24.04.2015
Sajūtas kā gandrīz īstā Titānikā
Rīgas biedrības Zemgales grupas 26 biedru grupa aprīlī devās organizētā ekskursijā uz unikālo, plaši apmeklēto izstādi „Titanic Exhibition”, lai to, kas daudzreiz aizrautīgi vērots TV ekrānā, skatītu savām acīm uz vietas Rīgā, Sporta manēžā gida un zīmju valodas tulka pavadībā.
Grupas dalībnieki ļoti daudz uzzināja par milzīgā kuģa Titāniks likteni no tā tapšanas līdz nogrimšanai jūras dibenā, kā arī tā dubultnieka Titāniks II būvēšanu mūsdienās.
Pirmajā telpā bija izvietota informācija par Titānika būvēšanu Īrijā, ko veica „White Star Line” firma no 1909. gada 31. marta līdz 1912. gada 31. martam, nodarbinot 15 000 strādnieku katru dienu 9 stundas bez brīvdienām. Firmas projektā bija paredzēts uzbūvēt 3 pamatā līdzīgus kuģus – Titanic, Olympic un Britannic. No tiem Titāniks bija iecerēts kā lielākais un greznākais, kāds jebkad uzbūvēts, kura būvēšana notika Īrijā. Arhitekts un būvinženieris pievērsa lielāku uzmanību krāšņumam un smalkam aprīkojumam, bet diemžēl aizmirsa par drošību.
Titāniks bija 269 metrus garš, 28 metrus plats, 46 328 tonnas smags, ar 2 četrcilindru tvaika dzinējiem un 1 zema spiediena turbīnu – tikai no četriem 19 metrus augstajiem skursteņiem darbojās trīs, viens kalpoja ventilācijai un iespaidīgumam. Pavisam bija 29 boileri, kurus sildīja 159 ogļu krāsnis, un tas palīdzēja kuģim sasniegt 23 mezglu (43 km/h) ātrumu stundā (toreiz tas bija liels ātrums). Titāniks tika uzskatīts par kuģu arhitektūras un tehnoloģijas sasniegumu virsotni – būvēts kā „praktiski nenogremdējams”, jo bija sadalīts 16 ūdens noturošās starpsienās ar durvīm, lai noturētos uz ūdens pat tad, ja applūstu divi vidējo starpsienu bloki un četri priekšējie starpsienu bloki.
Šis bija tajā laikā lielākais pasažieru tvaikonis pasaulē, kas varēja uzņemt pavisam 3 547 pasažierus un apkalpi. Titānikam bija trīs klāji, kas sadalīja pasažierus pa klasēm.
Lielā greznībā – ar ozola un sarkankoka paneļiem, dārgām mēbelēm, elegantām dekorācijām, paklājiem, spoguļiem, porcelāna traukiem, mākslas darbiem tika aprīkotas 1. klases kopīgās telpas un kajītes; ierīkots peldbaseins, sporta zāle, turku pirts, bibliotēka un skvoša laukums. Pirmā klase bija kuģa luksusa daļa. To varējām vērot tur izvietotajos eksponātos. Vienam braucienam biļete maksāja tolaik 3300$ (mūsdienās tas būtu – 77 500 $)).
Savukārt 3. klājā, tas ir, zemākajā klasē, vērojām izteiktu vienkāršību – pelēku gaiteni, nenoslēptas pārvadcaurules griestos, šauras kajītes cilvēkiem, kuri devās no Eiropas uz ASV cerībā atrast darbu, sākt labāku dzīvi. Interesanti fakti, ka visu katra atsevišķa klāja pasažieri nevarēja iekļūt citas klases klājā.
Pēc 3. klāja apmeklēšanas sastājāmies krāšņajās kāpnēs, lai nofotografētos un vēlreiz pavērotu pazīstamo skatu no filmas Titāniks (attēlā).
Un tā 1912. gada 10. aprīlī kuģis uzsāka ceļojumu no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikā, piestājot un uzņemot vēl pasažierus pa ceļam Francijā un Īrijā , – kopā pāri Atlantijas okeānam devās 2 223 pasažieri un 800 apkalpes locekļi.
Kapteinis bija Edvards Smits, pirms tam vairāku White Star Line kuģu kapteinis. Pirms katastrofas svētdienas naktī Titāniks bija saņēmis brīdinājumu par okeānā pamanītiem aisbergiem un ledus gabaliem kuģa pārvietošanās rajonā, tomēr tas turpināja kuģot ar maksimālo braukšanas jaudu. Vēlāk vakarā tika saņemti vēl citi ziņojumi par aisbergiem, diemžēl operators bija aizņemts ar bagāto pasažieru dažāda satura telegrammu sūtīšanu, tāpēc brīdinājuma paziņojumi palika malā neievēroti.
Un tad novērotāji pēkšņi pamanīja lielu aisbergu tieši priekšā kuģim un tūlīt izziņoja trauksmi: „Aisbergs tieši priekšā!” Pēc virsnieka pavēles stūrmanis mēģināja pagriezt kuģi, bet tas tik ātri neizdevās un – aisbergs aizskāra tā sānu. Ūdens sāka strauji ieplūst kuģī…
Pēc SOS signāla izsūtīšanas daži kuģi atbildēja, bet neviens no tiem nebija pietiekami tuvu. Tuvākais gan atradās 93 km attālumā no Titānika, bet tā operators bija aizgājis gulēt un signālus nedzirdēja.
Glābšanas laivas apkalpes nemākulīgas rīcības dēļ netika pilnībā aizpildītas – ja rīkotos pareizi, pēc paredzētā avārijas rīcības plāna, tad, iespējams, dzīvi paliktu daudz vairāk cilvēku. Tika izglābti 706 cilvēki no 2000. 3 stundu laikā Titāniks, beigās pārlūstot uz pusēm, nogrima 3800 metru dziļumā. Pēc dažām stundām ieradās kāds cits kuģis un okeānā savāca vēl nedaudzos dzīvajos palikušos.
No 3 sākumā minētajiem kuģiem mūsdienās palicis tikai Titāniks, kas jūras dziļumā atrodas jau 100 gadus, bet pārējie divi nodoti metāllūžņos. Ir tāda ziņa, ka kāds Austrālijas miljonārs sola Ķīnā uzbūvēt Titānika kopiju. Titāniks II pirmajā reisā varētu doties 2016. gadā un turpmāk veikt transatlantiskos reisus starp Eiropu un Ziemeļameriku. Kuģis tiks būvēts, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, tāpēc tā nogrimšanas iespējas būs minimālas.
Nobeigumā mūsu grupa pateicās izstādes gidei Romai par interesanto stāstījumu un zīmju valodas tulkam Elzai Volontei par tā tulkojumu. Izstādē pavadījām vairāk nekā trīs stundas un ieguvām ļoti daudz informācijas par šo traģisko notikumu, kas vēl šodien saviļņo daudzu cilvēku sirdis.
Teksts: Juris Grundulis
Foto: no personsikā arhīva
