Search form

09.05.2007

Drukāt

09.05.2007. Aktivitātes publikācija Nr.4

LNS Goda biedrsRasma Kurena R.Kurēnu intervēja, viņas stāstījumu uzklausīja un pierakstīja Inese Immure Piecdesmit gadi uz skatuves : Rasmas Kurēnas dzīvesstāsts Rasma Kurēna – darbīga, radoša un sp...
LNS Goda biedrs
Rasma Kurena
R.Kurēnu intervēja, viņas stāstījumu uzklausīja un pierakstīja Inese Immure
Piecdesmit gadi uz skatuves : Rasmas Kurēnas dzīvesstāsts
Rasma Kurēna – darbīga, radoša un spilgta personība. Visu mūžu viņa raženi nostrādāja savā vienīgajā darba vietā - trikotāžas kombinātā „Māra”. R.Kurēna ir nedzirdīga aktrise, deklamētāja, dejotāja, kā arī bija laba sportiste. Viņa ilgus gadus darbojusies Latvijas Nedzirdīgo savienības (LNS) Domē, LNS Rīgas biedrības valdē, kultūras nama “Rītausma” mākslinieciskajā padomē, kā arī bijusi „Rītausmas” nedzirdīgo drāmas kolektīva vecākā. Tagad pensionāru padomes locekle, vada Latgales grupu Rīgas biedrībā.
Novērtējot R.Kurēnu kā centīgu un labu darba darītāju, viņas rosīgo darbošanos un nozīmīgo devumu mākslinieciskajā pašdarbībā, LNS 1997. gadā viņai piešķīra LNS Rīgas biedrības Goda biedra nosaukumu. Šogad viņai piešķirts augstāks tituls – LNS Goda biedra nosaukums.
I.Immure: „Kāda bija sajūta, saņemot šo apbalvojumu?”
R.Kurēna: “Savu dzīvi esmu veltījusi ne tikai sev, bet arī sabiedrībai.Tas man dod lielu gandarījumu - būt kopā ar saviem likteņa biedriem, kopā dzīvot un kopā darboties.”
Ilgus gadus piedaloties dažādos Nedzirdīgo biedrības pasākumos un iesaistoties citās aktivitātēs, R.Kurēna allaž bijusi cilvēku vidū. Arī šodien viņā kūsā enerģija, radošs gars un doma, viņa grib būt sabiedrībā - kustībā un darbībā. „Ja tā nebūtu, tad laikam sajuktu prātā aiz bezdarbības”, sacīja kaismīgā pašdarbniece Rasma.
Atšķirību nejutu un ... pirmās lielās grūtības
Esmu dzimusi 1938. gadā Ainažu pagasta „Radziņu” mājās. Te, pie Salacas upes, pagāja mana bērnība un pirmie skolas gadi. Mani vecāki bija dzirdīgi. Dzirdi zaudēju sešu gadu vecumā pēc smagi izslimotas difterijas, šarlaka un vidusauss iekaisuma. Vairākus mēnešus pavadīju dažādās slimnīcās. Pārcietu ļoti smagu operāciju, ko veica slavenais ķirurgs profesors Pauls Stradiņš. Pēc dzirdes zaudēšanas sākās mana otrā dzīve.
Pirmie trīs skolas gadi pagāja Ainažu septiņgadīgajā pamatskolā. Laikam mamma nezināja, ka ir arī nedzirdīgo skola. Tad uz skolu atnāca no Izglītības ministrijas inspektors un pateica, ka turpmāk man jāmācās kopā ar nedzirdīgajiem bērniem Rīgā. Es biju šokā. Kā, kāpēc man bija jāiet uz citu skolu, ja te jutos labi?! Nemaz nejutu, ka būtu citādāka, jo neviens mani, nedzirdīgu meiteni, ne apsmēja, ne apvainoja. Biju apradusi ar saviem dzirdīgiem skolas biedriem - kopā spēlējāmies un kopā mācījāmies matemātiku, latviešu valodu un citus priekšmetus, arī krievu valodu. Tikai diktātu nerakstīju. Daudz man palīdzēja sola biedrene. Viņa bija teicamniece un parādīja man, kas jālasa, kādi uzdevumi jāizpilda. Mani, tāpat kā citus, izsauca klases priekšā lasīt tekstus skaļā balsī. Lai gan mana balss atšķīrās no pārējiem, neviens mani neizsmēja. Skolotāja bieži ar mani vēl strādāja individuāli un mācīja arī izrunu. Mūzikas stundās skolotājs man pacietīgi mācīja pazīt notis un dažādus ritmus. Kāpēc nedzirdīgajiem nemāca pazīt notis un ritmu? Viņi var to iemācīties! Manas meitas tēvs, kas arī ir nedzirdīgs, pat iemācījās kādu dziesmu nospēlēt uz klavierēm. Viņa māte bija noalgojusi privātskolotāju, lai viņam mācītu mūziku.
Bija grūti pierast pie jaunās skolas
Vēl tagad atceros pirmo dienu, kad mani aizveda uz Rīgas Nedzirdīgo skolu. Pirmo reizi redzēju, kā skolēni sarunājas ar rokām. Tas mani ļoti nobiedēja, sāku raudāt. Ilgi nevarēju pierast pie jaunās skolas. Mani bieži žēloja un galvu glaudīja toreizējais skolas direktors Aleksandrs Pārupe. Nedzirdīgo skolā sāku mācīties 4.klasē, bet patiesībā man tur nebija ko darīt - mācību ziņā biju tālu priekšā pārējiem. Toties neko nemācēju nolasīt no lūpām. Nesapratu, ko teica klases audzinātājs Krauze, jo viņam bija maza mutīte. Biju iedraudzējusies ar klasesbiedreni Mariju Ševjakovu (meitas uzvārds Rafaloviča), kura man palīdzēja izpildīt klases un mājas darbus. Daudz ko no viņas norakstīju. Bet savā klasē iedzīvoties nevarēju. Pret mani izturējās augstprātīgi, laikam tāpēc, ka biju svešiniece, nemācēju zīmju valodu un biju arī visjaunākā. Starpbrīžos ieguvu draugus no citas, mazākās klases. Viņi mācīja man zīmju valodu, mierināja mani. Pēc mana lūguma tiku pārcelta uz zemāku klasi, kur mācījās mani jaunie draugi. Salīdzinot ar dzirdīgo skolu, mācību process šeit ritēja ļoti ļoti lēni. Stundās garlaikojos, skolotāja man veltīja maz uzmanības, jo ar uzdevumiem tiku galā patstāvīgi. Sapratu, ka skolotājai vajadzēja vairāk strādāt ar tiem skolēniem, kuriem mācības padevās grūti. Skolu pabeidzu 1955. gadā.
Ierādītais ceļš uz Nedzirdīgo biedrības pasākumiem
Mācoties pēdējās klasēs, klases audzinātāja Vera Klēģere veda mūs uz dažādiem Nedzirdīgo biedrības organizētajiem pasākumiem, ļāva piedalīties arī dažādās sporta sacensībās. Tā es iepazinu nedzirdīgo sabiedrības aktivitātes un zināju, kur pēc skolas beigšanas iet. Paldies V. Klēģerei par to. Pirms tam domāju, ka pēc skolas beigšanas nedzirdīgos gaida vientuļa, izolēta dzīve.
Skolā biju vāja sportiste, nedejoju, nespēlēju teātri. Kad iesaistījos Nedzirdīgo biedrības dzīvē, ņēmu pretī visu, ko tā piedāvāja - spēlēju galda tenisu, slēpoju, spēlēju volejbolu, piedalījos tūrisma pārgājienos un riteņbraukšanas sacensībās. Katru svētdienu biju kopā ar nedzirdīgajiem kādā sporta pasākumā.
Aizraušanās ar sportu
Aizraušanās ar sportu radās, pateicoties biedrības lielajam aktīvistam un entuziastam Aleksandram Celmam. Viņš pats bija aizrāvies ar slēpošanu un tramplīnlēkšanu un prata aizraut arī citus. Viņš organizēja slaloma slēpošanu Siguldā. A.Celma vadībā apguvu slalomu. Piedalījāmies Vissavienības sacensībās un varu palielīties - tolaik pa visu Padomju Savienību biju vienīgā nedzirdīgā sieviete slaloma slēpošanā.
Nedzirdīgo klubiņā, kas tolaik atradās Jāņa sētā, pa vakariem pēc darba trenējos galda tenisā. Šis sporta veids nedzirdīgo vidū tolaik bija ļoti populārs. Piedalījāmies dažāda mēroga sacensībās. Starp citu, Latvija pirmā noorganizēja Padomju Savienības mēroga sacensības galda tenisā. Katru gadu tika organizēts tūristu salidojums, kas notika dažādās Latvijas vietās, kā arī Igaunijā. Nedzirdīgie ar lielu azartu piedalījās šādos pasākumos. Man no tiem laikiem ir daudzas fotogrāfijas. Mums vajadzēja pārvarēt dažādus šķēršļus, ātri uzsliet telti un iekurināt ugunskuru ar grūti sadabūjamiem žagariem un darīt citas lietas. Te bija iekļautas arī orientēšanās sacensības. Atceros, vienreiz neticamā kārtā ieguvu 1. vietu Baltijas republiku orientēšanās sacensībās. Bija tā, ka spēcīgākie sportisti, kas pirmie uzsāka startu, ilgi nevarēja atrast vienu kontrolpunktu. Kamēr viņi to meklēja, tikmēr es jau biju klāt. Beidzot tas nelaimīgais kontrolpunkts bija atrasts, un skrēju spēcīgākajiem aiz muguras līdz finišam. Tā kā startu uzsāku viena no pēdējām, man bija labākais laiks.
Neskaitāmas lomas teātra izrādēs
Tajā pašā laikā klubā aktīvi kūsāja mākslinieciskā pašdarbība, šo darbu vadīja Monika Caica. Viņa centās mani pārvilināt uz savu pusi, teikdama: „ Kam tev tas sports vajadzīgs? Labāk nāc deklamēt dzejoļus un dejot!” Bet man patika sports, jo varēju kopā ar nedzirdīgajiem interesanti pavadīt laiku, iegūt jaunus draugus citās Padomju Savienības republikās, kur piedalījāmies dažādās sacensībās. Tomēr piekritu kluba pasākumos deklamēt dzejoļus un - ne vairāk. Klubu apmeklēju ļoti bieži. Tur bija tik dažādi pasākumi! Vakaros rādīja arī filmas, notika ballītes. Mana tante, pie kuras es dzīvoju, bieži man pārmeta, ka nekad neesmu mājās.
Būdama bieži klubā, tuvāk iepazinos ar Gunu Briedi, vienu no pirmajām nedzirdīgajām aktrisēm Latvijā. Gunai izdevās mani pierunāt spēlēt teātri, un viņa kļuva par manu teātra krustmāti. Mana pirmā loma bija sanitāre izrādē „Atpūtas diena” (1957.gadā). Tā bija komēdija, kas nedzirdīgajiem labi gāja pie sirds. To izrādīja arī vietējās nedzirdīgo nodaļās (tagad - biedrībās) un Baltijas republiku mākslinieciskās pašdarbības skatē. Maskavā par šo izrādi ieguvām godalgu. Vēlāk spēlēju Andas un Baibas lomu izrādē „Pūt vējiņi”. Biju sanitāre izrādē „Tā arī būs”, klostera mūķene un kabarē dejotāja muzikālajā izrādē „Sieviešu klosteris”. Nevaru atcerēties visas lomas un izrādes. Nevaru pateikt, kura loma man ir vismīļākā. Man deva spēlēt dažādus raksturus. Lomu bija ļoti ļoti daudz. Ļoti patika izrāde „Pūt vējiņi”. To mēs spēlējām daudzus gadus, un man pašai neapnika to skatīties. To augstu novērtēja arī dzirdīgā publika. Pabijām viesizrādēs vairākās Padomju Savienības republikās. Vienmēr mūs uzņēma ar ovācijām. Lai gan izrādes bija latviešu zīmju valodā, krievvalodīgie nedzirdīgie mūs saprata, jo izteiksmīgi kustējāmies uz skatuves. Mūsu aktierus, uzskatīja par profesionāļiem. Toties mēs - latvieši, apbrīnojām Krievijas nedzirdīgos, kuri strādāja augsti kvalificētu darbu, piemēram, bija inženieri, skolotāji. Spilgtā atmiņā ir uzstāšanās Gorkijas rūpnīcā „ZIL” Krievijā, kur strādāja daudz nedzirdīgo. Mūsu uzstāšanos noskatījās arī dzirdīgie rūpnīcas strādnieki. Bija tik saviļņojoši uzstāties milzīgas auditorijas priekšā! Dzirdīgo publika sekoja mūsu izrādei ar lielu interesi, jo viņiem tika nodrošināts tulkojums krievu skaņu valodā. Pēc uzstāšanās mūs veda ekskursijā pa rūpnīcas cehiem, rādīja, kā tiek ražotas smagās kravas automašīnas.
Vai mēs, nedzirdīgie aktieri, apmeklējām dzirdīgo izrādes? Pāris reizes režisore mūs aizveda, lai noskaidrotu, vai izrāde mums patīk un gribam to paši spēlēt. Tekstu mums netulkoja. E. Elksne iepriekš mūs iepazīstināja ar izrādes saturu un mums bija diezgan viegli un interesanti sekot līdzi darbībai uz skatuves. Viena izrāde mums īpaši patika, un Elksne no paziņu paziņām dabūja lugas manuskriptu. Lai mēs varētu lugu iestudēt, to saīsināja.
Mēģinājumi notika divas reizes nedēļā. Toreiz cienījām otra cilvēka laiku un mēģinājumus pēc darba apmeklējām kārtīgi. Parasti jauno lugu sākām iestudēt septembrī un martā - Teātra dienā, nodevām to skatītāju vērtēšanai. Parasti iestudējām stundu – pusotru stundu garu izrādi.
 Darbs pie jaunās lugas sākās, vispirms kopīgi izlasot un pārspriežot lugas saturu – vai tas ir nedzirdīgiem skatītājiem un pašiem aktieriem saprotams vai nē. Nesaprotamie teksti un vārdi tika aizstāti ar citiem, vieglāk saprotamiem vārdiem. Centāmies savu tekstu iemācīties ātri Atceros, ka visātrāk un vislabāk tekstu iegaumēja Paulis Pavlins un Eleonora Stepaņuka. Viņiem jau pirmajā mēģinājumā teksts bija galvā.
Desmit dejas gadi un dziesmas pēc notīm
Uz viesizrādēm mēs, drāmas kolektīvs, vienmēr braucām kopā ar tautas deju kolektīvu. Skatījos skatījos, kā viņi dejo, līdz nenoturējos un iestājos arī deju pulciņā. Nodejoju 10 gadus. Dejoju, spēlēju teātri un atradu laiku arī turpināt dzejoļu deklamēšanu. Sākumā dzejoļi tika deklamēti bez muzikālā pavadījuma. Tekstu lasīja toreizējā Nedzirdīgo biedrības priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Barisa sieva Valda Lediņa. Vēlāk nāca akordeona pavadījums, ko izpildīja vājdzirdīgais zēns Rimants Zemribs, kas spēles iemaņas bija apguvis Valmieras Vājdzirdīgo skolā. Tolaik tajā skolā darbojās skolēnu orķestris, kas piedalījās arī Nedzirdīgo biedrības rīkotajās mākslinieciskās pašdarbības skatēs. Ar „Dziesma nenosalst” uzstājos klavierpavadījumā. Tā kā mūziku nedzirdu, liku lietā dzirdīgo skolā mūzikas stundās iegūtās zināšanas. Skatoties notīs, zināju, kādā tempā vajadzēja deklamēt šo dziesmu. Man patīk skatīties, kā citi izpilda melodeklamācijas, it īpaši tās dziesmas, kurām zinu notis. Tad dzirdu mūziku skanam sevī.
Vienīgā darba vieta
Lai gan klases audzinātāja vēlējās, lai mēs pēc skolas beigšanas turpinātu mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā, biju spiesta strādāt, jo mana mamma bija smagi slima. Vajadzēja pašai pelnīt sev iztiku un uzturēt arī mammu. Atradu darbu trikotāžas kombinātā „Māra”, kur strādāju par adītāju. Tā kļuva par manu vienīgo darba vietu, kur nostrādāju līdz aiziešanai pensijā. Darba vieta bija ļoti pretimnākoša un ļāva braukt uz neskaitāmiem sporta pasākumiem, piedalīties viesizrādēs. Brīvdienās atstrādājām nokavētās dienas, jo toreiz bija ļoti svarīgi izpildīt plānu. „Mārā” bijām vairākas nedzirdīgās. Nodibinājām savu biedrības pirmorganizāciju.
Laiki mainījušies
Tagad laiki ir mainījušies. Man ir sāpīgi noskatīties, ka mēs, nedzirdīgie, tagad neesam kopā. Jaunieši darbojas atsevišķi no vecākās paaudzes cilvēkiem. Liekas, ka jaunie attālinās no mums. Kultūras centrā „Rītausma” galvenokārt redzu pensionārus. Ļoti gribētos, lai mēs visi būtu kopā, kopā organizētu dažādus pasākumus, kopā sadarbotos. Kad sāku darboties nedzirdīgo organizācijā, biju jauna un biju kopā ar vecākiem cilvēkiem. Bija tik jauki un interesanti mums visiem – jaunajiem un vecajiem kopā!
Vēl man pietrūkst mākslinieciskās pašdarbības skates, kādas rīkoja agrāk. Toreiz katra uzstāšanās tika vērtēta, un tas pasākumam piešķīra sacensības garu un intrigu: kurš tad uzvarēs? kuram būs augstāks vērtējums? Pirms skates katrā nodaļā tika veikta atlase un uz skati Rīgā aizbrauca labākie. Pašreizējie kultūras pašdarbības festivāli nav slikti, bet ir laiks padomāt par kaut ko jaunu, piemēram, varētu atsevišķi noorganizēt melodeklamācijas festivālu, iestudēt īsus skečus.
Joprojām enerģijas pilna
Lai arī tagad nekur nestrādāju, brīvā laika man ir maz. Kad vajag, palīdzu savai meitai Ilzei mājas darbos un pieskatīt mazdēlus Dāvi un Jāni. Jāaprūpē arī slimā māsīca. Trešdienās dodos uz kultūras centru „Rītausma” klausīties „Jautrītes ziņas”, kur zīmju valodā uzzinu visus aktuālos jaunumus, kas ir notikuši gan Latvijā, gan pasaulē. TV skatos maz, jo raidījumiem nav subtitru. Bet ar aizrautību sekoju līdzi šovam „Dejo ar zvaigzni”. Tik daudz tur emociju! Acīm ir ko redzēt. Par šovā runāto, uzzinu „Jautrītes ziņās”. Jaunumus izlasu TV teletekstā. Drīz būs atkal jābrauc uz teātra mēģinājumiem, jo tagadējā nedzirdīgo drāmas kolektīva režisore Dzintra Kukše ir piedāvājusi jaunu lomu. Pagājušajā gadā man nācās noorganizēt Nedzirdīgo drāmas kolektīva 60 gadu jubilejas pasākumu, jo bija apdraudēta jubilejas atzīmēšana. Kā tad es būtu skatījusies acīs savai pirmajai režisorei, kurai jau ir 100 gadi, acīs? Nekad nebiju kaut ko tamlīdzīgu darījusi, bet, pateicoties jauno un veco bijušo aktieru atsaucībai, jubileja izdevās godam. Tagad būtu jādomā par nedzirdīgo drāmas kolektīva vēstures sakārtošanu. Nesen Rīgas nedzirdīgo biedrības Latgales grupas pārvēlēšanu sapulcē man ir uzticēts grupas vadītājas amats. Turpinu darboties “Rītausmas” pensionāru padomē. Darāmā ir tik daudz!
 

 

            

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas