11.08.2015
Limbažnieki priecīgi: varēs izmanot surdotulka pakalpojumus
15. jūlijā Valmieras RB pārstāvji apciemoja Limbažu reģionā dzīvojošos nedzirdīgos. Mērķis bija informēt laukos dzīvojošos par LNS pasākumiem un jaunumiem, kā arī par rehabilitācijas pasākumiem, kurus valsts nodrošina nedzirdīgajiem. Lūk, iepazīstieties ar dažiem mūsu biedriem Limbažu reģionā!
Inita Motte
Dzīvo Tiegažos, Katvaru pagastā kopā ar mammu un audzina mazo dēlu. Ģimene uztur lauku saimniecību – audzē gotiņas, vistas un citus mājdzīvniekus.
Saprotams, dzīves apstākļi nav tie vieglākie, taču laukos ir labi, ka vismaz savas gotiņas nodrošina svaigu pienu, no kā var iegūt krējumu, pagatavot sviestu un tā tālāk. Vistiņas savukārt dēj īstās lauku olas, ko mūsdienu lielpilsētu veikalos nopirkt nevar. Tās – ar saules dzelteno viducīti.
Tuvākais nedzirdīgais dzīvo no viņiem vairākus kilometrus attālumā. Līdz Valmieras biedrībai nesanāk aizbraukt, jo laukos darba ir daudz un mazais dēlēns arī vēl pieskatāms. Ir ļoti jauki, ka siena laikā kāds atbrauc un palīdz. Inita atzīst:
„Tagad beidzot nokārtoju dokumentus, lai nodrošinātu sev tiesības izmantot surdotulka pakalpojumu saskarsmes nodrošināšanai. Ar tulku vieglāk veikt dažādus darījumus, saprast, kā labāk lietas jākārto. Pirms tam centos visus jautājumus atrisināt pati – man viegli tas nebija, turklāt mamma ļoti palīdzēja.”
Mudīte un Arvīds Švagris
Tērces – iebraucot šajā sētā, uzreiz ir skaidrs, ka māju sargā nopietns sargsuns, skatu priecē ziedi un interesants jāņogu krūms, kurš ir augstāks par 2 metriem. Viņi stāsta:
„Dzīvojam un strādājam savā zemē, savās mājās. Te ir jauki, klusi – mierīgi. Patīkami. Man patīk rušināties dārzā un kopt savu sētu. Atrodamies pašā ceļa malā, un visi, kuri brauc mazajā ciematiņā iekšā, pabrauc garām mūsu sētai, tā kā gribot negribot tā jātur tīra un sakopta, lai ir lepnums un lai cilvēkiem prieks braukt garām. Lai nav jākaunās.
Jāņogas ir parastās, tikai pie mums tās tik lielas izaugušas. Nezinām pat kāpēc, neko tādu nedarām, pat nemēslojam. Iedevām no tām stādu kādam draugam, tas iestādīja savos laukos, bet viņam tik liela gan neizauga.
Brīvajā laikā patīk palasīt “Kopsolī”. Arī “Praktisko Latvieti”, kur ir ļoti daudz noderīgas informācijas, kuru parasti arī pielietojam mūsu dārza darbos.
Ar nedzirdīgajiem pēdējā laikā sanāk maz kontaktēties. Gadi dara savu, tik bieži kā agrāk vairs nepiedalāmies LNS pasākumos.
Ilze Šņore
Dzīvo savās lauku mājās kopā ar māsu un viņas ģimeni, audzina meitu, kurai nu tagad jau 14 gadi. Darba laukos ir daudz. Piestrādā arī kaimiņu saimniecībā. Pati uz pilsētu nebrauc, ja nu vien kāds aizved. Jau sen nav bijusi Valmieras biedrībā, laikam gandrīz desmit gadus – toreiz meitai bijuši kādi 4 gadi. Viņa priecājas:
„Jauki, ka kāds atbrauc ciemos un pastāsta par to, kas notiek nedzirdīgo dzīvē. Tagad mēģināšu nokārtot invaliditātes apliecību un iegūt tiesības izmantot surdotulka pakalpojumu saskarsmes nodrošināšanai. Tas ir labi! Nemaz nezināju, ka var kaut ko tādu dabūt.”
Teksts: Dace Lāce
Foto: Igors Kurzenkovs
