Search form

24.03.2021

Drukāt

LTV piedāvā atcerēties 1949. gada 25. martu

Photo

Rīt, 25. martā, Latvija tērpjas sēru drānās, pieminot 1949. gada deportācijas upurus, kad no savas dzimtenes svešumā tika aizvesti tūkstošiem latviešu – daudzi no viņiem atpakaļ mājās vairs neatgriezās, paliekot uz mūžiem Sibīrijas sniegos.


Pieminot deportētos, LTV 25. martā plkst. 21:05 ar subtitriem būs skatāma režisores Dzintras Gekas filma "Tālā zeme Sibīrija. Kāpēc 1949. gada marts?". 

Pēc tam  plkst. 22:00 Igaunijas režisores drāma "Biedrs bērns" - stāsts par Staļina režīmu bērna acīm.

Šei

Šeit filmu apraksti:

21:05 Tālā zeme “Sibīrija”. Kāpēc 1949.gada 25.marts? 

Deportācija 1949. gada 25. martā bija daļa no liela plāna, kura mērķis bija mūsu nācijas intelektuālās, politiskās un saimnieciskās elites iznīcināšana. Tas bija plāns, kā tautu padarīt vieglāk kontrolējamu, nocērtot tai galvu. Otra plāna daļa bija cilvēku iebaidīšana, lai varētu veikt kolektivizāciju. Vienmēr varēja piedraudēt: “Vai tu vēlies nokļūt Sibīrijā?” Pēc 1949. gada deportācijas daudzi bija pārliecināti, ka uz Sibīriju izvedīs visus latviešus un šai akcijai sekos citas. Šīs sajūtas līdz galam nepameta Padomju Latvijā dzīvojošo apziņu vēl ilgi. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos,  cīnoties par savu un bērnu dzīvību. 



Katrai ģimenei bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg bagāžas. Tās savākšanai bija atvēlēta viena stunda. Tomēr dažkārt operatīvās grupas patvaļīgi saīsināja laiku uz 15 minūtēm vai mazāk. Bija gadījumi, kad karavīri, iznīcinātāji vai aktīvisti nodarbojās ar marodierismu, apzaga izvešanas laikā vai arī jau deportēto ģimeņu saimniecības. Latvieši tika izsūtīti uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. Pēc ierašanās nometinājuma vietā par katru izsūtīto, kurš bija sasniedzis 16 gadu vecumu, tika aizpildīta anketa. Viņiem visiem bija jāparakstās par to, ka, saskaņā ar 1948. gada 26. novembra dekrētu, viņi ir izsūtīti uz mūžu. Par bēgšanu no nometinājuma vietas varēja sodīt ar 20 gadiem katorgas darbos.


Par deportāciju veikšanu kopumā, par necilvēcisku noziegumu izpildi 1949. gada genocīda realizētājiem tika piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija pat nežēlīgākas par 1941. gada deportācijām. Jo katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija vecāks par 60 gadiem.

Režisore: Dzintra Geka.



PL. 22:00  Biedrs bērns. Drāma

Ir 1950. gads, padomju okupācijas gadi Igaunijā īsu brīdi pēc Otrā pasaules kara beigām. Staļina represijas uzņem pilnu jaudu. Pa radio skan propaganda, bet pionieri vienmēr gatavi kalpot savam vadonim. Sešgadīgās Lēlo mammu, kura ir skolotāja, apcietina drošības komiteja. Ģimenes mājā viņi atraduši igauņu karogu, kas kalpojis par lētu, toties efektīvu iemeslu, lai mammu aizvestu uz cietumu un tālāk arī uz Sibīriju. Pirms aizvešanas mamma Lēlo piekodina: “Ja būsi labs bērns, drīz atgriezīšos”. Lēlo nu dara visu, pat iestājas pionieros. Tomēr ar katru dienu jautājumu kļūst arvien vairāk. Kādēļ igauņu karogu aizliedz? Kādēļ Staļins ir tik labs, ja jau mamma ir cietumā? Kādēļ gar viņu māju lavās padomju drošībnieki? Mazā meitene tikai cenšas būt labs bērns, un kopā ar viņu paliek tētis. Šis ir naivs, poētisks un tīrs bērna skatījums uz sarežģītu vēstures posmu, kas daudziem atmiņā palicis kā viens no asiņainākajiem un agresīvākajiem padomju iekārtas laikiem, kura laikā daudzās ģimenēs zuda ilūzijas par jebkādu Staļina režīma taisnīgumu. Igaunijas simtgades mākslas filma ir igauņu dokumentālo filmu režisores Monikas Sīmetsas pilnmetrāžas debija. Filma balstīta uz igauņu populārās rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfisko romānu motīviem, bet triloģijas pirmo daļu “Biedrs bērns un lielie cilvēki” izdeva arī Latvijā.




Filmu “Biedrs bērns” Igaunijas kinoteātros apmeklēja vairāk nekā 116 000 skatītāju, tā guva starptautisku ievērību pasaules kinofestivālos un izpelnījās pozitīvas kritiķu atsauksmes tādos slavenos žurnālos  kā “Variety” un “Cineuropa”.

Režisore: Monika Sīmetsa.

 

 

Teksts: Linda Vanaga, LTV Satura adaptācijas nodaļas projektu vadītāja





Atpakaļ

Uz augšu

Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas