Search form

11.04.2007

Drukāt

11.04.2007. Aktivitātes publikācija Nr.3

     LNS Goda biedrsOna Jāņkalne Daiga Delle «Ar kādu uzvārdu man sākt, ja man tie bijuši trīs?» — tā smaidīdama jautā Ona Jāņkalne. Ona Freimane — latvieša un lietuvietes mei...
    
LNS Goda biedrs
Ona Jāņkalne
Daiga Delle
«Ar kādu uzvārdu man sākt, ja man tie bijuši trīs?» — tā smaidīdama jautā Ona Jāņkalne.
Ona Freimane — latvieša un lietuvietes meita piedzima 1930.gada 2.septembrī Lietuvā Rokišķiu apriņķī Juodupes pagasta Pruseliu sādžā. Cik garš dzimtās vietas nosaukums!
Stāsta Ona: Ģimenē bijām 4 bērni — 3 māsas un brālis. Skolas gaitas uzsāku 1938. ga-dā. Mācījos vietējā lauku  četrgadīgajā skolā «Butēnišķi». Diemžēl 1940. gada ziemā saslimu ar meningītu un zaudēju dzirdi. Man tad bija 9 gadi...
 1941.gadā tiku aizsūtīta uz Lietuvas Valsts kurlmēmo institūtu, kur mācījos nepilnus 3 gadus. Smuks nosaukums, Vai ne?  — smaida joprojām dzīvespriecīgā Ona. Šī institūta paspārnē bija skola bērniem.
 Tad sākās 2.Pasaules karš un ģimene bija spiesta emigrēt uz Latviju, jo draudēja izsūtīšana uz Sibīriju. Iemesls — mēs tajos gados tikām uzskatīti par bagātiem, kaut gan mums piederēja tikai 25 hektāri zemes. Bet varbūt tādēļ, ka mammai Amerikā dzīvoja brāļi un māsas? Pēc kara beigām ģimenei vairs nebija iespējams atgriezties savās mājās, jo pastāvēja draudi represijām.
Tā arī apmetāmies uz dzīvi Latvijā. Vecāki dažus gadus nostrādāja kolhozā, tad mežniecībā, līdz nopirka Viesītē mājiņu, kur visu atlikušo mūžu nodzīvoja.
Kā izveidojās ceļš uz nedzirdīgo sabiedrību?
1949.gada novembrī tiku uzņemta Latvijas Nedzirdīgo biedrībā. Tajā laikā par biedrības priekšsēdētāju strādāja A.Celms.
Te man jāsaka paldies māsas vīram. Tajos gados no kolhoza nemaz tik vienkārši nevarēja tikt prom, bet māsas vīrs kaut kā pamatoja, ka man, nedzirdīgai, nav jāpaliek kolhozā, bet jāiet uz Rīgu mācīties. Tā es nokļuvu Centrālajā valdē un veicu tur dažādus darbus.
Amatu mācība
Bet, tā kā mana alga bija maza un Rīgā dzīvošana dārga, tad māsas vīrs mudināja mani izmācīties amatu. Tā es nokļuvu pie šuvējas – ebrejietes, izskatā nepievilcīgas, bet savā arodā izcilas meistarienes. Domāju, ka nekad neie-manīšos šūšanas mākslā, to-mēr iemācījos! Un vēl kā (smejas)! Ja arodskolā to visu iemāca veselos divos gados un galā saņem 2. kategoriju, tad es to visu apguvu  6 mēnešos, turklāt 4.kategorijas līmenī.
Bet tad biju spiesta pāriet dzīvot uz Ogri, jo māsa bija nopirkusi vasarnīcu, kuru nevarēja turēt neapdzīvotu. Kā mani negribēja laist prom no šuvējas darba! Es arī vēlējos strādāt tālāk, jo šuvu taču vislabāk no 5 meitenēm... Ogrē gan ātri izplatījās ziņas, ka es šuju. Drīz vien jau šuvu pasūtījumus vienu pēc otra. Naudu gan nekādu lielo neprasīju. Vēl bija māsas lapsu audzēšanas periods, kur palīdzēju.
Top jauna ģimene
Pa reizei tomēr mēdzu aizbraukt uz Rīgu, uz lielākiem pa-sākumiem. Tur tad arī satiku savu otro pusīti Āriju Grigoroviču. 1957. gada Jāņos jau svinējām kāzas. Tā pirmoreiz nonācu citā uzvārdā.  Pēc gada sagaidījām savu pirmdzimto Raimondu. 1962. gadā — otru dēlu Eināru. Tad jau mēs dzī-vojām Jēkabpilī. 
Un tā sākās darbs Pļaviņu biedrībā
1965. gada maijā pie mums ieradās CV priekšēdētāja vietnieks A.Celms un piedāvāja nākt strādāt uz Pļaviņu nodaļu par kluba vadītāju, solot piešķirt ģimenei dzīvokli, kas tika celts  netālā lauku  teritorijā.  Padomājusi arī piekritu.
1965. gadā tiku ievēlēta par Pļaviņu nodaļas priekšsēdētāju, un šajā amatā pildīju man uzticētos pienākumus  līdz pat aiziešanai pensijā (1988).
Tie bija raženi, bet grūti gadi. Tā kā vēl dzīvojām Jēkabpilī, tad pusgadu nācās ik dienas braukāt no Jēkabpils uz Pļaviņām, jo jaunceltā māja vēl nebija gatava. Palīdzēja vīramāte — lielais dēls varēja dzīvot pie viņas Pļaviņās un iet skolā. Jaunākais dēls palika pie otras omītes Viesītē.
Tāpēc vēl joprojām saku paldies vecākiem, kuri mūs atbalstīja. Vīram bija veselības problēmas, līdz ar to arī darba grūtības. Klubā gan man daudz palīdzēja. Vienmēr mani atbalstīja. Viņš bija mūsu sienas-avīzes «Mūsu Druva» veidotājs.
Arī kluba vadītāja, apkopēja, ielas slaucītāja...
 Vienlaikus man bija jāpilda arī kluba vadītājas pienākumi. Klubā bija jāorganizē daudz un dažādi pasākumi saskaņā ar darba plāniem. Tika rīkotas ekskursijas uz Lietuvu,  Igauniju,  lekcijas, mutvārdu žurnāli, pārrunas, informācijas par nedzirdīgo dzīvi u. c.
Bet tad kādu dienu no Sociālās  nodrošināšanas ministrijas tika dots rīkojums LNB CV samazināt štatus – kurš gan atkāpsies Rīgā? Tā nu rīkojums atceļoja uz Pļaviņām, un tika likvidēta  Pļaviņu nodaļas kluba vadītājas štata vieta, atstājot tik vien kā apkopējas pusštata vienību ar algu – 35 rubļi mē-nesī!!!  Tā teikt, smejies vai raudi... 
Pārmaiņas — ne uz labo pusi
Tas gan mūsu ģimenei bija pamatīgs trieciens! Gribēju visu pamest un meklēt citu darbu, bet vīrs mani pierunāja palikt.
Tāds nu man bija tas laiks — nodaļas priekšsēdētāja strādā par apkopēju, mazgā klubu un slauka ielu gar māju....
Tai pašā laikā joprojām no CV pienāca visādi  plāni un priekšraksti, jo priekšsēdētājam savi pienākumi bija jāveic sa-biedriskā kārtā. Bija vienalga jāpilda CV  uzdotie plāni. Pati brīnos, kur man radās tāds spēks un apņēmība visu paveikt. Nostrādāju 23 gadus. Pašai negribas ticēt!
Bez tiem visiem plāniem un pasākumiem man ik gadu vajadzēja rūpēties, lai biedrības māja nepaliktu bez malkas. Biedrībā bija kopmītnes, par tām man arī bija jārūpējas. Tomēr, darbojoties  Pļaviņu nodaļā, vienmēr centos savus darba pienākumus godam iz-pildīt.
Vēlākos gados biju CV prezidija locekle, 4 gadus mēroju ceļu uz Rīgu.
Tiku apbalvota ar Darba trieciennieka un Darba teicamnieka nosaukumiem.
Tas bija cits laiks...
Tā kā ilgus gadus tiku veikusi nodaļas darbu galvenokārt sabiedriskā kārtā, tad priecājos, ka to vismaz morāli novērtēja un man piešķīra Goda biedra nosaukumu.
Kā bijis, tā izbijis – tagad jau pavisam cits laiks ar citu kārtību un noteikumiem. Nav ko ne ko lielīties, ne žēloties! (smejas). Gadu gaitā viss ir mainījies, viss ir kļuvis savādāks, arī mēs paši!
Tagad
Mūsu prieks ir bērni un mazbērni — dvīņu puikas Renārs un Madars un mazmeita Krista. Kamēr bērni bija mazi, adīju cimdus un zeķes, tagad vairs ne, jo, bez čībām staigājot, tās tiek tik ātri saplēstas.
Tagad mīļi un saticīgi ar Arvīdu dzīvojam Rīgā. Mums ir labi draugi. Visu darām kopā. Mana vājība ir sēnes, ogas, tikai nav kur tās vākt. Mīlu kārtību visās lietās, dzīvoklis vienmēr ir tīrs. Vienmēr gaidām ciemos pie mums Marutu un citus mīļus cilvēkus.
Autores piezīme. Var just, ka Jāņkalni vienmēr gaida un priecājas par ikvienu ciemiņu viņu mājās. Ciemiņš tiek mīļi sagaidīts, palutināts ar garšīgu mielastu — Ona burvīgi gatavo! Turklāt prombraucot līdzi tiek dots ciemakukulis —  pašgatavots, no sirds!
Novēlējums
Gribas novēlēt jaunajai paaudzei būt atsaucīgai, saprātīgai un visu zinošai mūsdienu steidzīgās un  tik darbīgās nedzirdīgo dzīves virpulī! Lai veicas mums visiem — veciem un jauniem!
 

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas