Search form

17.12.2007

Drukāt

2007.g. novembris (24/25)

     Biedrības – jubilāres: Piecgades zaudējumi un guvumi lze Kopmane Šogad arī daugavpilieši pulcējās savas biedrības sešdesmitgades svinībās, lai atskatītos uz gājumu 5 gadu ...
    
Biedrības – jubilāres:
Piecgades zaudējumi un guvumi
lze Kopmane
Šogad arī daugavpilieši pulcējās savas biedrības sešdesmitgades svinībās, lai atskatītos uz gājumu 5 gadu garumā kopš iepriekšējās jubilejas.
Toreiz, pirms 60 gadiem...
...1947. gada 8. jūnijā kāda biedra – P. Ivdra dzīvoklī sanāca kopā 55 nedzirdīgie cilvēki, lai apvienotos kopīgā organizācijā. Par savas nodaļas vadītāju ievēlēja P. Čapuli (vēlāk šos pienākumus pildīja P.Pavlins, I.Ostrovskis, S.Sigņejevs, patlaban – E.Čaika).
Un tā pāris gadus šīs dzīvoklis reizē bija arī vieta pasākumiem, līdz izdevās noīrēt telpas citur. Bet 1959. gadā klubs iekārtojās jauniegūtajā ražošanas korpusā Viestura ielā 58, kur rosīga kultūras dzīve risinājās daudzus gadus līdz pāriešanai uz pašreizējo mītnes vietu – Mihoelsa ielā...
Biedru skaits sākotnēji strauji auga, 80. gados sasniedzot gandrīz 200.
To īpaši veicināja tas, ka cilvēkiem bija iespēja strādāt savā biedrības uzņēmumā nedzirdīgo kolektīvā labos apstākļos.
Kultūras darbā liela nozīme bija arī kluba vadītājai J. Vaivodei ( no 1960), toreizējiem aktīvistiem: A. Stapkēvičam, Č. Slavinskim, V. Joņinam, V. Gurai, L. Jefimovam,
H. Arntam, V. Vavilovai, M. Purvinskai u.c.
Tagad, pēc 60 gadiem...
Patlaban Daugavpils biedrībā ir 125 biedru. Priekšsēdētājai Elvīrai Čaikai ir liela pieredze kluba vadītājas darbā. Lūk, viņas pārdomas par aizvadīto 5 gadu posmu, uz ko atskatījās sapulcējušies biedri.
«Šis laiks mums biedrībā bija ļoti nozīmīgs, piepildīts ar dažādiem  — gan priecīgiem, gan bēdīgiem – notikumiem un pārdzīvojumiem. Pietiek atcerēties kaut vai ugunsgrēku un izpostītās telpas, pārcelšanos uz citu mītnes vietu, pēc tam remontu un priecīgo atgriešanos savās mājās.
Pa vidu tam daugavpilieši vienmēr ir aktīvi piedalījušies visos lielajos LNS pasākumos – festivālos, koncertos un tieši šajos gados iesaistījušies arī lielo ES projektu realizācijā.
Mūsu labākais guvums, protams, ir jaunā pieredze, un tagad vārds «projekts» jau vairs neizraisa tādu nesapratni un satraukumu, kā tas bija sākumā. It īpaši tāpēc, ka tieši projektu rezultātā mūsu klubs tika atjaunots un labie-kārtots, mūsu ļaudis varēja piedalīties daudzos  interesantos pa-sākumos, izbraukumos, apmācībās. Bet joprojām mana lielākā vēlme ir, lai ceļu uz klubu atrastu vairāk jauniešu. 
Sagaidot jubileju, esam priecīgi arī par to, ka LNS ir izdevies vienoties ar nomniekiem un arī I stāva telpas izremontētas.
Pateicība
Paldies visiem, kas mūsu svētkus padarīja skaistus ar veiktiem darbiem, vēlējumiem, dāvanām. Paldies arī tiem biedriem, kas ikdienā vienmēr gatavi palīdzēt dažādos darbos, sniegt atbalstu, piedalīties visā, kas notiek biedrībā: J. Dimitrijevai, V. Tihonei, D. Filipovai, I. Čaikam, A. Anspokam u.c.» – tā teic Elvīra Čaika jubilejas noskaņās.
Arī Ventspilī svētki
Ventspils savas gadskārtas skaita no 1952. gada 14. septembra, kad divi desmiti biedru nolēma apvienoties kopīgai darbībai. Par vadītāju toreiz ievēlēja M. Valtu (līdz 1965.gadam).
Redzama izaugsme sākās 1957. gadā, kad tika iegūtas savas telpas un biedru skaits palielinājās  līdz simtam. Dibinājās pirmorganizācijas (grupas) Valdemārpilī, Aizputē, Kandavā, Talsos, arī pilsētas uzņēmumos, kur strādāja vairāk nedzirdīgo (Ventspils Koks, Rīgas apģērbs filiāle).
Arvien vairāk biedru iesaistījās  pašdarbībā – daiļlasīšanas, deju un drāmas kolektīvā; arī sportā, jau piedaloties skatēs, sacensībās, spartakiādē
Liels notikums bija jaunuzceltā māja, kas nonāca ventspilnieku rīcībā (1963). Kultūras plauksme sākās, kad par kluba vadītāju sāka  strādāt  Vija Šaberte, vienlaikus biedrības līdera godā nonākot Vitautam Šabertam.
Vairāk nekā desmit gadus šie cilvēki ar aktīvistu kodolu – V. Indriksoni, V. Gregori,  I. Pāži, A. un G. Kokiniem, G. Dāvidu u.c. vairoja biedrības labo slavu un izpelnījās godu būt par paraugu pārējām biedrībām. Tieši tur notika  pirmais LNB kultūras darbinieku seminārs (1974). Tika gūtas uzvaras LNB pašdarbības  skatēs, sporta sacensībās, aktieru grupas devās viesizrādēs.
70. gadu vidū nomainījās biedrības vadība, un spraigais darbs atslāba, sama-zinājās arī biedru skaits  — līdz 42 patlaban. Biedrību ir vadījuši: I. Bergs, A. Kokins, J. Uļjanova,  no šī gada – R. Civkunova. Viņa stāsta: «Savu 55. gadskārtas svētkus bijām iecerējuši nedaudz savādāk – ar izbraukumu kuģītī» Hercogs Jēkabs», bet lielā vēja dēļ to nācās atcelt. Toties jauks izdevās biedru saiets klubā ar pašdarbnieku uzstāšanos: O. Civkunova pantomīmas ainas; K. Mitenbergas melodeklomācijas; S. Rut-kovska klaunādes. Liekas, biedri bija apmierināti. Paldies tiem, kas man palīdzēja, — I.Rutkovskai, V. Gregorei, A.Celmai, K.Celmam, K.Mitenbergai, A. Kokinam, O.Civkunovam. Un paldies visiem apsveicējiem!
Biedrību vadu neilgu laiku un priecājos, ka mums kopā izdodas noorganizēt kādu jauku pasākumu. Vasaras nogalē mums bija jauniešu turnīrs volejbolā – pie jūras. Grūtā sacensībā ar dzirdīgo komandu izcīnījām uzvaru. Mūsu biedrību pārstāvēja K. Mitenberga, A. Celma, K. Celms, S. Adamovičs, O.Civkunovs.
Mani ļoti iepriecina tas, ka arvien biežāk  klubā parādās jaunieši. Viņi nāk ar savām idejām un palīdzību. Tas nozīmē, ka mums ir nākotne, ka esam vajadzīgi cits citam.»
 
Nomainās kluba vadītāja
Ilze Kopmane
3.oktobrī RH centrā Rīgā visi klubu vadītāji un daži pieaicinātie sirsnīgā gaisotnē vēlēja labu atpūtu un krietnu veselību savai ilggadīgajai kolēģei Smiltenes biedrības kluba vadītājai Dzintrai Herbstei.
Dzintra biedrības kultūras darbā nostrādājusi vairāk nekā 30 gadus, no kuriem lielu daļu bijusi arī priekšsēdētāja. Nu nolēmusi nodot kultūras darbu savai labajai līdzšinējai palīdzei Lidijai Šilinskai, pati joprojām palikdama biedrības vadībā.
Lidija Šilinska: «Klubu sāku apmeklēt, vēl maza meitene būdama, tāpēc šis darbs man pazīstams. Turklāt varēšu prasīt padomu arī Dzintrai.
Tagad tuvākais uzdevums saistās ar pār-celšanos un iekārtošanos citās telpās. Tālāk redzu, ka nepieciešami pārkārtojumi arī tiešā darba saturā, lai piesaistītu jauniešus. Tie varētu būt sporta pasākumi, aktivitātes plašākā sabiedrībā, ārpus kluba.»
Jautrīte Groma: Domāju, ka Lidija tiks ar darbu galā. Tikai viens piemērs! Esmu viņu iepazinusi kā aktīvu cilvēku, kas regulāri seko visiem jaunumiem politikā, sadzīvē utt. Un labprāt informē par tiem arī citus.
Kolēģi vēlēja labas sekmes savai jaunajai darba biedrenei.
Pateicība
No visas sirds šajā saulainajā rudenī pateicos par apsveikumu 25 gadu darba jubilejā un aizvadot pensijā: Latvijas Nedzirdīgo savienībai, LNS laikrakstam «Kopsolī», LNS biedrību priekšsēdētājiem, Alūksnes, Gulbenes, Jaunpiebalgas grupām, Valkā dzīvojošiem biedriem un Svetlanai Papulei. Ar cieņu jūsu Dzintra Ligita Herbste.
 
Par godu Nedzirdīgo dienai
Lilija Golubeva
Tajā rītā Liepājā lija stiprs lietus un ielas gājējus purināja brāzmains vējš, bet tieši pēcpusdienā atspīdēja saulīte – par godu mūsu svētkiem.
«Prieks redzēt, ka esat ieradušies tik kuplā pulkā gan ko Kuldīgas, gan Saldus un Brocēniem,» sanākušos uzrunāja kluba vadītāja Gundega  Paņko. Viņa pastāstīja par nedzirdīgo dzīves jaunumiem un padarītiem darbiem.
Tika sveikts biedrībā jaunuzņemtais Enriko Vācis ar ziediem un sirsnīgiem aplausiem,  novēlot, lai viņš, tāpat pārējie jaunie-ši, aktīvi piedalītos pasākumos, iesaistītos pašdarbībā un sportā, negaustos par to, ka klubā garlaicīgi.
Jauniešiem ir visas iespējas darboties un mainīt, uzlabot, pilnveidot visu, kas notiek, — pasākumos, sportā utt. Prasības aug, bet ir arī iespēja attīstīties un pašiem ar savu izdomu padarīt dzīvi interesantāku sev un pārējiem.
Pēc tam sarīkojuma dalībnieki devās apskatīt izstādi «Škautra». Pēc izstādes visi kopā nofotografējāmies. Interesantā tikšanās, pārrunas, atmiņas tālāk risinājās pie kafijas  galda.
Liels paldies par rūpēm vadītājai
G. Paņko, kā arī par telpu sarunāšanu A.  Ādamsonam. Lai izdodas šādi labi notikumi arī turpmāk. Par tiem  mūsu pateicība organizatoriem no sirds!
Pasākumā dzima ierosinājums.  Lūk, kāds! Latvijas Nedzirdīgo savienība varētu atzīmēt labākos biedrus ar goda nosaukumu «Gada cilvēks —  2007». Varbūt tādu aptauju varētu veikt «Kopsolī»?
 
PFN kongress:
Uzmanības centrā – zīmju valoda
Edgars Vorslovs
(Sākumu skat. «KS» nr. 22./23.)
Trešā diena – viss par tehnoloģijām
Kongresa trešā diena iesākās ar Tehnoloģiju un pieejamības komisijas plenārsēdi. Ar pamata ziņojumu «Pasaules uzcelšana priekš ikviena caur sadarbību» uzstājās soms Antti Raike no Helsinku universitātes. Viņš atzīmēja tehnoloģiju svarīgo lomu ne-dzirdīgo izglītībā, komunikācijā, kultūrā, informācijas pieejamībā un apmaiņā ar to, kā arī uzsvēra to potenciālu, nodrošinot iespējas panākt nedzirdīgajiem vienlīdzību sabiedrībā.
Klātesošie tika iepazīstināti ar biotehnoloģijas un nanotehnoloģijas iespējām, kurām nākotnē būs liela loma sabiedrībā un kas ietekmēs nedzirdīgo kopienu.
Citi lektori iepazīstināja ar informācijas tehnoloģiju (IT) ietekmi uz nedzirdīgo dzīvi to izmantošanas iespējām – datorkursi zīmju valodā, komunikācijas iespējas dažādos veidos – sākot ar SMS un beidzot ar MSN,  tālmācības iespējas. Spāņi iepazīstināja ar izstrādāto «virtuālo nedzirdīgo pilsētu Metropolis», tas ir kaut kas līdzīgs mūsu draugiem.lv Jāsaka, ka visas šīs tehnoloģijas lielākā vai mazākā mērā ir pieejamas Latvijā, tikai — jo jaunākas un modernākas iespējas, jo tās dārgākas.
Šajā dienā darbu uzsāka arī Garīgās veselības komisija. Ar pamata ziņojumu «Garīgā veselība un nedzirdība mainīgajā pasaulē» uzstājās psihiatre Ines Sleeboom no Leidenes universitātes medicīnas skolas (Nīderlande). Viņa stāstīja par nepieciešamību psiholoģiskās palīdzības punktos nedzirdīgajiem personāla štatos iekļaut profesionāļus, kuri pārvalda zīmju valodā un labi pārzina šī kontingenta specifiku. Viņa atgādināja: lai nodrošinātu vajadzīgo emocionālo un atmiņas attīstību nedzirdīgajiem bērniem, ļoti svarīga ir agrīna nedzirdības diagnoze.
Vēl šajā dienā darbu uzsāka Medicīnas, biotehnoloģijas un bioētikas komisija.
Ar pamata ziņojumu par bioētiku un biotehnoloģijām uzstājās Teresa Blank-meyer Burke no Gallaudetas universitātes. Tika uzdoti dažādi jautājumi: Kādu labumu biotehnoloģija dos nedzirdīgo sabiedrībai? Vai tā ir savienojama ar kohleāriem implantiem un zīmju valodu ? Lektore izteica cerību, ka biotehnoloģiju attīstība diskusiju rezultātā veicinās nevis dažādu kopienu izskaušanu, bet uzplaukšanu.
Citi lektori analizēja sociālās zinātnes teorijā pastāvošo divu modeļu —  medicīniskā un sociālā –  ietekmi uz nedzirdību. Tika atzīmēts, ka lielu pār-svaru uz nedzirdīgo bērnu vecāku vidū gūst medicīniskais modelis, jo tam ir spēcīgs lobijs mediķu vidū. Nedzirdīgajiem vajadzētu informēt sabiedrību par sociālo modeli, jo tas veicina toleranci, atzīst dažādību un pastāvību.
Ceturtā diena – par jaunattīstības valstīm
Kongresa ceturtā diena iesākās ar Jaunattīstības valstu komisijas plenārsēdi. Dānis Asger Bergmann iepazīstināja ar PNF organizēto palīdzību nedzirdīgajiem dažādās valstīs. Šeit tika analizēta sniegtā palīdzība Albānijai, Kosovai un Madagaskarai, ko sniegušas Ziemeļvalstu nedzirdīgo organizācijas. Albānijā un Kosovā strādā somi, pieaicinot biroja darbinieku PFN Colin Allen no Austrālijas (viņš bija orgkomitejas vadītājs PNF kongresam, kas 1999.gadā notika Austrālijā). Uzstājās ziņotāji ne tikai no attīstītajām pasaules valstīm, bet arī no Etiopijas, Kostarikas, DĀR, Ekvadoras.
Piektā diena – viss par zīmju valodu
Šī diena iesākās ar Zīmju valodas ko-misijas plenārsēdi. Ar pamata ziņojumu «Zīmju valoda: draudzīga valoda» uzstājās doktors Angel Herrero no Alikantes universitātes. Spānijas profesors kvalificēja zīmju valodu kā instrumentu kultūru transmisijai un zināšanu ieguvei, stāstīja par to, cik svarīgi ir izpētīt zīmju valodu, sekot tās izmaiņām lingvistiski.
Šajā plenārsēdē ar savu ziņojumu «Salīdzinošs pētījums par zīmju valodu postpadomju valstīs» uzstājās Krievijas pārstāves Tatjana Davidenko un Anna Komarova. Viņu ziņojumam cauri strāvoja pamatdoma, ka visu postpadomju valstu zīmju valodas pamatā ir krievu zīmju valoda, jo visās valstīs zīmes ir ļoti līdzīgas.
Kad šajā kontekstā tika pieminēta arī Latvija un Lietuva, klātesošie latvieši tam nu gan nepiekrita. Bet neiesim jau strīdēties ar lielummānijas pārņemtajiem.
Arī citi lektori iepazīstināja ar dažādiem pētījumiem par zīmju valodu, mācīšanas metodēm, šīs valodas popularizēšanu, veidojot datu bāzes internetā.
Sestā diena – daudzpusīgas iespējas
Pēdējā kongresa diena, kad turpinājās dažādu speciālo komisiju sēdes. Vēl kongresā darbojās sieviešu, senioru, tulku, nedzirdīgo — neredzīgo, lesbiešu — geju, biznesa komisijas.
Visu kongresa laiku darbojās kinozāle, kurā varēja noskatīties dažādas filmas par nedzirdīgajiem un nedzirdību, vienā zālē darbojās izstāde, kurā varēja iepazīties ar firmu piedāvājumiem nedzirdīgajiem – tehniskajiem palīglīdzekļiem, komunikācijas tehnoloģijām, zīmju valodas mācību materiāliem. Nedzirdīgie mākslinieki piedāvāja savus darbus, kuru pamatā bija zīmju valodas izteiksmes līdzeklis – roka.
Tehnoloģiju izstādē Pasaka  zīmju valodā DVD diskā
Vakarā Madrides arēnā notika noslēguma bankets.
Septītā diena –  noslēgums
22. jūlijā puse dienas bija veltīta bērniem, kas atbraukuši uz Madridi no Bērnu nometnes. Ar viņiem tikās PNF prezidents M.Jokkinen.
Dienas vidū notika arī dievkalpojums, kurā piedalījās dažādu ticību nedzirdīgie.
Pēcpusdienā noslēguma ceremonijā skatuvē kāpa goda viesi, kongresa orgkomitejas dalībnieki, PFN valde, brīvprātīgie. Klātesošie ar aplausiem pateica «paldies»!
Izskanēja pateicības vārdi pasākuma sponsoriem. Starp citu, Spānijas Nedzirdīgo konfederācijas labdarības fonds veltīja līdzekļus tam, lai nedzirdīgie no Latīņamerikas, Āfrikas un Āzijas varētu atbraukt uz Madridi. Vispār Spānijas Nedzirdīgo konfederācija ar Spānijas valdības un dažādu fondu palīdzību spēja nodrošināt finansiālo palīdzību nedzirdīgajiem no 64 jaunattīstības valstīm, kā rezultātā 120 cilvēkiem radās iespēja piedalīties kongresā.
ASV Nedzirdīgo nacionālās asociācijas prezidente pasniedza PNF čeku par 25 tūkstošiem dolāru.
Uz lielā ekrāna uzplaiksnīja foto momenti no kongresa norises dienām, ļaujot pakavēties atmiņās.
Pēc tam uz skatuves kāpa bērni, kas piedalījās nometnē. Viņi bija sagatavojuši aizraujošu priekšnesumu par tikšanās prieku un zīmju valodu.
Pēc bērnu priekšnesuma PNF prezidents pasniedza dažādus PNF ordeņus cilvēkiem, kuri ar savu darbu veicinājuši nedzirdīgo problēmu risinājumu. Augstāko PFN godalgu piešķīra Spānijas Nedzirdīgo konfederācijai.
PNF prezidents iepazīstināja ar PNF rezolūciju, kas pieņemta šajā kongresā (tā pieejama www.wfdeaf.org).
Tad uz skatuves uznāca DĀR Nedzirdīgo savienības prezidente. Uz ekrāna reklāmas rullītis reklamēja 2011.gada kongresa norises vietu Durbanu un notika kongresa karoga nodošana DĀR.
Uz atvadām M.Jokkinen atcerējās Martina Lutera vārdus: «Man ir sapnis» un tālāk turpināja šo domu: «Un mums ir savi sapņi. Tie dod mums spēku un ticību. Mūsu sapnis ir sasniegt reālas tiesības ar zīmju valodas palīdzību. Tad strādāsim kopā, lai piepildītu šo sapni dzīvē un lai nostiprinātu mūsu nedzirdīgo kopienu.»
 
Valmieras skolā:
Jauns projekts Izglītības darba uzlabošanai
Ruta Paegle
Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolā —  attīstības centrā sācies darbs pie jauna Eiropas Sociālā fonda atbalstīta projekta «Atbalsts vājdzirdīgu jauniešu integrācijai izglītības sistēmā, sabiedrībā un darba tirgū».
Projekta mērķis ir uzlabot mācību vidi un apmācības kvalitāti atbilstoši vājdzirdīgo jauniešu specifiskām vajadzībām, sekmējot integrāciju kopējā izglītības sistēmā, pilnveidojot arī viņu sociālās un darba iemaņas.
Projekta galvenie rīcības virzieni ir:
- vājdzirdīgu jauniešu izglītības kvalitātes paaugstināšana, pilnveidojot mācību priekšmetu speciālās pamatizglītības programmas un mācību materiālus,
- jauniešu dzirdes uztveres un sociālo, un darba iemaņu attīstīšana,
- vispārizglītojošo izglītības iestāžu pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveidošana.
Projekta īstenošanas laiks ir viens gads (no 2007. gada 5.augusta līdz 2008. gada 31. jūlijam). Tas ir samērā īss laika posms tik lielām iecerēm, tāpēc visam skolas kolektīvam ir darba pilnas rokas.
Lai šos mērķus sāktu īstenot, 12. septembrī skolā notika metodiskās padomes sanāksme, kurā pedagogi apsprieda  jautājumu par mācību līdzekļu  apkopošanu un izdošanu, programmu veidošanu (attēlā). Katram skolotājam ir savākts plašs materiālu klāsts, kurš tiek izmantots darbā, lai bērni ar dzirdes traucējumiem pēc iespējas labāk apgūtu mācību vielu, ko paredz pamatizglītības standarts. Vājdzirdīgam bērnam, lai prasmes un iemaņas tiktu nostiprinātas, ir nepieciešams daudz vingrināties, atkārtot jau iegūtās zināšanas. Tas nozīmē, ka skolotājam mācību materiālu izvēlei, atlasei, veidošanai jāpieiet ar lielu atbildību.
Mācību materiāliem jābūt vizuāli skaisti noformētiem, jo bērns dzirdes zudumu cenšas kompensēt ar redzes uztveri.  Projekta darba gaitā mācību materiāli tiks apkopoti, izveidoti uzdevumu krājumi dažādos mācību priekšmetos, individuālajam darbam (te bērni mācās pareizi runāt un attīsta dzirdes uztveri). 
Lai šo darbu sekmīgāk varētu veikt, metodiskās komisijas sanāksmē piedalījās Kocēnu pamatskolas skolotāja Māra Fila-tova. Viņai ir liela pieredze mācību grāmatu un citu mācību materiālu sastādīšanā un sadarbībā ar izdevniecībām. Viņa pastāstīja par izdodamo materiālu galvenajām prasībām gan no saturiskās, gan tehniskās puses. Veidojās dialogs, kurā projekta darbā iesaistītie pedagogi guva ieskatu pareizam darba sākumam.
Skolotāji interesējās ne tikai par uzdevumu  un vingrinājumu krājumu veidošanu, bet arī par mācību grāmatu izdošanu skolēniem ar dzirdes traucējumiem. Skolēni tagad mācās no vispārizglītojošo skolu mācību līdzekļiem, kuri neatbilst surdopedagoģijas prasībām, bieži vien tur izklāstītā mācību viela bez skolotāja «rediģēšanas» nav saprotama. Projekta darbs paredz iespējas izdot piemērotas mācību grāmatas.
Lielu darbu no pedagogiem prasīs arī speciālās pamatizglītības programmu pilnveidošana un izdošana. Arī te lieti noderēja kolēģes Māras Filatovas uzmundrinošais vārds un padoms. Labu veiksmi visiem pedagogiem!
Projekta pirmā darba tikšanās bija veiksmīga un darboties aicinoša. Darbs gan prasīs no skolotājiem lielu slodzi, bet rezultāts ļaus uzlabot mācību vidi un apmācības kvalitāti bērniem ar dzirdes traucējumiem, kuriem tas ir īpaši vajadzīgs.
 
Atzimst no pelniem...
lze Kopmane
Tā var teikt par LNS īpašumā esošo ēku Daugavpilī, Mihoelsa ielā, kur izvietots klubs. Pagājušajā gadā priecājāmies par izremontētām telpām II stāvā, kur atrodas darba kabineti biedrības priekšsēdētājai un tulkam, kā arī zāle un mazāka telpa pasākumiem. Tad remonts tika veikts, pateicoties ES finansējumam.
Un nu daļai  no ugunsgrēkā izdegušajām I stāva telpām vairāk nekā 116 kv.m  platībā atradies ieinteresēts nomnieks, kurš samērā īsā laikā telpas izremontējis un iekārto tajās friziersalonu apkalpošanas vairumtirdzniecības bāzi.
Telpās nomainīti logi (skat. attēlā),  apkures sistēma, elektropievades un kanalizācijas iekārtas. Ieklāts lamināts grīdām, uzstādītas jaunas durvis, piekaramie griesti. Atdalīta un iekārtota arī tualete. Savu telpu zonā nomnieks veicis arī fasādes remontu.
Veikums vērtējams kā kvalitatīvs, atzina LNS nekustamo īpašumu speciāliste Anna Bogdanova, vienlaikus atzīmējot, ka diezgan liela platība vēl ir kritiskā stāvoklī: 51,8kv.m iznomāti tūristu klubam, bet tur remonts vēl nav uzsākts; bez tam vēl I  stāvā būtu  jāatrod remontspējīgs nomnieks apmēram 50kv.m platībai, bet II stāvā – 110kv.m brīvai platībai.
LNS Domē pirms gada apspriestais piedāvājums no kādas firmas – uzcelt nedzirdīgiem jaunu klubu, lai savā īpašumā dabūtu šo LNS īpašumu, – neatbilda realitātei, tāpēc darījums nenotika, tā kā «paliekam vecajās vietās».
Liepāja un Smiltene jaunas mājvietas gaidās
Kā informēja A. Bogdanova, tomēr ceļa jūtīs ir dažas citas biedrības. Liepājniekiem bei-dzot pavērusies cerība tikt nākotnē pie savām mājām. 
Nedzirdīgo dienā Dome vienbalsīgi pieņēmusi lēmumu pirkt zemi Liepājā, lai tur uzceltu jaunu kluba ēku. Un zeme ir jau nopirkta.
Starp citu, gan kāda māja, gan zeme tika meklēta vairākus gadus. Bija pat Domes lēmums par kāda namiņa pirkšanu, ņemot kredītu bankā, -— diemžēl atklājās neparedzēti, slēpti defekti (brants!), tāpēc darījums nenotika. Beidzot šis priecīgais notikums –   lai izdodas iecerēto no-domu kluba uzcelšanu –  piepildīt tuvā-ko gadu laikā!
Vēl vienai – Smiltenes biedrībai ir uz-teiktas pašrei-zējās nomas tiesības mājā Tepera ezera krastā, kur tā atrodas no savas dibināšanas pirmsākuma. Bet nu ir ēka nopirkta un īpašnieks pieprasa to atbrīvot. 
Smiltenes dome tās vietā piešķīrusi  telpas pilsētas centrā Atmodas ielā 2.  LNS pieprasījusi tās izremontēt, un tikai pēc tam būs iespējams slēgt līgumu par šo telpu izmantošanu. Telpas drīz būs izremontētas.
Arī citos īpašumos darāmā pietiek
«LNS nekustamo īpašumu jomā viss notiek finansiālo iespēju robežās un skatoties pēc tā, kura vajadzība ir vissvarīgākā, lai īpašumu saglabātu,» saka A. Bogdanova. Taču darāmā joprojām daudz.
KC «Rītausma» – vajadzētu pilnveidot ugunsdzēsības sistēmu, izremontēt lielo zāli – atjaunot sēdvietas, pakāpienus uz paaugstinājumu, salabot vai nomainīt skatuves mehānismus, nosiltināt un nokrāsot fasādi.
 Pļaviņās – dzīvojamai mājai, kur izvietots arī klubs, nepieciešams nobetonēt pamatus un ierīkot jumtiņu virs ieejas. Bet vecā kluba ēkai ilgstoša problēma – pagraba drenāžas sistēmas izveide.
 Ventspilī – jāmaina ūdens noteksistēma un jāierīko dzelzs durvis. Šis ir īpašums, kurā gadiem ilgstoši jākaro ar nomniekiem – nemaksātājiem. Notiek tiesāšanās. Šeit ir brīva platība (34 kv. m), kuru varētu iznomāt.
 Rēzeknē – jāatjauno ūdens ārējās pievades caurules un jāmaina pagalma segums.
Jāatzīmē, ka LNS iegādājusies īpašumā zemi, uz kuras atrodas bij. Rēzeknes MRU ēka, kurā tagad atrodas klubs.
Valmierā – LNS īpašums šeit atrodas labās saimnieciskās rokās. Paveikti vairāki labie-kārtošanas darbi, remonti gan pašu rokām, gan projektu ietvaros, tāpēc to var nosaukt par pašlaik vislabāk uzturēto īpašumu. Bet arī valmierieši vēlētos kaut ko uzlabot – nobruģēt savu pagalmu.
Kuldīdznieki  mājīgi iekārtojušies LNS privatizētā dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā. Protams vienmēr jau gribētos , lai telpas būtu plašākas, skaistākas, svaigākas.
 
Mūsu ļaudis – jubilāri:
Zelta briedumā
Jautrīte GromaIr rudens, zeme piebirusi ar košu lapu klājumu tā, ka šķiet – var iet pa zelta taku un vērot  daudzkrāsainā rotā tērptos kokus. Ir ražas laiks, kad gribas apkopot un vērtēt pavasara – vasaras guvumu.
Ir rudens,  «Rītausmā» atkal  pulcējās  skaisto gadu jubilāri ar savām ģimenēm un drau-giem, lai plašākā pulkā atskatītos uz savas dzīves guvumu. Jubilāru saietam ir skaists nosaukums —«Zelta briedumā», un šai saieta tradīcijai arī jau ir zelta gadi.
Tā ir pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados  Monikas Rublovskas izlolota, izdzīvo-jusi cauri labajiem un grūtajiem gadiem un vienmēr ir pulcējusi pietiekami lielu gribētāju skaitu.
Arī šogad svinīgā gājienā zālē tika ievesti 26 gaviļnieki, no kuriem vecākajai dalībniecei 85 brieduma gadi, jaunākajiem – 50 mazgadiņi.
Jubilārus un viesus sveica KC «Rītausma» vadītāja Maruta Piterniece un Rīgas biedrības priekšsēdētāja Vita Kamare.
Ir sāpes bijušas un laimes brīži saldi,
Kas nu kā gadu dārgakmeņi spīd.
Ir ieguvumi, zaudējumi, maldi,
To šodien domās vari izvētīt.
Ar šādiem vārdiem sākās saieta apsveikumu daļa, kur katrai gadu grupai bija savi vēlējumi.      
Godināti tika – Leonora Luksta, Valērijs Duškins, Bruno Skrickis, Juris Smons, Viktors Joņins, Linerts Dugness, Ansis Smons, Laima Skricka, Tatjana Joņina, Irēna Veismane, Ēvalds Klušs, Aleksandrs Bočkarjovs, Georgs Rubens, Valentīna Smona, Māra Klievēna, Anna Kāposta, Stefans Bučinskis, Vitālijs Kokorēvičs, Jeļena Novicka, Edgars Pļaviņš, Aivars Zemtautis, Dzintra Jansone, Mārīte Miezīte, Andra Pļaviņa, Ivars Vīlips, Tatjana Urboniene.
 Katra gadus gan neteikšu, jo neviens no viņiem neizskatījās atbilstoši saviem gadiem, bet gan STIPRI  JAUNĀKI.  «Kopsolī» lasītāji šajos uzvārdos atpazīs  biedrības un kultūras centra aktīvistus un pašdarbniekus, kuru devums LNS ir ievērojams. Godināmie  nav bijuši mājās sēdētāji, kuriem intereses aprobežojas savās četrās sienās, bet gan bija un turpina būt  aktīvi līdzdarbībā un līdzdalībā.
Godināšanas daļu noslēdza Maruta Piterniece, aicinot uz  kopēju tostu par  jubilā-ru stipru jo stipru veselību, lai pietiktu spēka un enerģijas būt kopā ar mums.
Ģimenes un draugi nāca ar ziedu pilnām rokām, līdz paši gaviļnieki bija ziedu kupenās. Daudziem turpmāk albūmos būs bildītes ar  skaisto brīžu iemūžinājumu. Bija arī TV nedzirdīgo programmas filmētāji un intervē-tāji, cerams, ka visi  gaviļnieki varēs sevi ie-raudzīt televīzijā.
Jauni, jauki, jautri, mirdzošām acīm un sārtiem vaigiem, dzīvi mīlošām sirdīm – tādi bija saieta dalībnieki. Nezaudējiet šo savu mirdzumu  ikdienā! 
 
 
Notikums!
Laura – pasaules čempione

Lauras Gailes aizraušanās ir Austrumu cīņas sports, konkrēti — teikvondo. Šogad viņa pasaules čempionātā Vācijā izcīnīja zelta medaļu. Pēc atgriešanās mājās par šo guvumu sarunu ar viņu redakcijā risināja Irīna Kristoforova.
Vai tev teikvondo cīņas sports uzreiz iepatikās?
Sākumā bija ļoti grūti izturēt treniņu slodzi divreiz nedēļā. Visādi protestēju – čīkstēju, sūdzējos, kliedzu, ka vairs nespēju. Reiz trenere ņēma pat žagarus talkā, lai ieviestu kārtību. Ar laiku jau pieradu, pat iepatikās, kad jutu – jā, es varu, es protu!
Nu tev jau ir liela cīņas pieredze Latvijā, Eiropā, pat pasaules mērogā. Kur ir tā robeža – starp sportu un «kaušanos», jo jāsit taču ir otram, savam pretiniekam?
Jā, tāds ir šis sports! Divos raundos pa 2 minūtēm katrā jācenšas pēc iespējas vairāk pretiniekam trāpīt (iespert, iesist). No malas liekas nežēlīgi, bet tur valda savi stingri likumi, kur drīkst, kur nedrīkst sist, lai treniņi vai sacensības nebeigtos slikti. Jāprot gan uzbrukt, gan aizsargāties. Atceros, ka pārdzīvoju kādu sitienu ar kāju pa degunu savai pretiniecei Latvijas čempionāta pašā sākumā. Bet tas bija atļautais paņēmiens, tāda ir cīņa, un tiesneši par pareiziem sitieniem ieskaita punktus. Citādi nevar uzvarēt.
Laura Gaile cīņā
Vai ir kādi apģērbi, noteikumi un tradīcijas?
Jā, mums ir speciāli tērpi, galvas ķiveres, roku un kāju aiz-sargi utt.  Jostas iegūst, izturot pārbaudījumus un nokļūstot attiecīgā līmenī. Man jau ir pirmā līmeņa (1.dana) melnā josta. Mums katram ir arī savi fani, kas mūs atbalsta uzmundrina, apspriež. Diemžēl man kā vājdzirdīgai to grūti uztvert un saprast. Arī treneris man maz skaidro ar vārdiem, bet vairāk parāda.
Vai esi piedalījusies kādās sacensībās un ar kādiem rezultātiem?
Ļoti daudz dažāda mēroga sacensību bijis – Latvijā, ārzemēs. Eiropas čempionātā pirmoreiz startēju 1998. gadā. Daudzreiz esmu ieguvusi pirmās vietas, arī toreiz savā grupā biju labākā.
Īpašs notikums droši vien bija arī melnās jostas iegūšana. Kā tas notika?
 Tas bija šogad, februārī. Eksāmenu kārtoju Somijā. Veselas trīs stundas. Sākām ar iesildīšanās vingrinājumiem, tad sitienu tehnika, cīņas demonstrējums, pašaizsardzība, formālais vingrinājums jeb pumse. Mūs eksaminēja teikvondo lielmeistars (Dae Djen Hvang) ar 9.pakāpes melno jostu, bet es pēc 14 gadu treniņiem dabūju savu pirmo melno jostu.
Prombraucot mācījāmies tā īsti un pareizi austrumu stilā paklanīties – to prasa teikvondo stils.
Mums ir jāapgūst arī savi daudzi apzīmējumi korejiešu valodā, ko lieto šajā sportā.
Bet tagad pastāsti, lūdzu, kā no  22. līdz 23. septembrim  piedalījies Pasaules čempionātā Vācijā!
Tur bija jāparāda sevi formālajos vingrinājumos jeb pumse un cīņā. Visu izšķīra cīņa ar īrieti, kurai bija dzeltenā josta. Pretiniece bija prasmīga, ar izkoptu aizsardzību taktiku, tāpēc pirmajā raundā  neklājās viegli. Otrajā toties izdevās sitiens pa galvu, ar ko ieguvu pārsvara punktus. Šī uzvara man  bija  patīkams pārsteigums. Jā, un arī visa mūsu Latvijas komanda (Rīga, Bauska, Saldus) kopvērtējumā ieguva 1.vietu pasaules mērogā un visvairāk medaļu. Mūsu Latvijas komanda izcīnīja 8 pirmās vietas, 10 otrās vietas, 5 trešās vietas. Bet mana Bauskas komanda ieguva 4 pirmās vietas, 1 otro vietu, 2 ceturtās vietas.
Bauskas komanda. L.Gaile pirmajā rindā pirmā no kreisās puses
Prieks bija liels, vai ne!
Protams, un ne tikai man. Draugiem, vecākiem, darbabiedriem arī. Tētis bija lielā sajūsmā.
Visas sacensības ir jaukas arī tāpēc, ka daudzu valstu sportisti sadraudzējās savā starpā. Manu draugu vidū ir vācieši, spānieši, īri, turki.
Vai sports prasa «upurus» , atteikšanos, lielu gribaspēku?
Tā es neteiktu! Man patīk šis sporta veids, ir liela pieredze, tāpēc arī nav grūti. Tieši otrādi, tas man nepieciešams – būtiski. Bija vairāki gadi, kad likās – nevaru savienot sportošanu Bauskā ar darbu Rīgā. Tā man ļoti pietrūka, un es tomēr sakārtoju šīs lietas tā, ka atradu iespēju apmeklēt treniņus.
Kas attiecas uz atteikšanos – īpaši pirms sacensībām sevi jākontrolē, lai paliktu savā svara grupā. Nevajag ēst neko treknu, vairāk augļus utt. Gadījās, ka komandas biedriem pirms čempionāta krietni bija jāsvīst skrienot, lai nodzītu pāris lieko kilogramu.
Vai veselība nav cietusi? Kā sports palīdz ikdienā?
Jā, jūtos droši uz ielas, jo pratīšu sevi aizstāvēt. Par to pārliecinājos, kad reiz piesējās divi puiši. Ātri vien viņi atradās zemē un nonāca policijas ziņā. Sevi es protu aizsargāt.
Veselība man laba vienmēr, kaut arī zilumi piedzīvoti. Bet lūzumu nav bijis. Kādreiz domāju: vismaz vienreiz mūžā vajadzētu dabūt zilo aci. Joks!
Kā darbabiedri izturas pret jūsu aizraušanos?
Problēmu nav. Darbavietā mani atbalsta, atlaiž uz sacensībām, jūt līdzi. Pēc uzvaras pasaules čempionātā saņēmu īpašus kolēģu apsveikumus un dāvanas. Ar kolēģiem saprotos labi, savstarpējās sazināšanas prasme mums piecos gados noslīpējusies.
Tiesa, man tagad gribētos apgūt vēl kādu amatu, sasniegt arī darbā kaut ko citu. Arvien jāiet tālāk uz priekšu – gan sportā, gan darbā.
Varbūt pēc visiem šiem panākumiem pienācis laiks  savās prasmēs dalīties ar citiem?
Kad es dabūju melno jostu, tad sāku  apsvērt, kā būtu, ja es kļūtu teikvondo trenere un mācītu šo mākslu maziem bērniem. Vai es to īsti vēlos, vai esmu tam gatava, par to man vēl jādomā. 
 
Lietuviešiem patika
Irīna Kristoforova
Tā es teiktu par KC «Rītausma» pašdarbnieku koncertu Panevēžā, kur notika sarīkojums par godu Nedzirdīgo dienai. Mūsu dejotājas un melodeklamētājas tur uzstājās 6.oktobra sestdienā.
Koncerts kopumā ilga divarpus stundas, un mazu daļu no tā aizpildīja dažas melodeklamācijas un pāris moderno deju viena pāra izpildījumā. Toties mēs patiešām iepriecinājām skatītājus ar daudzām dejām košos tērpos, vairākām melodziesmām, ko izpildīju es un Jolanta  Znotiņa, kā arī drāmas ansambļa izrādi «Mazā raganiņa».
Noslēgumā abas puses apmainījās ar dāvanām un aizvadīja pāris stundas draudzības vakarā pie kafijas galda, kā arī piedaloties rotaļās un dejās. No lietuviešu kolēģiem mūsējie centās izzināt arī citus jaunumus, piemēram, par tulku darbu.
Tulks B. Aldersone: Uzzinājām, ka Panevēžas biedrībā strādā 8 tulki. Lietuvā tulki apvienoti tulku centrā, kuram ir filiāles visā Lietuvā lielākajos rajonos. Augstskolu studentiem tulkus apmaksā valsts. No valsts budžeta tiek apmaksāti arī pārējie tulku pakalpojumi, par kuru konkrēto sadali lemj pats tulku centrs.
Tulki parasti nāk no ģimenēm ar  nedzirdīgajiem vecākiem, jo «cilvēkus no malas» reti kad nedzirdīgie pieņem kā savējos un tiem neuzticas. Visiem tulkiem jāmācās koledžā, pēc tam var izglītoties arī tālāk.
Kultūras centriem ceļš bijis grūtāks uz valsts atbalstu.  Tagad tas jau sāk nokārtoties un arī kultūrai pasākumiem rasta pietiekama valsts sapratne.
 
Redakcijas sleja
Šīs rindas mums rakstīt nav viegli, bet pienācis laiks, kad tas jādara.
Tieši desmit gadus  (no 1998)  izdevās saglabāt nemainīgu «Kopsolī» cenu, kaut arī  izmaksas šai laikā pieaugušas trīskārt. Taču 2008. gadā paredzams tik liels cenu kāpums   visās tajās nozarēs, kas skar avīzes izplatīšanu un izdošanu, ka arī mēs esam spiesti paaugstināt abonēšanas maksu nākamajā gadā, lai nenogrimtu inflācijas viļņos.
Šobrīd avīzes viena eksemplāra izmaksa ir 1.20Ls, nākamgad tā sasniegs apmēram 1.80Ls, bet jūs, dārgie lasītāji, par vienu avīzi  maksājat 0.15 – 0.20Ls!
Lai saglabātu vismaz šo līdzšinējo proporciju, esam spiesti paaugstināt cenu 2008.gadam:
* pasūtot saņemšanai uz vietas redakcijā, kultūras centrā, biedr4ībās, skolās utt. – 5ls;
* pasūtot Latvijas pastā piegādi mājās – 8Ls;
Mīļie lasītāji! Tagad viss atkarīgs no jums: vai sapratīsiet, pieņemsiet un kopā ar mums izturēsiet šo situāciju?
Būs tā, kā jūs izlemsiet «Kopsolī» likteni – būt vai nebūt? Jūsu priekšā, jūsu rokās ir šī izvēle: vai mums pietiek ar dienišķo maizi vai vajadzīga arī garīgā maize, kuru «Kopsolī» jums  sniedz jau vairāk nekā piecdesmit gadu garumā.
                

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas