Search form

19.10.2007

Drukāt

2007.g. oktobris (22/23)

   Nedzirdīgo diena šoreiz starptautiskajā noskaņā Ilzes Kopmanes teksts, Valda Kraukļa foto Šogad Nedzirdīgo diena aizritēja tradicionāli savā ārējā izpausmē —  Kongresu namā, ar...
  
Nedzirdīgo diena šoreiz starptautiskajā noskaņā
Ilzes Kopmanes teksts, Valda Kraukļa foto
Šogad Nedzirdīgo diena aizritēja tradicionāli savā ārējā izpausmē —  Kongresu namā, ar plašu koncertu un publikas daudzskaitlību; bet iekšējā būtībā  ar jūtamām izmaiņām – vieskolektīvu piedalīšanos koncerta «Dziedošās rokas» pirmajā daļā un kopīgu pašdarbnieku draudzības vakaru kultūras centrā «Rītausma».
Pie mums čehi un vācieši
Viesiem vienmēr priekšroka, tāpēc pēc LNS prezidenta uzrunas publikai un pateicības vārdiem īpašo lietu ministram sabiedrības integrācijas lietās par atbalstu šim pasākumam tika pieteikts čehu pašdarbības uzvedums «Fabulas un sapņi» (par to jau bija plašāks apraksts «KS»  20./21. nr.).
Uzveduma norise, aktieru raitā darbošanās, gaismas efekti, tērpi – viss liecināja par profesionālu pieeju un izkoptu aktiermeistarību. Ne velti  trupas dalībnieki taču bija Brno Teātra mākslas augstskolas bijušie un esošie audzēkņi, topošie režisori un aktieri.
Fragments no čehu izrādes "Fabula un sapņi"
Kaut arī uzvedums bija samērā garš, apmeklētāju uzmanības tam pietika un atzinības arī. Visumā skatītājiem patika dzīvā darbošanās un skaidri parādītā doma: ko ar to gribam jums teikt.
Anna: Man visvairāk patika nobeigums –   gandrīz apraudājos par to lielo cilvēk-mīlestību, kas nāca no aktieriem uz zāli. Tie zaķi un visi citi dzīvnieciņi bija tik jauki. Visu sapratu, kaut arī latvieši un čehi taču atšķiras ar valodu, izteiksmi utt. Vajadzētu biežāk ap-mainīties  ar šādiem koncertiem. Arī mūsu aktieriem braukt uz citām valstīm, jo tur varētu daudz ko pamācīties, apgūt vēl nebijušus paņēmienus.
Juris Š.: Es vēroju, kā darbojās meitenes. Tik daudz jūtu! Ļoti izteiksmīgas sejas, skaisti augumi, pievilcīgas kustības. Tērpi gan varēja būt priecīgāki, ne tik melni vai balti.
Vajag Mariku Antonovu aicināt pie mums par režisori. Varbūt jaunieši vairāk ieinteresētos un iesaistītos tādā pantomīmas, kustību teātrī.
Savukārt vācu pašdarbniekus vispirms prezentēja, kā tika pieteikts, viens no labākajiem pasaules nedzirdīgajiem aktieriem Vācijas – Itālijas pārstāvis Džuzepe (attēlā). Stalts, sirms vīrs ar līdz sīkumiem izkoptām, plastiskām kustībām,  kuram sniegumā emociju virzienā darbojās it viss, sākot no sejas mīmikas, acīm, lūpām, mēles līdz pirkstu galiņiem un visiem auguma muskuļiem. Jāatzīst, ka no vairākiem sižetiem, kurus viņš demonstrēja, saprotami man bija tikai divi, bet es šo vīru vēroju ar sajūsmu un apbrīnu, cik  dzīvīgi un atdevīgi viņš darbojās uz skatuves (starp citu, arī vēlāk KC «Rītausma» draudzības vakarā izpildot melo-deklāmācijas kopā ar mūsējiem!).
Vācu aktiergrupas uzvedums toties bija veidots vienkāršākā formā un līdz ar to it kā tuvāks ierindas izpratnei. Diemžēl negadījums ar vienu no grupas dalībniecēm neļāva demonstrēt pilnībā visu iecerēto. Katrā ziņā apmeklētāji visumā uzstāšanos novērtēja atzinīgi.
Veneranda B: Man visvairāk palika prātā Džuzepes stāsts ar traģiskām beigām, kur muļķības pēc tik daudzi beigti.
To es sapratu, bet no citiem tikai atsevišķus žestus, kas mums līdzīgi. Tāpat vācu izrādē daudz ko nesapratu par to skapi, bet skatījos ar interesi, kā viņi spēlēja. Labi, ka pie mums atbrauc no ārzemēm, jo mēs paši uz turieni netiekam – nav naudas.
Ja varētu, es brauktu uz kādu festivālu ārzemēs, kur uzstājas daudzi nedzirdīgie no dažādām valstīm. Skatītos visus pēc kārtas. Arī mūsu pašdarbnieki man patīk — katru  gadu kaut ko citu parāda. Tikai iesaku jaunām, dūšīgām meitenēm padomāt par apģērbu uz skatuves: labāk lietot kādas bārkstiņas, plīvurīšus – ar noslēpumu.
Bet citādi – jauki, spēlē teātri, dejo gan jauni, gan vecāki. Žēl, ka šogad nebija mazo bērnudārznieku, viņi ir tik mīļi, vienmēr viņus vēroju ar vislielāko prieku.
Pašmāju pašdarbnieku iznāciens
Tā bija labāko priekšnesumu izlase no šī gada pašdarbnieku festivāla Rēzeknē. Protams, zilo ezeru zemē nebija tik daudz skatītāju, tāpēc daudzi no klātesošiem vēroja šos koncertnumurus pirmoreiz un sajūsmināti aplaudēja atkal Kuldīgas apburošajām dāmām –  dejotājām, jauniešu grupas iestudējumam «Pelnrušķīte», Liepājas tautudēliem un tautumeitām, Daugavpils  dzirkstošajam humoram (skat. aprakstu «KS» jūlija un augusta nr.) u.c.
Jā, vēl daži jaunumi! Pirmais – šogad programmu pieteicēji bija izvēlēti atbilstoši integrācijas idejai. Šo uzdevumu atbildīgi  veica Irīna Kristoforova un Jānis Graudiņš –  latviešu nedzirdīgo zīmju valodā un latviešu skaņu valodā. Viņi arī izpildīja melodeklamāciju «Princesīte», pirmoreiz uz Kongresu nama skatuves pārstāvot laikrakstu «Kopsolī» ( Irīna strādā redakcijā).
Otrs – koncerta laikā notika dāvanu karšu izloze – loterija apmeklētāju vidū (attēlā), kas sagādāja ne vienu vien jauku pārsteigumu skatītājiem.
Koncerts noslēdzās ar LNS himnu «Še, kur līgo...». Vēl ilgi ļaudis dzīvi sarunājās Kongresu namā un tā apkaimē un nevarēja vien izklīst.
Draudzības vakarā
KC «Rītausma» pēc koncerta notika draudzības vakars ar viesiem, kuru kuplināja apbalvošanas ceremonija ar laipnību ap-maiņu, cirka mākslinieku uzstāšanās, Irīnas un Jāņa kopīgi izpildītās dziesmas. Dzima jaunas iepazīšanās un ieceres turpmākiem kontaktiem, sadarbībai nākotnē.
 
Intervē Ivars Kalniņš
Kristina, nedzirdīgā Vācijas operdziedātāja
Īpašs prieks par to, ka pēc EQUAL pro-jekta beigām saikne ar Latvijas partneriem nav izzudusi, bet turpinām sadarboties. Es priecājos atkal būt Latvijā un jūtos pagodināta piedalīties jūsu Nedzirdīgo dienas pasākumā. Paldies Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidentam Arnoldam Pavlinam par lielo viesmīlību, viņš visu laiku ļoti rūpējās par mums. Ar interesi noskatījos nedzirdīgo uzstāšanās. Es nevērtēšu, kuram kas izdevās labāk vai sliktāk, bet kopumā tās bija labas. Bet varbūt pasākumu vajadzētu vadīt tikai nedzirdīgajiem, parādot citiem, ar ko esam  īpaši, turklāt tā ir Nedzirdīgo diena. Man pietrūka starptautiskā zīmju  tulka, lai  saprastu visu uz skatuves notiekošo.
Džuzepe, no Vācijas grupas
Priecājos, ka mani uzaicināja uzstāties jūsu Nedzirdīgo dienas pasākumā. Vēroju to ar interesi. Tiesa, to grūti salīdzināt ar līdzīgu Vācijā.
Man šķiet, ka Latvijā pasākums nebija organizēts īsti nedzirdīgo garā. Galvenais ir, lai  nedzirdīgie to organizētu tādu,  viņi paši vēlas. Vēroju arī jūsu tulku komandu – likās, ka  pret saviem nedzirdīgiem klientiem neizturas uzmanīgi. Piemēram, redzēju, ka Kongresu nama laukumā tulki runāja skaņu valodā nedzirdīgo cilvēku klātbūtnē. Principā tulkiem visādā ziņā jābūt vienādā līmenī ar nedzirdīgajiem.
Novēlu sekmes turpmāko pasākumu organizēšanā tā, lai tālāk koptu un vairotu nedzirdīgo kultūru.
 
Viesu atsauksmes
Pavlina kungs, Marutas kundze, cienījamie, godājamie un mīļie!
Paldies par labajiem vārdiem! Savā, savu kolēģu un pasniedzēju (un pat šoferu) vārdā vēlos pateikt milzīgu paldies: par uzaicinājumu, par tik viesmīlīgu, līdz pēdējam sīkumam pārdomātu uzņemšanu, garšīgiem ēdieniem, mīkstām gultām, brīnišķīgu pasākumu un fantastisku noslēguma balli.
Nepārspīlēšu, teikdama, ka mēs visi mājup braucām priecīgi un laimīgi.
Svētdien Dievs deva brīnišķīgu laiku, un mēs vēl pa-bijām pie jūras un Krusta kalnā Lietuvā. Vēl tagad kavējamies gaišās atmiņās.
Paldies jums par to! Cerot uz turpmāko sadarbību:
Marika Antonova un
viņas draugi Čehijā
 
Paldies par jauko festivālu, brīnišķīgo uzņemšanu un gardām maltītēm.
Mēs esam patiesi ieinteresēti tālākā sadarbībā ar LNS jaunos projektos. Ja jūs pie-krītat, labprāt ieradīšos Rīgā pārrunāt šo jautājumu. Gaidīšu jūsu priekšlikumus turpmākai domu apmaiņai.
Vācijas delegācijas vadītājs:
Uve Šonefelds
 
Notikums! Laura — pasaules čempione
Laura Gaile  ir vājdzirdīga jau-niete, kas beigusi RRC koledžu un Raiņa skolu. Mācījusies vairākos kursos, apgūstot dažādas datorprogrammas. Jau piecus gadus strādā AS «Diena par datoroperatori. Bet šoreiz saruna par citu — par viņas aizraušanos ar Austrumu cīņas sportu,  konkrēti — teikvondo. Šogad viņa pasaules dzirdīgo čempionātā Vācijā izcīnīja zelta medaļu. Pēc atgriešanās mājās ar šo guvumu sarunu ar viņu redakcijā risināja Irīna Kristoforova.
Laura Gaile
Kā sākās tavas gaitas tieši šajā sporta veidā?
Tā bija mana tēta ideja. Reiz viņš, skatoties pa logu, ieraudzīja, ka mēs ar brāli «kaujamies» pagalmā. Un tad viņš mūs abus aizveda pie trenera turpat Bauskā.
Tur kopā izvēlējāmies tieši šo cīņas veidu, jo tas vērsts uz sevis aizsardzību, aizstāvēšanās prasmi. Tā viss sākās. Toreiz man bija desmit gadu.
 Visu interviju ar viņu lasiet nākamajā numurā!
 
Jubileja:
Mūsu teātra māmuļai - 101
Jautrīte Groma
Kā jau pēdējo gadu laikā iegājies, Drāmas ansamblis regulāri brauc septembrī apciemot savu cienījamo režisori Elvīru Elksni, ( vai, kā mīļi pierasts teikt, — Elksnīti), sveicot viņu dzīves jubilejā un kā ciemakukuli aizvedot vērtēšanai jaunāko aktieru veikumu.  
Jubilāre kopā ar viesiem  
Aizpagājušo gadu mēs drastiski jautrā noskaņā sveicām savu nedzirdīgo teātra māmuļu 99. dzimšanas dienā, bet atvestos kliņģerus apgriezām otrādi, lai iz-nāk 66, un pieteicām dzīvot un justies kā kliņģera cipariem.
Pagājušā gadā svinīgā noskaņā gājām caur goda vārtiem uz 100 — gadības sumināšanu. Šogad atkal tāds neparasts cipars — 101, lasāms no abiem galiem vienādi. Debesis apžēlojās par mums un uz kādu laiku apturēja savus laistīšanas darbus. Neskatoties uz stiprā vēja brāzmām, «Ancīšu» pagalmā draiskojās Vinnijs Pūks ar saviem draugiem un pat Elksnīte dabūja māla podiņu, kurā var ielikt un izņemt balonu. Silti satinusies, jubilāre ar smaidu un interesi sekoja ludziņas darbībai.
Vēlāk visi kopīgi kavējāmies atmiņās par aizgājušiem laikiem. Varu tikai izteikt Elksnītei apbrīnu un cieņu par tik labu atmiņu un spriešanas spējām. Mēs, jaunākie, daudz ko bijām piemirsuši, un cik labi, ka ir kāds atgādinātājs par Drāmas ansambļa slavas un ziedu laikiem un arī mudinātājs saņemties, nepamest teātra mākslu un mainīties uz augšu. Pieminējām arī izcilo teātra prīmu, talantīgo Eleonoru Stepa-ņuku, kurai arī būtu jubileja, un daudzus citus Elksnītes teātra bērnus, kas tagad spēlē savu teātri, uz mākoņa maliņas sēžot. Atvadoties ierasti teicām — uz tikšanos nākošgad, saņēmām mīļas bučas un klusi teiktu — «ļoti gaidīšu atkal...» .
Paldies «Ancīšu» saimei par mīļu uzņemšanu. Atā līdz nākošgadam, Elksnīt! Noru-nājām tikties!!!
 
PFN kongress:
Uzmanības centrā – zīmju valoda
Edgars Vorslovs
No 16. līdz 22. jūlijam Spānijas galvaspilsētā Madridē notika 15. Pasaules Nedzirdīgo federācijas (PNF) kongress, kurā piedalījās gandrīz 2000 cilvēku no 99 pasaules valstīm, tai skaitā arī no Latvijas.
Piedāvāju nelielu ieskatu kongresa norisēs, visas  vienkārši nav iespējams aprakstīt, jo lektori vienlaicīgi ar ziņojumiem uzstājās četrās auditorijās.
Katrs varēja atrast savām interesēm atbilstošu tēmu.
Kongresa atklāšana
No 1967. gada katrs PNF kongress notiek ar kādu devīzi. Ja iepriekšējais kongress norisinājās ar devīzi «Dažādība un patstāvība», tad  šī kongresa devīze bija «Cilvēktiesības caur zīmju valodu».   
Kongresa atklāšanā PNF prezidents  Markku Jokkinen uzsvēra, ka nedzirdīgie cilvēki no visas pasaules neatkarīgi no viņu kultūras, reliģijas, etniskās piederības vai ekonomiskā statusa pieprasa atzīt zīmju valodu kā pilntiesīgu valodu, informācijas pieejamību zīmju valodā, tiesības iegūt augstāko izglītību zīmju valodā.
Multikulturālā izglītība zīmju valodā dod lielāku iespēju nedzirdīgajiem sasniegt vienlīdzību ar dzirdīgajiem, un šajā jomā nedrīkst pārvērtēt ANO Konvencijas par cilvēku ar invaliditāti tiesībām lomu. Viņš izteica cerību, ka varbūt kongress veicinās sapratni par nedzirdīgajiem kā kultūras un lingvistikas minoritāti.
Arī Spānijas Nedzirdīgo konfederācijas prezidents Luis J.Canon Reguera, īpaši uzsvēra to, cik svarīgi caur šo sapratni, uzveicot aizspriedumus un izjaucot mītus, ,«normalizēt» nedzirdīgo situāciju sabiedrībā: «Lai  mēs būtu  daļa no sabiedrības, mums jākļūst redzamākiem.» Viņš arī uzsvēra to, ka: «Mēs  nedrīkstam samierināties ar to, ko citi runā par mums, — mums ir tiesības norādīt, kas mēs esam un ko mēs vēlamies, identificēt pašiem sevi.»
 Noslēgumā viņš ar lepnumu paziņoja, ka 28. jūnijā Spānijas parlamentā  zīmju valoda oficiāli atzīta ar likumu.
Kongresa atklāšanā uzmanības centrā bija Spānijas viceprezidentes Fernandes de la Vegas uzstāšanās, sveicot zāli ar dažiem vārdiem zīmju valodā. Viņa atgādināja, ka nācijas stāvoklis ir mērāms pilsoņu labklājībā, plašu tiesību garantijā un brīvībā. Brīvībai, taisnīgumam, vienlīdzībai un autonomijai jābūt pamatā politiskām darbībām un valstu likumdošanai.
Pēc oficiālajām uzrunām sekoja kongresa atklāšanas uzvedums ar labāko spāņu nedzirdīgo aktieru un komiķu dalību.
Otrā diena
Kongresa otrā diena iesākās ar Cilvēktiesību, valodas un kultūras tiesību komisijas plenārsēdi. Dalībniekus sveica Jaunzēlandes vēstnieks ANO Don Mackay, komisijas priekšsēdētājs, kas izstrādāja ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām. Viņš izteica cerību, ka konvencija «sagraus barjeras» un sekmēs dzīves apvērsumu nedzirdīgajiem cilvēkiem, kuri saskaras ar grūtībām izglītības ieguvē, iekārtošanos darbā, informācijas pieejamībā, piedalīšanos kultūras dzīvē, jo zīmju valoda atzīta kā pilnvērtīga valoda lingvistiskajā sistēmā.
Viņš vēl piebilda, ka, invalīdu tiesības sastāv no visu pilsoņu tiesībām, jebkuri aizspriedumi ar laiku pazūd, ka neizbēgama ir sabiedrības attieksmes maiņa, pieņemot vienlīdzības un nediskriminēšanas idejas.
Plenārsēdes laikā PNF balva par ieguldījumu darbā par vienlīdzīgām pilsoņu tiesībām nedzirdīgajiem, tika piešķirta bijušajai PNF prezidentu Lisai Kaupinenai, tā tika atzīmēta viņas ilggadējā darbība konvencijas izstrādē.
 Savu prezentāciju par pilsoniskajām, valodas un kultūras tiesībām bija sagatavojuši  Yerker Andersson (ASV) un Kim Robinson (Jaunzēlande). Pirmais ir labi zināms zinātnieks un sociologs no Gallaudetas, kurš pirmais zīmju valodā uzstājies no ANO tribīnes. Otrais — vēl jauns cilvēks, bet jau paspējis kļūt par savas valsts pašvaldības konsultantu pilsoņa tiesību, veselības un invaliditātes jautājumos. Līdz kongresam viņi nekad nebija tikušies viens ar otru, tikai trīs gadus sarakstījās ar elektroniskā pasta starpniecību gatavoja savu prezentāciju kongresam. Ar pārskatāmas prezentācijas palīdzību viņi izteica pamata domu: bez atzītas zīmju valodas nav pieejamas pilsoniskās tiesības.
To uzsvēra arī anglis  Paddy Ladd no Bristoles universitātes. Bet viņa prezentācijā ieskanējās satraucošas notis. Jā, mēs panācām progresu ceļā uz zīmju valodas atzīšanu, bet skolas slēdz ciet! Bet bez skolām nedzirdīgo sabiedrībai nav nākotnes, jo tā izplata nedzirdīgo kultūras principus, realizē tās mantojumu.
Kohleārā implantācija izplatās ļoti lielā ātrumā. Uz ko mēs virzām zīmju valodas attīstību? Nedzirdīgie cilvēki paliek, bet kas viņus sagaida? Atstumtība no sabiedrības, zems pašnovērtējums, kompleksi? Viņš uzsvēra, ka vajag saglabāt nedzirdīgo kopienu, jo pozitīva identitāte stimulē pašcieņu, paaugstina pašnovērtējumu. Cīņa par zīmju valodu — tas ir tikai pirmais posms, šobrīd dienas kārtībā jābūt cīņai par nedzirdīgo kultūras atzīšanu.
Starp citu, pašā uzstāšanās sākumā runātājs teica, ka pirms ieejas IFEMA centrā, kur notika kongress, izvietota liela  kompozīcija, attēlojot grupu plastisku lāču dažādās krāsās ar sānos izstieptām rokām.Tie  skatās uz pašu lielāko lāci, kurš stāv tādā pašā pozā, izraisot negatīvas emocijas par orālo apmācību skolā: skolotājs, bargi lūkodamies uz nedzirdīgajiem skolēniem, pieprasa — nekādas sarunas ar rokām! Un anglis sāka savu ziņojumu ar metaforisku aicinājumu  »nošaut šos lācīšus»  savā zemapziņā.
Lācīšu kompozīcija pie ieejas kongresa norises vietā
Vēl šajā dienā darbu uzsāka Izglītības komisija, kuras plenārsēdē japāniete Kaori Takeuchi uzstājās ar ziņojumu «Globalizācija nedzirdīgo izglītībā». Viņa klausītājiem sniedza nelielu ekskursiju pa Japānas universitātēm un izglītības centriem, galveno akcentu liekot uz bilinguālās izglītības pieejamību un nedzirdīgo kultūras apgūšanu.
Nobeigums nākamajā numurā!
 
 
 
      
     
               
 
                                                    

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas