Kādā  New York Times rakstā žurnāliste Monika Daveja raksta, ka vairākos štatos (Indiānā, Kanzasā, Ziemeļkarolīnā, Oregonā, Dienviddakotā, Rietumvirdžīnijā) nedzirdīgo skolām draud samazināt līdzekļus ASL apguvei.  Zīmju valodas aizstāvji, debatējot par tās apmācības nepieciešamību, izmanto pirms 100 gadiem radītas filmas.

Citāts no raksta:  „Nedzirdīgo skolu aizstāvji  uztraucas, ka finansiālais jautājums varētu piespiest bērnus apmeklēt masu skolas, kas savukārt galēji iznīcinātu viņu komunikācijas iespējas  zīmju valodā”.

 

Konflikts starp ASL un orālo apmācību metodi, kas balstās uz skatīšanos un lasīšanu no lūpām, radies jau daudzus gadus atpakaļ. Orālā metode kā pielietojama nedzirdīgo apmācībā pirmoreiz minēta 1867. gadā, bet to akceptēja 1880. gadā Milānas starptautiskajā kongresā, skolās zīmju valodu aizliedzot izmantot vispār. Vēsture glabā arī citas liecības, piemēram, 1913. gadā Nebraskas štatā tika izdots likums, kas aizliedza zīmju valodu. Viens no uzstājīgākajiem orālisma rosinātājiem bija Aleksandrs Grehems Bells.

 

Šādā atmosfērā no 1910. līdz 1921. gadam tapa daudzas filmas, kuras radīja Nacionālā nedzirdīgo asociācija. Tā dibināta  tālajā 1880. gadā, lai saglabātu, aizsargātu un popularizētu nedzirdīgo pilsoniskās, lingvistiskās un cilvēktiesības, kā arī aizsargātu zīmju valodu.

 

„Pašreiz gandrīz vienīgais veids, kā  var tikt realizēta zīmju valodas aizsardzība, ir  kustīgās bildes,” rakstīja Džordžs Viljams Veditss.

 

Viņš dzimis 1861. gadā un zaudējis dzirdi 8 gadu vecumā no šarlaka. Pēc Galaudetas absolvēšanas Veditss kļuva par skolotāju un vēlāk arī par ASV Nacionālās nedzirdīgo asociācijas prezidentu.1910. gadā asociācija nodibināja Kustīgo bilžu komiteju, kas radīja filmas ar lieliskiem zīmju valodas piemēriem, ko izplatīja pa visu valsti.

 

Četrpadsmit Veditsa radītās filmas šobrīd ir daļa no viņa kolekcijas, kas atrodama Galaudetas universitātē. Faktiski katra no tām ir vēsturiski nozīmīga. Taču visaizkustinošākā ir filma „Zīmju valodas saglabāšana”, kurā Veditss  uzstājas ar runu, aizstāvot un pamatojot zīmju valodas tiesības būt.

 

Petija Durra savā blogā internetā raksta: „Veditss ir mans varonis. Dievinu viņa tālredzību un gara spēku. Ja viņš šodien būtu dzīvs, viņš bez apdomas un šaubām uzstātos par tiem pašiem jautājumiem tā, kā to dara šajā filmā.”

 

Veditss pats pāris gadus pēc filmas iznākšanas uzrakstīja zīmju valodā teikto tekstu tiem, kuri nesaprot ASL, un tā viņa runa tika pārtulkota angļu rakstu valodā. 

 

Skatoties šo filmu un citus Veditsa kolekcijas  darbus, skaidri redzams: tās pašas problēmas un jautājumi, kas bija uzmanības centrā  tajos tālajos gados, vēl aizvien arī šobrīd ir pat ļoti aktuāli. Tādas pašas cīņas par zīmju valodas pastāvēšanas nepieciešamību un tiesībām notiek arī šodien.

 
 

Pēc interneta materiāliem sagatavoja: Laura Reisele