Search form

17.12.2007

Drukāt

17.12.2007. Ziņu lapa Nr.2

     Projektā sākas aktivitātes Jaunajā LNS projektā, kuru tā darbinieki īsuma labad dēvē par etnisko projektu, iesaistītās reģionālās biedrības ir jau veikušas pirmās aktivitāt...
    
Projektā sākas aktivitātes
Jaunajā LNS projektā, kuru tā darbinieki īsuma labad dēvē par etnisko projektu, iesaistītās reģionālās biedrības ir jau veikušas pirmās aktivitātes. Notikuši šādi pasākumi.
Valmierā sarīkoti divi  latvisko tradīciju vakari «Mārtiņdiena – budēļi un ķekatnieki», «Andrejs un Katrīna». Aktivitāšu vadītāja Dace Lāce konsultēja vietējos biedrus latviešu valodas izmantošanā – kā gramatiski pareizi uzrakstīt iesniegumu.
Rēzeknē aktivitāšu vadītāja Sandra Gerenovska arī organizēja vairākus pasākumus: latvisko tradīciju vakarus par Mārtiņdienu, par Andrejdienas un Katrīndienas paražām, mutvārdu žurnālu «Es mīlu Latviju» par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un politiku, kā arī sniedza konsultācijas nelatviešu nedzirdīgajiem par latviešu valodas pareizu lietošanu.
Daugavpilī vietējās aktivitātes vadītāja Elvīra Čaika uzsākusi kon-sultāciju sniegšanu nedzirdīgajiem cittautiešiem latviešu valodas pareizā lietošanā un dokumentu noformēšanā.
Vēl šajā sākuma posmā noslēgts līgums ar Komunikācijas centru par LNS interneta mājas lapas sadaļas izstrādi krievu valodā. Tā ir iepriecinoša ziņa tiem nedzirdīgajiem, kuri latviski lasa ar grūtībām un tādēļ bieži vien nav informēti par notiekošo Latvijas nedzirdīgo vidē.
Decembrī darbā iesaistīsies arī Zīmju Valodas centrs, uzsākot tēmu izvēli, par kādām veikt nedzirdīgo cittautiešu apmācību latviešu zīmju valodā.
   
Etniskā integrācija darbībā: Galvenais – valodas prasme
Intervija ar Aļonu Udovenko
Aloņa Udovenko
Vai varat pastāstīt, kādos apstākļos un kad nokļuvāt Latvijā? Kā gāja sākumā, vai viegli bija saprasties ar vietējo nedzirdīgo sabiedrību? Vai bija kādas problēmas dzirdīgo sabiedrībā?
Man bija tikai četri gadi, kad ieradāmies Rīgā, jo tēvu pārcēla no darba Smoļenskā uz Rīgu. Un izrādījās, ka nebija jēgas atgriezties atpakaļ. Tēvs šeit ieguva darbu, dzīvokli, diplomus un visu pārējo. Esmu no dzirdīgo ģimenes, praktiski nezināju zīmju valodu, tāpēc bija grūti saprasties ar citiem nedzirdīgajiem, kuri nedzirdīgi bija no bērnības un tāpēc zīmju valodu pārzināja lieliski. Tas viņiem traucēja mani pieņemt.
Savukārt dzirdīgo cilvēku sabiedrībā man bija vieglāk iekļauties. Dzirdīgie bērni un pusaudži, kad uzzināja, ka mācos speciālajā nedzirdīgo klasē (Rīgas 51. vidusskolā), bija šokēti un centās mani pierunāt, lai noteikti pāreju uz parasto dzirdīgo skolu. Galu galā es to arī izdarīju un rezultāti pārsniedza visas manas cerības. Tomēr  daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, viss pavērsās otrādi, nedzirdīgie tagad man ir kļuvuši daudz tuvāki draugi nekā dzirdīgie, un es ar milzīgu entuziasmu apgūstu zīmju valodu.
Cik liela ir jūsu latviešu valodas prasme, vai varat saprasties ar dzirdīgajiem latviešiem? Vai spējat izprast dažādus dokumentus un rēķinus?
Man ir 2A valodas prasmes pakāpe, bet darba lietās, saskarsmē ar kolektīvu, ar saviem draugiem latviešiem  nemitīgi pilnveidoju savu valodas prasmi un varu apgalvot, ka sarunu līmenī man problēmu nav, ļoti labi saprotu savus latviešu draugus un varu viņiem arī atbildēt latviski. Arī ar lasīšanu problēmu nav, latviski lasu gan dokumentus, gan avīzes, gan pat dzeju. Vienīgās grūtības sagādā valdības likumu un noteikumu izprašana –  tur sastopami sarežģīti termini, nākas ņemt palīgos vārdnīcu, jo likumus pārprast nedrīkst. Labu valodas apguves praksi  izgāju vakara ģimnāzijā un profesionālajā koledžā.
Man paveicās tādā ziņā, ka tur latviešu valodas pasniedzēji bija labi psihologi. Katram skolēnam tur tika izstrādāts savs apmācības veids un individuāla pieeja. Tomēr  gadās arī tādas situācijas, ka sarunas laikā es tā arī nespēju saprast, par ko sarunas biedrs vispār runā. Tas laikam atkarīgs no dialekta. Tie, kuri ir no Liepājas, runā pavisam savādāk –  vai nu klusi, vai arī knapi atverot muti, norijot skaņas, steidzoties ātrāk izteikt vārdus, un arī garumzīmes ne vienmēr lieto tur, kur vajadzīgs. Reizēm mani  uzrunā no aizmugures, nevis kā pieklājas, nostājoties cilvēkam priekšā. Vispār tas ir dzirdīgiem cilvēkiem iemīļots paņēmiens – sākt runāt, atrodoties otram kaut kur aizmugurē, un tādā gadījumā nedzirdīgie un vājdzirdīgie, tādi kā es, ir pilnīgi bezpalīdzīgi, jo mēs taču vārdus lasām pēc lūpu kustībām.
Vai mācījāties kaut kādos valsts valodas kursos? Kādā veidā, pēc jūsu domām, vajadzētu organizēt latviešu valodas apmācību nedzirdīgajiem cittautiešiem?
Jā, pēc koledžas man nācās nokārtot valsts valodas prasmes eksāmenu, tāpēc mācījos latviešu valodas apguves kursos. Vēlāk, lai iegūtu Latvijas pilsonību, atkal iestājos kursos. Un tieši šajos kursos pirmo reizi vairāk uzzināju gan par latviešu valodu, gan par valsts himnu, vēsturi un vispār latviešu kultūru. No tā laika es ilgojos atkal mācīties latviešu valodas kursos, jo man ir tāda sajūta, ka  tagad  nedaudz atpalieku no dzīves un aizmirstu valodu... pat neskatoties uz to, ka darbā sarunājos latviski. Šķiet, tas ir par maz...
Es atbalstu to, ka nedzirdīgajiem cittautiešiem noteikti ir vajadzīgi speciāli latviešu valodas apguves kursi ar nodarbībām kaut vai reizi nedēļā, lai uzturētu un attīstītu esošo prasmes līmeni, citādi daudz kas pamazām aizmirstas.
Vai nedzirdīgajiem cittautiešiem latviešu zīmju valodas kursi arī būtu vajadzīgi?
Jā, protams, arī to  atbalstu! Turklāt  taču mainās, rodas jaunas zīmes, tāpēc zināšanas vajag papildināt.
d Ar ko jūs pati draudzējaties, kas ir jūsu ģimenes draugi, kādas tautības? Vai jūsu apkārtnē, biedrībā dažādu tautību nedzirdīgie saticīgi sadzīvo jeb arī ir konflikti atšķirīgo tautību dēļ?
Es pati, tāpat kā  mana ģimene, esmu krieviete. Mūsu ģimenes draugi arī ir krievi. Bet man pašai ar draugiem ir tā: nedzirdīgie draugi visvairāk ir latviešu vidū, bet dzirdīgie draugi ir krievi. Paradoksāli, vai ne? Cik esmu iepazinusi nedzirdīgo sabiedrību, vienmēr esmu redzējusi, ka dažādu tautību nedzirdīgie lieliski sadzīvo savā starpā. Man arī šajā ziņā problēmas nekad nav bijušas. Ja pēkšņi rodas problēma, tad es cenšos būt lojāla, paiet cilvēkam pretī...
Piemēram, kad es tikko biju sākusi mācīties latviešu valodu, darbā radās tāda situācija ar klienti latvieti, ka es viņu uzrunāju krieviski, bet viņai tas ļoti nepatika, kļuva dusmīga un burkšķēja, ka nesaprotot. Tad pamēģināju ar viņu runāt latviski, un, lai gan runāju galīgi nepareizi, tas viņu atmaidzināja, viņa sāka smaidīt un galu galā uzrunāja mani pat krieviski, sakot, ka tas nekas, ka latviski runāju ar kļūdām, paslavēja mani par centību. Lūk, šī situācija arī man noņēma barjeru, kas līdz tam traucēja runāt latviešu valodā, no tā laika es nebaidos runāt latviski, vienalga, pareizi vai nepareizi. Paldies viņai par to!
Protams, šī situācija varēja pavērsties arī citādi, piemēram, ja šī sieviete par atbildi uz manu nepareizo latviešu valodu sāktu mani apvainot un apsaukāt, tad es laikam gan vispār pazaudētu patiku runāt latviski.
Ko vajadzētu darīt, lai pamudinātu nedzirdīgos cittautiešus aktīvāk integrēties Latvijas sabiedrībā: mācīties latviešu valodu un latviešu zīmju valodu, apgūt latviešu tradīcijas, svinēt nacionālos svētkus utt.?
Cik  zinu, gandrīz katram nedzirdīgajam vai nu kāds no ģimenes locekļiem vai radiniekiem ir latvietis, vai arī draugi ir latvieši, tāpēc vairāk vai mazāk visi tomēr kaut kā saprotamies arī latviski. Ja ejam uz darbu, tur jārunā latviski;  ja mācāmies skolā, tur ir latviešu valodas stundas; ja piedalāmies dažādos Latvijas Nedzirdīgo savienības rīkotajos svētkos; arī tur viss ir latviski; ja ikdienā staigājam pa iestādēm, veikaliem – arī tur jāsaprot latviešu valoda. Un, tā kā mēs visi dzīvojam Latvijā, tad svinam arī latviešu svētkus. Bet ir viens izņēmums — Ziemas-svētki. Tā laikam ir vienīgā diena, kad mēs svinam atšķirīgus svētkus, jo pareizticīgajiem savi svētki, katoļticīgajiem  savi.
Ir viens mīnuss – mēs, nedzirdīgie, esam kautrīgi cilvēki, no visa kā baidāmies, daudz ko nezinām un nesaprotam. Būs ļoti grūti piespiest nedzirdīgos cittautiešus mācīties latviešu valodu, vēsturi un tā tālāk, jo mēs jūtamies nevajadzīgi sabiedrībai, darbā mūs negrib ņemt, augstskolās arī,   tad kā gan sabiedrība var prasīt, lai mēs tai noticam un sākam mācīties latviešu valodu. Mums nav motivācijas, mēs neredzam jēgu to darīt. Un, ja sabiedrībā mums jāpiedzīvo apvainojumi, ka nedzirdīgie nekam nav derīgi, tad nekāda motivācija un kontakts neradīsies.
Pastāstiet, lūdzu, ko vairāk par sevi. Vai var teikt, ka jūs sevi pati integrējāt latviešu vidē jeb arī kāds palīdzēja, pamudināja? Varbūt varētu minēt kādus pozitīvus un negatīvus piemērus par nedzirdīgo krievvalodīgo integrāciju latviskajā vidē?
Pēc profesijas esmu telpu dizainere. Bet strādāju par pārdevēju – konsultanti. Man tas patīk, nākas saskarties ar daudziem un dažādiem cilvēkiem, arī ar cittautiešiem, arī ar ārzemniekiem, gan ar dzirdīgajiem, gan nedzirdīgajiem.
Pirmām kārtām es ilgi nespēju iekļauties nedzirdīgo vidē vispār, jo nepratu zīmju valodu. Mācījos LNS rīkotajos zīmju valodas kursos, tur ieguvu gan zīmju valodas, gan arī latviešu valodas zināšanas. Tas deva man iespēju iekļauties latviešu nedzirdīgo vidē. Pie tam tie bija mani pirmie valodas kursi, kas notika latviski. Pašā sākumā grūtākās bija pirmās divas dienas, bet tad jau sāku vairāk saprast. Sākumā es baidījos runāt zīmju valodā, bet pēc tam vārdu pa vārdam, zīmi pa zīmei, un tā lieta aizgāja. Turklāt  mācījos latviešu zīmju valodu. Laikam gan, ja mācītos krievu zīmju valodu, tad nespētu tik veiksmīgi integrēties latviešu nedzirdīgo vidū. Es tā uzskatu.
Sarunāties ar nedzirdīgajiem latviešu zīmju valodā es sāku svētku pasākumā «Rītausmā». Nedzirdīgie latvieši bija šokēti un ļoti slavēja manu prasmi, viņus izbrīnīja tas, ka es tik ātri biju iemācījusies latviešu zīmju valodu. Protams, man tas patika, un no tā laika man ir radies daudz jaunu latviešu draugu nedzirdīgo vidū. Turklāt ar zīmju valodas palīdzību man izdevās integrēties arī dzirdīgo latviešu vidē. Viss šis integrācijas process man bija viegls un nepiespiests.
Tomēr ir arī grūtības. Nedzirdīgo sabiedrībai ir savas  īpatnības – savi joki,  anekdotes,  izpratne par visu, un, jāatzīst,  bieži vien man daudz kas paliek nesaprotams līdz galam.
Esmu izaugusi dzirdīgo vidē, pie dzirdīgo paražām, uzvedības normām, jokiem un anekdotēm. Esmu mēģinājusi kādu dzirdīgo sabiedrībā populāru anekdoti izstāstīt nedzirdīgajiem, taču atbildes reakcija – pilnīga vienaldzība. Vai nu tiešām viņi nesaprot dzirdīgo anekdotes, vai arī viņiem tās nemaz neliekas smieklīgas. Un otrādi, kad anekdoti, kas skaitās ļoti smieklīga nedzirdīgo vidū, izstāsta dzirdīgo sabiedrībai, tā nevienu neuzjautrina. Tāpēc  tagad izvirzu sev uzdevumu atrast vidusceļu un sabiedrībā, kur ir gan dzirdīgie, gan nedzirdīgie, mēģināt pastāstīt tā, lai saprastu abas puses. Un visumā esmu apmierināta ar saviem rezultātiem.
 
Intervēja T. Osetrova, tulkojis no krievu valodas Z. Ungurs
 
 
Šis raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu.
Par šī raksta saturu pilnībā atbild tā autors Z.Ungurs, un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības viedokli.

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas