Search form

29.07.2015

Drukāt

Latvijā trūkst speciālistu ar «plastiskajām rokām» - surdotulku

Photo

Runāt zīmju valodā ir daudz grūtāk nekā skaņu valodā - pēc katrām 20 minūtēm vajadzētu atpūsties, jo tā ir liela slodze rokām, arī mugurai - to labi zina zīmju valodas tulki jeb surdotulki. Tāpēc bagātākās valstīs ir pat divi surdotulki uz vienu nedzirdīgu cilvēku, saka Latvijas Nedzirdīgo savienībā. Taču Latvijā zīmju valodas tulku pat ļoti trūkst. Valsts apmaksā nedzirdīgajiem surdotulka pakalpojumus izglītības programmu apgūšanai un saskarsmes nodrošināšanai, taču to nodrošināt nav viegli, jo interese par surdotulka profesiju nav liela.


Zīmju valodas tulkam labāk ģērbties neuzkrītoši – vienkrāsainās, drīzāk tumšās drēbēs. Sievietēm nevajadzētu izvēlēties apģērbu ar dekoltē un lielas rotaslietas, jo jārunā būs rokām. To plastika ir ļoti svarīga – saka Latvijas Nedzirdīgo savienības Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Brigita Aldersone. Viņa strādā arī par surdotulku Latvijas Televīzijā.

„Ja cilvēkam ir mīkstas rokas, tad iemācīsies, aizies, bet, ja tā ļoti cieti, tad tur var nesanākt…” saka  Aldersone, kura surdotulka ikdienu sauc par ļoti interesantu:

„Patiesībā šī profesija – kādreiz tā mēs neiedomājāmies - tā ir ļoti interesanta. Te nav rutīnas, katru dienu notiek kas jauns. Ir tiesās jātulko, ir policijās jātulko”.

Tomēr Latvijā surdotulku ir pārāk maz. Nedzirdīgo savienība vēsta, ka viņu palīdzība nepieciešama aptuveni pusotram tūkstotim cilvēku gadā. Taču savienība šobrīd nodarbina vien 43 zīmju tulkus, no kuriem 14 ieguvuši surdotulka kvalifikāciju. Surdotulki vajadzīgi gan saskarsmes nodrošināšanai, gan arī izglītības programmu apgūšanai par valsts naudu. Par to vairāk zīmju valodas tulku nodaļas vadītāja Sarmīte Ķuzule:

„Viņš nāk pie mums sniegt dokumentus un lūdz surdotulka pakalpojumus, un tulks stundās sēž līdzās, tulko mācību vielu, ko stāsta skolotājs vai pasniedzējs. Viņš apgrozās dzirdīgo vidē un spēj apgūt profesiju, augstāko izglītību un nav diskriminēts”.

Tāpat arī cilvēki ar smagām dzirdes problēmām surdotulku aicina līdzi uz valsts vai pašvaldības iestādēm, piemēram, pastu vai pie ārsta, stāsta Ķuzule:

''Ir, protams, ārsti, kuri nepieņem, kuri pasaka – izejiet ārā; kā man šodien bija gadījums – tā arī paprasīja. Bet viņš jau neizprot, ka klients nesapratīs, ko ārsts teiks. Daži ārsti jau paši ir priecīgi, ka nāk tulks līdzi, lai nav jāsarakstās uz lapiņām.''

Mēs nekad nezinām, kad notiks nelaime vai kas neparedzams, saka arī Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidente Sandra Gerenovska:

„Māmiņai gaidībās var naktī dzemdības notikt – bērniņš nāks pasaulē, un kur viņa naktī traucēs tulku. Tulks tajā laikā guļ. Labi, ka paveicās tulku pamodināt, jo citiem mums arī ir ciešs miegs”.

Vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur Latvijā var apgūt surdotulka profesiju, turklāt par valsts naudu, ir Sociālās integrācijas valsts aģentūras jeb SIVA koledža Jūrmalā. Surdotulkus te apmāca jau astoņus gadus. Divu gadu laikā studenti apgūst dažādus teorētiskos kursus, kā arī iziet praksi. Tagad vasarā notiek uzņemšana. Koledža aicina jauniešus apdomāties arī par šo pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību.

„Jo man liekas, ka tas ir ļoti labs piedāvājums, jo - kas var būt labāks par to, ja apgūsti profesiju, kas darba tirgū ir pieprasīta, vēl jo vairāk - ja tev patīk komunicēt ar cilvēkiem…” Sociālās integrācijas valsts aģentūras vadītāja Ilona Jurševska stāsta, ka valsts apmaksā budžeta vietas 20 studentiem gadā, taču diemžēl ne katru gadu ir tik daudz studētgribētāju:

„Šeit sākas nākamā problēma, jo patiesību sakot studentu interese un motivācija ir zema. Jo pārsvarā par surdotulkiem – zīmju valodas tulkiem - strādā tie cilvēki, kuriem jau bērnībā, dzīves laikā ir bijusi saskarsme ar vājdzirdīgiem, nedzirdīgiem cilvēkiem. Parasti tie nāk no ģimenēm, kur kāds jau izmanto šo zīmju valodu, un ģimenēs viņi ieguvuši praktisko pieredzi, tātad viņiem šeit jāatnāk, lai mācītos klāt teoriju un dažas citas lietas, kas viņiem dod iespēju iegūt šo kvalifikāciju surdotulks”.

Ilona Jurševska pieļauj, ka, iespējams, zemā interese saistoties ar atalgojuma līmeni. Daļa pazūd studiju laikā, daļa pēc studiju beigšanas tomēr nestrādā surdotulka profesijā.

„Un otrām kārtām studējošie – mūsu studenti - ir nodarbināti arī citās darbavietās, viņiem tā ir papildu kvalifikācija, papildu darbs, ir grūti apvienot studijas ar darbu, ko dara,” saka Jurševska.

Ja būtu lielāka interese, aģentūra, iespējams, varētu pārskatīt budžeta vietu skaitu. Vēl jāteic, ka topošajiem studentiem jābūt ne tikai pabeigtai vidusskolas izglītībai, ļoti labām valsts valodas un svešvalodu zināšanām, bet arī saskarsmes prasmēm un labai roku plastikai. Savukārt koledža piedāvā dienesta viesnīcu, ēdināšanu un dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas.

 

Pārpublicēts no LSM.LV - Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vienotā ziņu portāla


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas