Search form

23.07.2007

Drukāt

23.07.2007. Aktivitātes publikācija Nr.6

 LNS Goda biedrsJāzeps Lubgins Laikā, kad Rēzeknē notika LNS 11. pašdarbības festivāls, braucu satikt krietno vīru - Goda biedru  Jāzepu Lubginu ( dzimis 1925.gada 19 .martā Rēzeknes rajona...
 LNS Goda biedrs
Jāzeps Lubgins
LNS Goda biedrs Jāzeps Lubgins
Laikā, kad Rēzeknē notika LNS 11. pašdarbības festivāls, braucu satikt krietno vīru - Goda biedru  Jāzepu Lubginu ( dzimis 1925.gada 19 .martā Rēzeknes rajona Kaunatas pagasta Dubuļos zemnieku ģimenē), lai mums, jaunajai paaudzei, paliktu Lubgina kunga stāstītais paša dzīvesstāsts.
Vēsture mums!
Laikam jāsāk ar Dubuļiem?
Dubuļi atrodas 4 km no lielā Liepu kalna. Agrāk tur bija liela muiža, kura piederēja Pēterburgas pulkvedim, kurš bija lielas fabrikas vadītājs. Viņš nospēlēja lielu naudas summu , līdz ar to steidzīgi bija jāpārdod muiža.To nopirka mans vecvectēvs, arī Jāzeps Lubgins. Vecvectēvam bija liela ģimene – 6 dēli, 2 meitas, bet savas zemes nebija. Vēlāk daļu zemes pārdeva, pārējo sadalīja saviem bērniem. Agrāk Dubuļos bija 2 skolas – latviešu un poļu. Esmu beidzis Dubuļu poļu skolas 2.klasi, skolu 1937 gadā likvidēja. Tad turpināju mācības Rēzeknes poļu skolā. 1940.gadā beidzu 6.klasi, tālāk mācīties nebija lemts, jo sākās Pasaules karš. Strādāju tēva saimniecībā. Jau no bērnības protu visus lauku darbus, arī govis slaukt un maizi cept! 1944.gada janvārī uz lielo Liepu kalnu pārcēlās vācu armijas frontes radiostacija. Mani mobilizēja tur strādāt. 1944.gada jūnijā radiostaciju pārcēla citur, bet tur strādājušos gribēja sūtīt darbā uz Vāciju. Kādus 2 mēnešus biju spiests slēpties mežā.
Kad Rēzekni Padomju Armija atbrīvoja ,sāku strādāt uz dzelzceļa. Kad satiksmi atjaunoja, mani mobilizēja uz Padomju Armijas Toržoka pilsētu. Armijas mācību laikā saslimu ar meningītu un zaudēju dzirdi. No Maskavas slimnīcas 1945. gada janvārī tiku atlaists mājās kā 3.grupas invalīds. Man sākās cita dzīve! Neko nezināju, ka ir nedzirdīgo skolas un biedrības. Par to uzzināju no Sociālās Ministrijas vēstules. Man bija 19 gadu, protams, nedzirdīgo skolas solam nederēju. Tad nu braucu uz nedzirdīgo skolu, kura toreiz atradās Freimaņos, skatīties, kā mācās nedzirdīgie! Skolas direktore V.Šablinska man atļāva pabūt skolā dažas dienas, lai varu iepazīties ar savu jauno statusu -  citādāko dzīvi! Pabiju visās klasēs un no bērniem sāku mācīties zīmju valodu. Toreiz to sauca par žestu valodu.
Tālāk sākās mans ceļš uz Nedzirdīgo biedrību (1949.gadā iestājos Rēzeknes nodaļā.) Jau 1954.gadā tiku ievēlēts par nodaļas priekšsēdētāju. Šo amatu pildīju 26 gadus. Laukos, kur dzīvoju noorganizēja kolhozu. 1949. gadā, kaut daudz strādāju, biju pirmrindnieks. Darba bija ļoti daudz, diemžēl neko dižu nopelnīt nevarēja. 1951. gadā pārcēlos uz Rēzekni un sāku mācīties par kurpnieku Invalīdu biedrībā. Tad 1953. gadā Rēzeknē atvēra mācību ražošanas darbnīcas nedzirdīgajiem un es sāku tur strādāt. 1954.gadā mani pārcēla strādāt par grāmatsējēju, pie tam apmācīju arī 3 nedzirdīgos.
No 1960.gada strādāju Rēzeknes nodaļā par kluba vadītāju. Organizēju kultūrmasu  un sporta pasākumus. Šajā amatā nostrādāju 18 gadus. Tad ārstu komisija man piešķīra 2.grupas invaliditāti un ieteica darbu mainīt, jo Nedzirdīgo biedrībā bija ļoti nervozs darbs. Pildīju vairākus pienākumus vienlaicīgi- priekšsēdētājs, kluba vadītājs, kasieris, fizorgs, kopmītnes vadītājs, bibliotekārs. Manā lauciņā bija daudz pirmorganizāciju grupas pa rajoniem – Zilupes, Ludzas, Kārsavas, Dricēnu, Varakļānu, Viļānu, Maltas, Preiļu, Dagdas, Aulejas, nedzirdīgo skolas,  pakalpojumu kombināta. Gadā vairākas reizes apmeklēju šīs grupas. ļoti daudz organizēju visāda veida sporta sacensības, bieži braucām viesizrādēs pa Latvijas novadiem, arī uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju. Pie mums brauca citi kolektīvi. Alga bija maza- sākumā 54 rubļi, vēlāk 80 rubļi.                  1978. gadā sāku strādāt klubā par sētnieku līdz 1988.gadam.
Par ģimeni.
Apprecējos 1958.gadā, sieva nomira 1999. gadā. Tagad dzīvoju viens. Man ir 2 meitas, kuras dzīvo Rīgā un palīdz man visādā veidā. Esmu bagāts ar 4 mazmeitām. Divas vecākās beigušās augstskolu, jau strādā. Jaunākā mācās Mākslas akadēmijā, bet visjaunākā šogad beidza 12.klasi. Esmu lepns par viņām!
Vaļasprieki.
No bērnības mani pievelk makšķerēšana gan ziemā, gan vasarā. Tagad gan jau retāk braucu, nav vairs spēka un veselības. Daudz lasu grāmatas, avīzes, žurnālus, skatos TV. No valodām pārvaldu latviešu. poļu, krievu valodas, par zīmju valodu nerunājot. Kad ir iespēja, joprojām katru mēnesi eju uz savu klubu stāstīt presē izlasītos jaunumus. Presi no Rīgas man atved meita. Agrāk daudz palīdzēju māsai, kura ir veca un dzīvo laukos, tagad vairs neko daudz palīdzēt nevaru, jo nav spēka un veselības. Man ir radi Polijā un Kanādā. Viņus apgādāju ar latviešu presi un Latvijas jaunumiem. (Kad nesaprotu, Lubgina kungs velk ārā koši apzīmogotas vēstules , kuras uztur saiti starp viņu un radiņiem. aut.)
Vispār ar dzīvi esmu apmierināts!, optimistiski savu dzīvesstāstu nobeidz Lubgina kungs un dodas skatīties festivāla koncertu.
 

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas