārguļa lomu!
Iespējams, tev nākas sastapties ar to, ka daudzi darba devēji baidās pieņemt darbā cilvēku ar dzirdes traucējumiem. Viņiem ir daudz aizspriedumu un baiļu – kā sarunāties ar nedzirdīgu darbinieku, kā viņam ātri izskaidrot darba uzdevumus, kā viņš strādās, kā ar nedzirdīgo kolēģi sapratīsies pārējie?
Arī sabiedrībā kopumā sastopami aizspriedumi – cilvēks ar īpašām vajadzībām nereti tiek uzskatīts par slimu, nevarīgu būtni, kas jāžēlo.
 Nepieņem šo lomu! Pirmkārt, tev pašam jāapzinās, ka esi līdzvērtīgs jebkuram citam darbiniekam. Darbā svarīgi ir tikai tas, cik labs speciālists tu esi. Pamazām to sapratīs arī apkārtējie.
Protams, ir jāvēlas, jāsaņemas un jāprot atrast darbu, taču tev būs svarīgi arī iegūtajā darbavietā noturēties un tikt galā  ar darba uzdevumiem un attiecībām, kas izveidosies darba vidē. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tu negaidītu, ka tiksi žēlots un lutināts tāpēc, ka esi nedzirdīgs.
Notici sev!
Varbūt psiholoģiska barjera, bailes ir arī tevī pašā. Iespējams, tu netici savām spējām, baidies, ka tevi atkal noraidīs, negribi atkal un atkal cīnīties pret apkārtējo nesaprotošo attieksmi.
Varbūt tu jau ilgi esi bijis bezdarbnieks un tas spēcīgi iedragājis tavu pašapziņu – tu jūties nevarīgs, nezinošs un netici saviem spēkiem.
Atceries! Būs vajadzīgs laiks, lai atbrīvotos no šīm negatīvajām sajūtām. Mēģini pats sev pateikt, ka tu neesi nevarīgs, bet spēj sameklēt darbu un risināt problēmas, kas tajā rodas. Ir svarīgi neļaut, lai pagātnes negatīvā pieredze atkārtojas atkal un atkal. 
 
Esi aktīvs, meklē informāciju!
Nedzirdīgo vidū ir daudz arī pozitīvu piemēru, varbūt tu tikai nezini tos. Iztaujā paziņas un draugus! Meklē informāciju par kursiem, vakancēm (brīvām darbavietām) iestādēs, avīzēs un internetā!
 
Integrācija: Izglītības sistēmā. Darbā
Vai viegli iejusties dzirdīgo sabiedrībā?
Inese Immure
Savu vietu dzīvē vēl meklē Irīna Kristoforova. Viņai ir tikai 21 gads, bet jau izmēģinājusi divas nedzirdīgajiem netipiskas profesijas. Nu visu pēc kārtas.
Izglītošanās līkloči
Irīna ir vājdzirdīga. Pamatizglītību ieguvusi Valmieras vājdzirdīgo skolā. Pēc skolas beigšanas Irīna mēģināja stāties Rīgas 34. profesionāli tehniskajā skolā, lai apgūtu friziera amatu, kas bija viņas bērnības sapnis. Diemžēl viņa neizturēja iestājeksāmenus angļu valodā.
Pēc tam viņa uzsāka mācības Raiņa 8.vakara vidusskolā.
Mācoties pēdējā klasē, Irīnai bija iespēja īstenot savu bērnības sapni – friziera amatu apguva bezdarbnieku kursos. Sākumā viņa bija nobijusies, vai tiks galā bez tulka. Bet bija lieliskas pasniedzējas un saprotošas kursa biedrenes, kuras saprata: ar viņu jārunā mazliet lēnāk un vajag skatīties sejā.
 Par frizieri Irīna nostrādāja tikai 2 mēnešus, jo saprata, ka šī profesija cilvēkam ar dzirdes traucējumiem tomēr neder. Kāpēc? Klienti grib, lai ar viņiem arī papļāpā.
«Bet es taču nevaru vienlaicīgi griezt matus un skatīties uz klienta lūpām, lai uztvertu viņa teikto.  Ja klients pļāpā, tas man traucē paveikt darbu labi, jo visu laiku  jāsaspringst, lai viņu sadzirdētu pareizi,» saka Irīna.
Tālākos darba meklējumos
Iejušanās dzirdīgo sabiedrībā Irīnai sākās Raiņa vakarskolā kopējos dziedāšanas mēģinājumos ar dzirdīgajiem. Uzaugusi nedzirdīgu vecāku ģimenē – zīmju valodas vidē, sākumā viņa kautrējās sarunāties ar dzirdīgajiem skolas biedriem, jo nebija pie-redzes.  Pamazām viņa sāka justies drošāka un vairs nebaidījās uzsākt sarunas ar viņiem. Tas ļāva Irīnai izmēģināt pārdevējas darbu kādā apģērbu veikalā. Darbu atradusi kādā sludinājumā internetā.
«Kad pieteicos darbā, neteicu, ka slikti dzirdu,» atzīstas Irīna. Pēc kāda laika darba kolektīvā ievēroja, ka ar viņu nevar sarunāties no lielāka attāluma, un saprata, ka jauniņā ir vājdzirdīga. «Pēc tam darbabiedri , kuri pat nebija ievērojuši, ka lietoju dzirdes aparātu, saskarsmē ar mani bija uzmanīgāki. Ņēma vērā manu ieteikumu, ka, uzsākot sarunu ar mani, vispirms vajag mani pasaukt vārdā vai pieskarties man,» atceras Irīna.
Pateicoties dzirdīgām darba kolēģēm, viņa iemācījās sarunāties arī pa telefonu. «Kur es iepriekš būtu ņēmusi pieredzi runāt pa telefonu? Man jau nebija ar ko runāt,» skaidro Irīna. Lai arī darba kolektīvs bija jauks, tomēr Irīna pēc trim mēnešiem aizgāja no šī darba, jo mainīja dzīvesvietu un  līdz ar to uz darbu bija grūtāk izbraukāt.
 
Uzņem ar bailēm
Drīz vien Irīna atkal atrada pārdevējas darbu citā veikalā. Šoreiz «Duni», ko ieteica viņas bijusī klasesbiedrene Laura.  Sākumā veikala vadītāja bija nobijusies, uzzinot, ka par pārdevēju strādās kāda vājdzirdīga sieviete. Kā varēs ar viņu sarunāties? «Patiesībā nebija nekādu sazināšanās problēmu, bet nezinu, cik ilgi izturēšu šo darbu. No malas skatoties, liekas, ka tas visai  viegls –  vienmēr smaidām. Īstenībā tā nemaz nav. Darbs ir ļoti nogurdinošs, garas stundas uz kājām. Un cilvēki ir dažādi, bet  jābūt pret visiem vienlīdz laipnai un smaidīgai, » stāsta Irīna. 
Dažas domas
Kādas ir Irīnas domas par dzirdīgiem cilvēkiem? «Liekas, viņiem ir bagātāka valoda. Skatos un domāju, par ko gan viņi var tik gari un ilgi pļāpāt. Es tā nevarētu. Man nebūtu par ko tik ilgi runāt. Izrādās, dzirdīgie domā līdzīgi. Kad pie manis uz darbu atnāk nedzirdīgie draugi, dzirdīgās kolēģes brīnās, par ko gan mēs varam tik ilgi pļāpāt. Bet pļāpāšanā darba vietā parādās kāda atšķirība. Piemēram, ja pie manas dzirdīgās darba kolēģes atnāk kāda draudzene, viņas var pļāpāt ilgi un netraucēti. Savukārt, ja es sāku pļāpāt ar savu nedzirdīgo draudzeni zīmju valodā, tad no priekšniecības saņemu aizrādījumu, jo zīmju valoda uzreiz piesaista pircēju uzmanību. Viņi, ienākuši veikalā pirkt kādu apģērba gabalu, sāk skatīties uz mums. Priekšnieks uztraucas, ka tas var traucēt veikala darbībai.»
Trūkst informācijas
Kas būtu vajadzīgs, lai nedzirdīgie iekļautos dzirdīgo sabiedrībā? Te Irīna uzreiz atbild, ka vairāk jāinformē dzirdīgie par nedzirdīgiem cilvēkiem.
«Kad sāku strādāt veikalā, atklāju, ka kolēģi neko nebija zinājuši par nedzirdīgajiem, par zīmju valodu. Viņi bija redzējuši nedzirdīgos cilvēkus uz ielas sarunājamies zīmju valodā, bet nebija aizdomājušies dziļāk. Tagad manas kolēģes saprot, kā vajag ar mani sarunāties. Ejot kopā ar viņām pa ielu, viņas noņem kapuci un pagriežas pret mani, lai varu nolasīt no lūpām.»
Kurā sabiedrībā labāk
Irīnai atbilde skaidra: «Abās. Ar nedzirdīgo sabiedrību vien ir par maz. Ja lietošu tikai zīmju valodu, tad nedabūšu darbu, nebūs nekādas izaugsmes iespējas. Ārzemēs nedzirdīgie strādā dažādus darbus. Bet Latvijā nedzirdīgās sievietes parasti strādā vai nu apkopējas, vai šuvējas darbu. Un savukārt nedzirdīgie vīrieši vai nu celtniecībā, vai galdniecībā.
Gribētos, lai nedzirdīgie būtu vairāk izglītoti, lai viņi nebaidītos izmēģināt citus darbus. Es centos izrauties no tiem tipiskajiem darbiem, ko veic nedzirdīgie. Kad nedzirdīgie uzzina, ka strādāju par pārdevēju, parasti viņi saka: «Jā, tev palaimējās, ka esi vājdzirdīga un vari runāties ar cilvēkiem. Mums, nedzirdīgajiem, gan ir slikti. Kas tad cits atliek kā tikai apkopējas darbs.
Patiesībā pat apkopējas darbu nevar tik viegli atrast. Mana māsa, kas ir nedzirdīga, reiz mēģināja pieteikties uz to. Kad uzzināja, ka viņa ir nedzirdīga, uzreiz atteica. Reizēm domāju, ka dzīve nav taisnīga, – dzirdīgie pat ar pamatskolas izglītību var strādāt,  piemēram, par sekretāri, kamēr es te ar  visu vidusskolu uz to  nevaru nevaru cerēt tāpēc, ka man nav labas dzirdes.»
Nedzirdīgie vecāki  parasti necenšas savus nedzirdīgos bērnus mudināt iegūt kādu labāku izglītību, amatu vai darbu, domā Irīna.  «Ja es esmu trauku mazgātāja, tu arī par to strādāsi, » –  tāda ir daudzu nedzirdīgo vecāku nostāja. Savukārt dzirdīgie vecāki savus nedzirdīgos bērnus mudina iegūt augstāku izglītību vai meklēt citas labākas iespējas, pat neskatoties uz to, ka viņiem ir lielas grūtības ar pareizu rakstu valodas lietošanu.
Par brīvā laika pavadīšanu
Savukārt brīvo laiku Irīna vairāk pavada ar savām nedzirdīgām draudzenēm. «Parasti aizejam uz kādu kafejnīcu un tur papļāpājam. Patiesībā nedzirdīgajiem ir ļoti ierobežotas izklaides iespējas. Bet tajā pašā laikā lielākai daļai nedzirdīgo neinteresē koncerti, teātra izrādes, izstādes un citi sabiedriski pasākumi. Viņi reti apmeklē arī kino, galvenokārt iet uz šausmu filmām,» atzīst Irīna, spriežot pēc saviem nedzirdīgiem paziņām.
Lai gan Irīna ir vājdzirdīga, arī viņa neapmeklē teātri un koncertus. Kāpēc? «Man nav ar ko kopā iet. Mani draugi ir nedzirdīgi, un viņus tas neinteresē. Nedzirdīgos vairāk interesē pasēdēšana kafejnīcās, kur var ar draugiem papļāpāt. Viņu vidū ir ļoti  iecienītas ballītes ar pirti.»
Daudz brīvā laika Irīna velta arī melodeklamācijas nodarbībām Raiņa vakarskolā. «Man ļoti patīk dziedāt zīmju valodā. Priecājos, ka varam uzstāties dažādos koncertos un parādīt dzirdīgajiem zīmju valodas skaistumu.»
Ko darīt tālāk
«Noteikti gribētu kaut ko mācīties. Tikai vēl nezinu, ko. Vispirms jātiek skaidrībā ar sevi. Un jādomā arī par to, vai ar vajadzīgo diplomu kabatā dabūšu atbilstošu darbu. »

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas