Search form

28.09.2017

Drukāt

Sabiedrībai par kohleāro implantāciju

Photo

Pēdējā laikā sabiedrībā kļuvis aktuāls jautājums: veikt vai neveikt kohleāro jeb iekšauss implantāciju nedzirdīgiem bērniem, kuriem ir nedzirdīgi vecāki. Latvijas Nedzirdīgo savienība vēlas darīt zināmu savu nostāju visai Latvijas sabiedrībai.


Latvijas Nedzirdīgo savienība ir saņēmusi pretējas sūdzības no saviem nedzirdīgiem biedriem, ka viņu dzirdīgie radinieki iejaucas nedzirdīgo vecāku privātajā dzīvē. Runa ir par ģimenēm, kurās nedzirdīgiem vecākiem ir nedzirdīgi bērni. Radinieki pret viņu gribu cenšas panākt, lai viņu nedzirdīgajam bērnam tiktu veikta kohleārā jeb iekšauss implantācija, jo, pēc ārstu teiktā, pastāv iespēja, ka bērns dzirdēs. Radinieki uzskata, ka, nedzirdīgiem vecākiem nevēloties piekrist savam nedzirdīgam bērnam veikt šādu operāciju, tiek pārkāptas šī bērna tiesības.

Bet vai šajā gadījumā netiek pārkāptas nedzirdīgo vecāku tiesības uz privātuma aizsardzību? Vecāki ir atbildīgi par sava bērna audzināšanu un attīstību, ko arī nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums – vecāki ir bērna likumiskie pārstāvji. Tas pats likums arī norāda, ka bērnam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu. Iepriekšminētais likums arī nosaka, ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi. Šinī gadījumā ar īpašo aprūpi nedzirdīgam bērnam saprotam zīmju valodas vidi, ko nedzirdīgie vecāki arī nodrošina. Līdz ar to tiek ievērots arī 10. pants – speciālo vajadzību apmierināšana (atšķirīgā komunikācijas vide) – un bērna intereses ir ņemtas vērā.

Latviešu zīmju valoda ir pilnvērtīga valoda, kurai, tāpat kā citām valodām, ir sava vēsture, sava gramatika, vārdu kārtība, savi žargoni un dialekti. Diemžēl Latvijas sabiedrība to vēl nav pilnībā pieņēmusi, kaut gan vairākās Eiropas valstīs zīmju valodai ir oficiāls statuss.

Kohleārais implants ir elektroniska ierīce, kas sastāv no divām daļām – viena, kas implantēta galvā un otra, kas tiek valkāta ārpus – aiz auss. Iekšējo ievieto galvā ķirurģiskā ceļā, bet ārējo daļu pievieno ar magnēta palīdzību.
Implantācijas rezultāti var būt dažādi, ne vienmēr tā nodrošina sekmīgus rezultātus. Pēc operācijas seko ilgstošs darbs daudzu gadu garumā, kas ietver klausīšanās treniņu, dzirdes uztveres attīstīšanu, dzirdētā analīzes iemaņu attīstīšanu, valodas apmācību, runas korekciju un patstāvīgu sazināšanos.

Galvenais kohleārā implanta mērķis ir sekmēt nedzirdīgos bērnus sazināties mutiski un atpazīt runu, bet ne katrs, kas ir nedzirdīgs, var gūt labumu no tā. Gadījumos, kad implants nedod cerēto labumu, tā ražotāji parasti aicina bērnu mācīties zīmju valodu. Taču tā ir bezatbildīga “spēlēšanās” ar bērna tiesībām. Bērni ir kā izmēģinājums, bez 100 % garantijas uz pozitīvu iznākumu.

Kohleārais implants nepadara bērnu dzirdīgu. Tas ir dzirdes palīglīdzeklis, kas pastiprina visas skaņas, un tas var radīt grūtības uztvert valodu – izšķirt vārdus, sevišķi trokšņainā vidē.

Ar implantu daži bērni attīsta runas valodu labi, bet citi nē. Tāpēc ir svarīgi dot iespēju bērniem apgūt zīmju valodu. Pretējā gadījumā bērns var ciest no valodas attīstības traucējumiem, kas ietekmēs bērnu turpmākajā dzīvē. Drošākais veids ir nodrošināt bērnam piekļuvi gan runas valodai, gan zīmju valodai. Jāsaprot, ka bilingvālisms neaizkavē valodas attīstību.

Daži nedzirdīgie vecāki saviem nedzirdīgiem bērniem nodrošinājuši kohleāro implantu, bet citi to nedara. Tie, kas to nedara, bieži ir pārliecināti par savu nedzirdīgo identitāti un jūtas labi iekļāvušies sabiedrībā. Daži nedzirdīgi vecāki implantāciju uzskata par iespēju savam bērnam, dodot viņam spēju dzirdēt, bet arī viņi nepaļaujas tikai uz to un izmanto arī zīmju valodu.

Pētījumi rāda, ka nedzirdīgie bērni, kuriem ir nedzirdīgi vecāki, bieži attīsta abas valodas – rakstu un zīmju valodu, nekā viņu vienaudži, kuriem ir dzirdīgi vecāki, kuri nezina zīmju valodu. Pētnieki skaidro, ka nedzirdīgie bērni, kuri lieto valodu kopā ar vecākiem no agras bērnības, spēj paši izteikties un saprast, ko vecāki saka. Ja nedzirdīgi bērni ar implantu gūst labumu no tā, tad viņi attīstīs arī runas valodu.

Lai cerētu uz pozitīviem rezultātiem, pēc kohleārā implanta ievietošanas bērnam jānodrošina runājoša vide, bet nedzirdīgie vecāki var nodrošināt tikai zīmju valodas vidi. Mēs uzskatām, ka lēmuma veikt vai neveikt nedzirdīgam bērnam implantāciju pieņemšanā galavārds pieder pašiem vecākiem. Tātad arī nedzirdīgu vecāku vēlme ir jārespektē. Jebkura ķirurģiska iejaukšanās ir risks, un neviens nedrīkst piespiest personu/vecākus veikt šo procedūru.

Kohleārajam implantam ir arī alternatīva. Ir pieejami kvalitatīvi dzirdes aparāti, kurus var izmantot nedzirdīgi bērni un gūt no tiem labumu. Daudzi nedzirdīgi bērni ar to palīdzību ir iemācījušies runāt. Šos dzirdes aparātus nevajadzētu novērtēt par zemu nedz ārstiem, nedz nedzirdīgu bērnu vecākiem.

Nedzirdīgam bērnam jābūt iespējai augt bilingvāli. Tas nozīmē, ka līdzās nedzirdīgo cilvēku dabiskai valodai, t.i. zīmju valodai, viņam vajadzētu būt iespējai runāto valodu apgūt vismaz rakstveida formā. Tas dotu nedzirdīgajam bērnam labu iespēju mācīties, iekļauties sabiedrībā un pilnvērtīgi līdzdarboties tajā. Ja nedzirdīgs cilvēks spēj runāt un nolasīt no lūpām, tā ir papildus prasme līdzās zīmju valodas prasmei un lasīšanas un rakstīšanas prasmei.

Pasaulē vairs nenotiek diskusijas par vai pret kohleāro implantu, bet gan par to, kāda valoda tiks nodrošināta bērniem. Visbiežāk implantācijas gadījumā pastāv risks, ka runas valodas apmācība būs noteicošā un zīmju valoda tiks pamesta novārtā. Jāatceras, ka runa ir prasme, kas bērnam jāapgūst visu dzīves laiku. Runa nav valoda. Runa ir tikai veids, kā nodot valodu.

Ir vairāki likumdošanas akti, kas nosaka nedzirdīgo cilvēku iespējas mācīties, attīstīt un lietot zīmju valodu. Arī ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām aizsargā kā bērnu, tā pieaugušo tiesības uz zīmju valodu, tās lietošanu visās dzīves sfērās.

Nedzirdīgajiem ir sava valoda un kultūra, tāpat kā latviešu tautai ir sava valoda un kultūra. Nedzirdīgo kultūra Latvijā ir arī subkultūra latviešu kultūras ietvaros. Tomēr saziņas grūtību dēļ nedzirdīgie bieži tiek izslēgti no dzirdīgo kopienas, savukārt nedzirdīgie cilvēki bez ierobežojumiem var sazināties ar citiem nedzirdīgajiem.

Kurš ir tiesīgs izlemt to, kura ir pareizā kultūra? Cilvēks no malas vai cilvēks, kurš pats veido šo kopienu? Tie ir cilvēki, kas identificē sevi ar šo grupu, nevis otrādi! „Kļūt par sabiedrības daļu” nozīmē sazināties līdzvērtīgi. Nedzirdīgie bērni, kuri negūst labumu no implanta, to nespēs darīt.

 

LNS
 


Atpakaļ

Uz augšu


Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas