Tā kā septembris ir Nedzirdīgo dienas mēnesis, tad arī mēs, godinot aizsaulē aizgājušos nedzirdīgo kopienai nozīmīgos cilvēkus, devāmies sakopt viņu atdusas vietas pirms Pasaules nedzirdīgo dienas 21. septembrī. Lielākai daļai ir piederīgie, kas vairāk vai mazāk kapus apkopj, bet ir arī tādi visu aizmirsti un pamesti vientuļi kapiņi, pie kuriem skumji pakavēties.

 
Sirds īpaši sāp par Rietekli, nedzirdīgo latviešu dzejnieku, slavenās dziesmas „Še, kur līgo priežu meži” autoru. Viņš savas dzīves gaitas beidza Valmieras pansionātā, un tikpat vientuļa un pamesta ir viņa kapavieta. Tikai Valmieras nedzirdīgie biedri, vājdzirdīgo skolas audzēkņi un dažreiz kāds Valmieras pensionāru biedrības pārstāvis uztur šo kapu kopiņu puslīdz ciešamā izskatā. Katru gadu pavasara un rudens talkās, mēs, Valmieras nedzirdīgie, talkas noslēgumā sapulcējamies pie Rietekļa kapa un nodziedam „Še, kur līgo” kā mūsu himnu.

Šoreiz talkas diena izvērtās arī par pastaigu vēstures atmiņu takās, pie katras kapavietas dalībnieki gremdējās atmiņās par šo cilvēku un stāstīja ar viņiem saistītos notikumus no pagātnes. Jauniešiem bija interesanti klausīties, ko stāsta vecākie biedri par bijušajiem Valmieras Kurlmēmo (tagad vājdzirdīgo) skolas direktoriem un skolotājiem, par saviem piedzīvojumiem toreizējos skolas laikos.

Valmieras Pilsētas I kapi ir viena liela vēstures grāmata, un svarīgi ir neaizmirst, kas tajās lappusēs ticis rakstīts laiku lokos.

Šajā dienā kapu pārvaldnieka vadībā notika arī Latvijas atbrīvošanas cīņās 1915. – 1920. gadā kritušo varoņu piemiņas vietas sakopšanas talka. Arī tur mēs pabijām.

 

Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts.

Teksts un foto: Iveta Lāce-Miezīte