Search form

19.10.2007

Drukāt

17.10.2007. Ziņu lapa Nr.2

Noslēguma konferencē LNS kultūras centrs «Rītausma» divdesmit sestajā septembrī uzņēma projekta «Abpus klusuma robežām» noslēguma konferences dalībniekus. Projekts ir beidzies! – katrā projektā t...
Noslēguma konferencē
LNS kultūras centrs «Rītausma» divdesmit sestajā septembrī uzņēma projekta «Abpus klusuma robežām» noslēguma konferences dalībniekus.
Projekts ir beidzies! – katrā projektā tie ir gan svētki, gan vislielākais atbildības un satraukuma brīdis, jo tiek prezentēti darba rezultāti un vērota augstākstāvošo institūciju, citu organizāciju, projekta mērķa grupas un citu ieinteresēto reakcija.
Uz konferenci ieradās vairāk nekā piecdesmit dalībnieku un viesu, bija pārstāvji gan no Labklājības Ministrijas, Rīgas Domes, Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolas, Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolas, Sociālās integrācijas centra, gan no visām LNS biedrībām, gan arī paši prezentējamo programmu mērķa grupas pārstāvji – aprobācijas nometnes dalībnieki.
Konferenci atklāja projekta vadītājs Arnolds Pavlins, viņš arī pastāstīja par projektu kopumā, par mērķiem, uzdevumiem, ietekmi un pēctecību.
 Pēc tam abu projekta darba grupu vadītājas prezentēja savas darba grupas izstrādātās sociālās rehabilitācijas programmas. Par atsevišķām tematiskajām nodaļām pastāstīja arī darba grupu speciālisti.
Klātesošajiem atklājās milzīgais darbs, kas ieguldīts  programmu izstrādē,  šī darba novitāte, jo vēlreiz jāuzsver, ka šādas programmas Latvijā ir pilnīgs jaunums.
Konferences laikā tika prezentēti arī četri bukleti, kuros īsumā atklātas izstrādāto programmu galvenās tematiskās nodaļas. Bet tam bija iespēja aplūkot stendus ar projekta norises materiāliem un rezultātiem.
Lai prezentētu abas programmas, bija nepieciešama visa diena, tomēr tās dalībnieki bija pacietīgi un saglabāja uzmanību līdz pašām beigām.
Vārds tika dots arī klātesošajiem programmu aprobācijas nometnes dalībniekiem, kuri izteica savu sajūsmu par nometnē pieredzētajām nodarbībām. Acīmredzot pat divu nedēļu laikā bija iespējams izjust rehabilitējošo efektu, kuru var sniegt programmu realizācija.
Tāpēc jo vairāk jācer, ka Labklājības Ministrija, kurā šīs programmas tiks iesniegtas, tās akceptēs un  virzīs uz  ieviešanu dzīvē.
 
Ko nozīmē strādāt projektā: 
Milzīgs darbs un jauna pieredze
Jūsu darbs projektā ir beidzies. Kādas ir  izjūtas, novērtējot šī projekta lomu jūsu personiskajā dzīvē? Kāds bija pats sākums?
Vija Špakovska:  personīgajā dzīvē – paldies dievam, ka viss beidzies! Sākumā  šajā projektā piekritu piedalīties tāpēc, ka vēl nesapratu, kāds tas būs milzīgs darbs, laika patēriņš. Nezināju, ko nozīmē piedalīties projektā. Dažādas problēmas bija nepārtraukti. Viena vienīga nervu bendēšana.
Lilita Janševska:  piekritu uzņemties vienas darba grupas vadīšanu, īsti nepadomājot, ar kādām grūtībām nāksies saskarties. Pēc pirmā mēneša jau nopietni gribēju iz-stāties no komandas. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs, visa darba grupa, vienkārši nezinājām, ko un kā darīt,  kādai jābūt šai programmai. Nekādi paraugi nebija pieejami.
Tad uz mūsu darba grupas sapulci atnāca projekta ieceres autors un vadītājs Arnolds Pavlins. Viņš palīdzēja ieviest skaid-rību, kas īsti šai programmā jāieliek, kādai tai jābūt, kādas tēmas jāizstrādā.
Vēl braucām pakonsultēties ar Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centra direktoru  par viņu rehabilitācijas prog-rammas plusiem un mīnusiem..
Kā norisa turpmākais darbs, kāds bija  komandas citu darbinieku devums, lielākās grūtības?
 Kā varējāt darbu projektā apvienot ar citiem darbiem, ar savu personisko dzīvi ?
Vija Špakovska: grūtības bija nepārtraukti, jo neviens no komandas neko nesaprata no projektiem. Savu laiku šim darbam varēju atlicināt pārsvarā pa vakariem un brīvdienās.
Lilita Janševska:  arī es strādāju pie projekta  tikai  vakaros un brīvdienās, jo tie-šajā darbā arī darāmā pietiek. Visa projekta laikā lielākās grūtības bija tās, ka nācās strādāt ar  līdz tam nepazīstamu mērķa grupu, kā arī radīt tukšā vietā pavisam jaunu rehabilitācijas programmu. Viss bija jaunums.
Varbūt varat minēt kādu kuriozu no projekta gaitā pieredzētā? Varbūt bija īpaši pārsteigumi, kas atklājās, pētot materiālus, likumdošanu vai testēšanas nometnē strādājot ar cilvēkiem?
Vija Špakovska: par kurioziem nestās-tīšu, jo daži, kuri gadījās, nav publiskojami. Nometnē visi bija uztraukušies. Darba grupas locekļi par to, kā mums veiksies, kā sapra-tīsimies, vai izdosies visu iecerēto realizēt. Savukārt nometnes dalībnieces – par to, ko ar viņām darīs, ko no viņām prasīs...
Bet viss izdevās labi! Un beigās šķīrāmies kā labi draugi, jo nometnē neveidojām attiecību modeli: pedagogs – skolojamais, bet gan strādājām kā draudzīgs kolektīvs, kurā viens otram palīdz, cits no cita mācās, cits citu uzmundrina.
Lilita Janševska: bija jau savi mazi kurioziņi, bet tie nav stāstāmi. Par atklājumiem un pārsteigumiem runājot, vislielākais bija tas, ka teorētiski iecerētās rehabilitācijas programmas nodarbības praksē prasīja div-reiz ilgāku laiku nekā domāts. Tas saistīts gan ar mērķa grupas apgrūtināto uztveri, gan ar tulka starpniecību nodarbībās.  Uzskatu, ka prasība Nr.1 ir, lai nodarbību vadītāji ļoti labi pārvaldītu zīmju valodu. Tas var radīt lielas problēmas programmu ieviešanā, bet zīmju valodas prasme tomēr noteikti ir vajadzīga.
Jāatzīst, ka aprobācijas nometnes laiks – divas nedēļas – bija daudz par īsu, lai pilnībā pārbaudītu visas tematiskās programmas sadaļas.
Jums ir liela pieredze nedzirdīgo cilvēku rehabilitācijas darbā. Kā izstrādātās programmas ieviešana dzīvē ietekmēs nedzirdīgo cilvēku dzīves kvalitāti? Kas nedzirdīgajam cilvēkam ir visvairāk vajadzīgs, kāda veida palīdzība?
Vija Špakovska: nepieciešama kompleksa, kvalitatīva rehabilitācija. Nedzirdīgie bieži apvainojas uz dzirdīgajiem par to, ka tie viņus nesaprot, bet dzirdīgajiem, kuriem nav bijusi saskarsme ar nedzirdīgiem cilvēkiem, nav skaidrības, kā īsti ar viņiem sazi-nāties. Nedzirdīgie varētu paši paskaidrot, kā ar viņiem komunicēt.
Mana lielākā sāpe ir par cilvēkiem, kuri zaudējuši dzirdi pieaugušo vecumā, jo šie cilvēki it kā tiek izstumti no dzirdīgo pasaules un īsti neiederas arī nedzirdīgo vidē.
Lilita Janševska: šajā projektā  nācās strādāt ar mērķa grupu, ar kuru vēl nebiju tuvāk saskārusies. Taču sapratāmies ļoti labi, nekādu grūtību šai ziņā nebija. Nometnē  bija izdevība tuvāk iepazīt un novērot šos cilvēkus. Galvenais, kas viņiem vajadzīgs un ko mūsu  programma var sniegt,  – celt viņu pašapziņu, iedrošināt būt patstāvīgiem un reizē attīstīt tās dzīves prasmes, kuras ļauj to viņiem.
Vēl secinājām, ka šo patstāvību mēs ne-varam viņos ieaudzināt, ja reizē ar viņiem neaudzinām arī viņu vecākus. Ir tādi, kas bēr-nu visur vadā aiz rokas, pilnīgi visu pasaka priekšā vai izdara viņa vietā. Tas nav pareizi, tā viņi nekad nekļūs patstāvīgi, lai gan to varētu.
 Vai izjūtat atvieglojumu, ka šis projekts  beidzies?  Kādi ir jūsu personiskie ieguvumi no darba šajā projektā, varbūt – zaudējumi?
Vija Špakovska: atvieglojums  ir  milzīgs! Tagad man ir neliela pieredze par darbu projektā. Bet vadīt atkal darba grupu projektā – nekad mūžā.
Lilita Janševska: protams, jūtos labi,  šis sarežģītais darbs ir beidzies. Viens no  rezultātiem tāds, ka dabūju klāt daudzus sirmus matus, tikai nevaru saprast, vai tas ir ieguvums vai zaudējums.
Bet vispār jau  nekas nebeidzas, jo  atkal vadu citu darba grupu – citā projektā... Tomēr tas vairāk atbilst manai jomai, tāpēc to uzņēmos ar drošu sajūtu. Bet tādu uzdevumu kā šis – rehabilitācijas programmas izstrādāšanu – tādu gan vairs negribētu.
Vai jums ir kādas aizraušanās brīvajā laikā?
Vija Špakovska: man patīk risināt krustvārdu mīklas. Katru atvaļinājumu izmantoju, lai paceļotu pa pasauli.
Lilita Janševska: vislabprātāk ceļoju – manuprāt, nav labāka atpūtas veida. Vēl  kā lielisku relaksācijas vietu izmantoju savu dārzu Carnikavā.
Testēšanas nometnes dalībnieki ar pasniedzējām
 
Tautas balss
Ko domā programmu testēšanā iesaistītā mērķauditorija?
Programmas ir jaunas, tomēr konferences dalībnieku vidū bija cilvēki, kuri jau nelielā mērā izbaudījuši to iedarbību. Tās ir programmu testēšanas – aprobācijas nometnes dalībnieces. Vārds viņām!
 Atbild Lilija Zībarte
Vai nometnē pieredzētais un apgūtais kaut kā ietekmēja jūsu turpmāko dzīvi?
Noteikti ietekmēja! Uzskatu,  man paveicās, ka nokļuvu šajā nometnē. Tik daudz un dažādu nodarbību, un visas ir vajadzīgas... Vispār es uzskatu, ka nedzirdīgajiem vajag vairāk mācīties, sevi attīstīt un apgūt jaunas prasmes, nevis izniekot laiku tukšā pļāpāšanā un savstarpējās intrigās.
Man ļoti patika nometnē apgūt daudz ko jaunu, bet  galvenais, ka tur bija uzmanīga, individuāla pieeja katram cilvēkam. Varēja pārjautāt un sīki noskaidrot nesaprotamos jautājumus, nebaidoties tikt noraidītam. Tas ļoti iedrošināja un vairoja pašapziņu, jo tik bieži mēs dzīvē tiekam noraidīti, ja kaut ko nesaprotam no pirmā skaidrojuma un pārjautājam.
 Cik noprotu, jūs varat labi runāt, tikai to neizmantojat?
Jā, tā patiešām ir, esmu dzīvojusi starp dzirdīgajiem,  varu labi runāt, diemžēl man tagad reti atrodas, ar ko parunāt, un  šķiet, ka šī prasme kļūst vājāka. Tāpēc  uzskatu,  tas ir ļoti vērtīgi, ka rehabilitācijas programmā paredzēts logopēds, kas koriģēs cilvēka balsi un trenēs runāšanu. Man šķiet, tas daudziem, tāpat kā arī man, ir ļoti nepieciešams.
 
Atbild Dzintra Herbste
Kādi bija jūsu iespaidi par nometni un programmas nodarbībām?
Šajā nometnē piedalījos, lai apgūtu kaut ko jaunu, lai izmantotu nodarbību piedāvātās iespējas un pie viena nostiprinātu savu veselību ar ārstnieciskajām procedūrām.
Nometnē viss bija ļoti labi noorganizēts, man īpaši patika tulka darbs — tika sīki iz-skaidrotas visas detaļas apgūstamajai tēmai, varēju visu labi saprast un sekot līdzi,  tā-pēc guvu no šim nodarbībām jūtamu labumu. Tās palika prātā. Bija arī sajūtama nometnes nodarbību vadītāju lielā kompetence un pieredze darbā ar nedzirdīgajiem cilvēkiem.
Kuras nodarbības  jums pašai likās interesantākās un lietderīgākās?
Varēja iepazīties ar jaunāko modeļu dzirdes aparātiem, patika psiholoģijas nodarbības, lasītmācīšana no lūpām. Lietderīgas bija informatīvās nodarbības par sociālajām garantijām, likumiem, par to, kā nedzirdīgam cilvēkam atrast darbu...
Kā veicās lasīšana no lūpām?
Gāja visādi. Man pašai bija diezgan viegli, kādreiz dzirdēju, valoda ir saglabāju-sies, visi vārdi pazīstami. Bet bija dalībnieces, kurām lasīšana no lūpām veicās grūtāk, viņām šīs nodarbības ir ļoti vajadzīgas!
Taču es jutu, ka mūsu testa programma bija par īsu. Lai nedzirdīgs cilvēks paspētu apgūt visas tēmas, ir vajadzīgs vismaz mēne-sis, jo nedzirdīgie visu ar tulka starpniecību uztver lēnāk.
Kā jums šķiet, vai visu šo nodarbību programma palīdzēs nedzirdīgajiem iekļauties sabiedrībā veiksmīgāk un labāk saprasties ar dzirdīgajiem?
Domāju,  noteikti palīdzēs. Programmā paredzēts tieši visnepieciešamākais, lai paaugstinātu mūsu cilvēku gatavību komunikācijai ar dzirdīgajiem. Tomēr ne visi sasniegs vienādi labus rezultātus, piemēram, tiem, kuri vāji lasa no lūpām, tulks tomēr  vienmēr būs vajadzīgs.
 
 

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas