19.05.2011
Izrāde „Ādama stāsts” tika subtitrēta: to apmeklēja pussimts nedzirdīgo skatītāju
16. maijā Latvijas Nacionālajā teātrī tika piedāvāta izrāde „Ādama stāsts” ar subtitriem latviešu valodā. Šo iespēju izmantoja vairāk nekā 50 cilvēki ar dzirdes traucējumiem.
5. aprīlī teātra izrādi „Annas Kareņina” ar subtitriem, arī apmeklēja daudzi nedzirdīgie. Bet izrāde „Ādama stāsts” ir otrā, kas demonstrēta ar titriem pēc trīs gadu pārtraukuma. Novērojams, ka interesentu skaits par šādām izrādēm nedzirdīgo sabiedrībā pamazām palielinās.
Šo izrādi apmeklēja arī Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolas audzēkņi no 10. – 12. nedzirdīgo klases. Daži no viņiem dalās iespaidos!
Raitis Rūrāns: „Agrāk, kad mācījos Rīgas Nedzirdīgo skolā, arī bija jāapmeklē teātri, pārsvarā opera. Sākumā man negribējās iet, bet pēc noskatītās izrādes sapratu, ka teātra apmeklēšana vajadzīga. Man izrāde „Ādama stāsts” patika. Centos saprast, kā norit darbība uz skatuves. Subtitri tiešām palīdz, bet gadās arī, ka apgaismojums uz skatuves pārāk spožs, tad subtitrus lasīt apgrūtinoši. Daudz svešvārdu. Ja nebūtu subtitru, diez vai saprastu šo izrādi. Es uzskatu, ka teātra apmeklēšana palīdz nedzirdīgajiem iekļauties kultūrvidē.”
Savukārt Zane Kristapsone: „Jebkuram cilvēkam vajadzētu apmeklēt teātru izrādes, jo tā var izglītoties. Ja kādam netīk lasīt grāmatas, teātra apmeklēšana ir labākā alternatīva. Grāmatu lasīšana prasa daudz laika, bet izrādes vērošanai vajag mazāk laika. Teātris ir vieta, kur cilvēki reāli nokļūst kultūras pasaulē.
Runājot par subtitriem, tie tiešām ir vērtīgi. Gadās arī kādas problēmas: dažreiz tie mainās pārāk ātri, nepaspēju izlasīt līdz galam, vienlaikus skatot, kas notiek uz skatuves. Bez tam spilgtais skatuves apgaismojums brīžiem traucē. Varbūt, biežāk apmeklējot teātri, pie tā visa varētu pierast. Iespējams, arī teātris varētu subtitru pārraides kvalitāti uzlabot.”
Izziņa: „Ādama stāstu” 400 lappusēs uzrakstījis pats zemnieks Ādams no Mazsalacas, un viņš to atstājis mantojumā saviem mazbērniem. Pirms 3 gadiem tas pārtapa grāmatā, bet šogad – izrādē uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves. Nedaudz par saturu!
Ādams Purmalis dzimis 1846. gadā kā vecākais dēls Valtenberģu pagastā. Kad pienāk laiks ņemt sievu, Ādama izredzes nav lielas. Ādams daudz slimo, kas dod cerību izvairīties no dienesta, bet jaunākais brālis no dienesta varētu tikt atbrīvots kā nākamais saimnieks.
Vecāku iecere izdodas, bet līdz ar to Ādams iemanto apzīmējumu “nabags kroplis”, un viņa sociālais statuss meitu un viņu vecāku acīs nav pievilcīgs. Ādams sievu meklē vairāk nekā gadu, un deviņas meitas ar dažādiem aizbildinājumiem viņam atsaka cita pēc citas – te vecāki neļauj, te patikšanas trūkst, te mantas nav gana. Beigu beigās Ādams bildina meitu Zapu, ko līdz šim turējis par nepiemērotu kandidatūru savai ģimenei – slimīga, puišu vidū nav diez kā vērtēta, tomēr tieši viņa kļūst par Ādama sievu, laulībā piedzimst septiņi bērni, un “slimīgā” Zapa nodzīvo līdz 90 gadu vecumam. Ādama dzimtu turpina pastāvēt mūsdienās.
Pateicoties Ineses Immures iniciatīvai un dedzībai, nedzirdīgo sabiedrībai atkal ir dota iespēja izbaudīt teātra mākslu. Jācer, uz nākošo Latvijas Nacionālā teātra izrādi, kurā atkal tiks piedāvāti subtitri, turpināsies mūsu ļaužu plūsma tāpat, kā tas bija uz divām minētajām izrādēm.
Teksts: Ivars Kalniņš
Foto: Juris Grundulis
