20.09.2007
2007.g. septembris (20/21)
Atskats: Arī jaunieši piedalījās PNF kongresā Ivars Kalniņš, LNJO prezidents Pasaules Nedzirdīgo federācija (PNF) ir starptautiska organizācija, kurā apvienotas 127 nacion...Atskats:
Arī jaunieši piedalījās PNF kongresā
Arī jaunieši piedalījās PNF kongresā
Ivars Kalniņš, LNJO prezidents
Pasaules Nedzirdīgo federācija (PNF) ir starptautiska organizācija, kurā apvienotas 127 nacionālas nedzirdīgo organizācijas no pieciem kontinentiem ar vairāk nekā 74 miljoniem nedzirdīgo personu. PNF savu darbību aizsāka 1951. gadā Romā, kad notika pirmais PNF kongress.
Šovasar Madridē
Pirms četriem gadiem 14. kongresā Kanādā Spānijas Nacionālā nedzirdīgo konfederācija uzvarēja konkursā par 15. Kongresa organizēšanu ar tēmu «Cilvēktiesības caur zīmju valodu». Tas notika šovasar Madridē.
Kongresa starplaikos Madrides ielās bija izvietoti plakāti par šo starptautisko pasākumu. Spāniju apmeklēja vairāki desmiti tūkstoši nedzirdīgo cilvēku. Katru mirkli varēja manīt uz ielas kādu, kurš runā zīmju valodā. Tiesa gan, ka ne jau visi devās uz šo zemi tikai apmeklēt kongresu, bet arī satikt draugus no visas pasaules vai vienkārši atpūsties. Nedzirdīgo tūristu skaits bija ievērojami liels.
Arī latvieši!
Spānijā šai laikā pabijuši arī kādi 15 nedzirdīgie latvieši. Bez LNS pārstāvjiem E. Vorslova un M. Piternieces (piedalījās PNF Ģenerālajā asamblejā), K. Beisones un A. Udovenko (jauniešu nometnē un PNF Jauniešu sekcijas Ģenerālā asamblejā), bet arī PNF bērnu nometnē piedalījās E. Ķuzis, M. Kursīte, L. Klāsupa un K. Freimane, kurus šai dalībai noorganizēja Latvijas Nedzirdīgo jauniešu organizācija.
Kongresa lekcijas
Tās izvērsās tik sparīgi un daudzpusīgi, ka nebija pat iespējams apmeklēt visas. No rīta līdz vakaram būt dažādās nodarbībās bija visai nogurdinoši. Katrā auditorijā sanākušie risināja savu tēmu – cilvēktiesības, kultūra, zīmju valoda, izglītība, tehnoloģija, veselība, medicīna, biotehnoloģija, attīstītās zemes, nedzirdīgas sievietes, jaunieši, imigranti, seniori, nedzirdīgie – neredzīgie, nedzirdīgie ar papildus invaliditāti, nedzirdīgie un etniskās minoritātes, nedzirdīgie geji, lesbietes un biseksuāļi, nedzirdīgo vecāku dzirdīgie bērni (CODA), zīmju valodas tulki, nedzirdīgo bizness u.c. Vienā auditorijā visu nedēļu rādīja filmas.
Lektoru sagatavotās tēmas bija ļoti atšķirīgas un specifiskas, nevienu nevarēja kritizēt, noraidīt vai nepiekrist, piemēram, izglītības jomā katrā zemē ir sava izstrādāta metode. Daži lektori veikuši pētījumus un analīzes, pierādot, ka nedzirdīgie pieder etniskai grupai. Savukārt citi uzskata, ka nedzirdīgie ir kultūras minoritāte. Agrāk ļoti kritizētā tēma par kohleāriem implantiem (CI) šoreiz nedaudz pierimusi, bet tiek meklēti risinājumi, kā bērni ar CI varētu adaptēties abās – dzirdīgo un nedzirdīgo pasaulēs. Tomēr visi ir vienisprātis, ka šiem bērniem noteikti jāapgūst zīmju valoda.
Par ģenētiku
Vairākas lekcijas bija par apmaiņas programmu ar nabadzīgām valstīm, pie-mēram, ar Āfriku. Turpretī lekcijas par medicīnu – biotehnoloģiju un bioētiku apmeklēja pārsteidzoši liels apmeklētāju skaits: acīmredzot kongresa dalībnieki alka pēc jaunas informācijas par to, kas nākotnē var ietekmēt (kavēt vai sekmēt) nedzirdīgo sabiedrības attīstību.
Biotehnoloģija bez mitas attīstās, zinātnieki meklē risinājumus, kā apturēt nedzirdīgo gēnu izplatīšanos vai veikt gēnu analīzi, lai bērni nepiedzimtu nedzirdīgi. Ģenētika kļuvusi par aktuālāko problēmu tūlīt aiz kohleāriem implantiem.
Kultūras notikumi
Kongresa laikā bija arī kultūras pasākumi. Vakaros tika izrādīti vairāki nedzirdīgo teātra šovi un uzvedumi. Diemžēl uz šiem pasākumiem biļetes bija izpirktas jau pirmajās dienās, tāpēc daudzi tajos netika. Kongresa atklāšanas un noslēguma ceremonijās tika parādīti pompozi priekš-nesumi, kuros piedalījās vislabākie Spānijas nedzirdīgie aktieri. Noslēguma ceremonijā bija ļoti aizkustinoši redzēt bērnu, tostarp latviešu, sagatavotos uzvedumus. Kādu vakaru nelielā naktsklubā notika nedzirdīgā repera «Signmark» (Somija) koncerts, un atkal pie kluba ieejas bez biļetēm palika ļoti daudz vīlušos apmeklētāju.
Vakaros
... nedzirdīgie bija vai visās Madrides ielās, bet galvenokārt vietā, kur viņi parasti satiekas. Tur viņu bija vēl vairāk nekā kongresā. Organizatori nebija padomājuši par konkrētu tusiņa vietu. Principā jau vajadzētu lielu stadionu, kur tad varētu sanākt visi. Tusiņi sadalījās vairākās interešu grupās: jaunieši, seniori, paši spāņi, geju un lesbiešu grupas utt., tās arī pulcējās dažādās vietās. Piemēram, jaunieši tu-sējās īru pabā, kas nebija pietiekami liels, lai visi tiktu iek-šā. Pārpildīts bija gan pats bārs, gan iela pie bāra tā, ka mašīnas nevarēja pabraukt. Kādā naktī sadzērušies jaunieši lēkāja uz mašīnu jumtiem, kas stāvēja pie bāra. Lielais nedzirdīgo tūristu pieplūdums līdzēja iztukšot bāru alus mucas.
Protesti
Vērtējot Spānijas Nedzirdīgo konfederācijas organizēto kongresu kopumā, neapmierināto nedzirdīgo bija daudz, un tas radīja protestus. Lai tiktu uz lekcijām visu nedēļu, jāšķiras no 600 eiro, bet jauniešiem 450 eiro. Ļoti daudzi, īpaši jaunieši un nabadzīgo valstu pārstāvji, par šādu summu nevarēja atļauties tās apmeklēt. Tūristiem, ieejot kongresu nama laukumā (ne lekcijās), bija jāšķiras no 5 eiro dienā – apmeklētāji bija sašutuši par šo maksu. Tika noorganizēta protesta akcija, un organizatori to uzklausīja, bet nespēja uzreiz visu mainīt, tikai solīja nākamajā kongresā ņemt vērā šādas prasības. Spāņi bieži mēdz teikt «būs rīt», strādāja lēni, līdz ar to izraisot dažādas problēmas un iebildumus.
Madride nav droša pilsēta, katru stundu kādam pazūd nauda, fotoaparāts vai soma. Ļoti aktīvi darbojas kabatzagļi. Toties spāņi r komunikabli, labprāt komunicēt ar nedzirdīgajiem, taču jāzina, ka spāņiem angļu valodas zināšanas ir gaužām vājas.
Man liekas, ka dažas minētās kļūdas ir piedodamas, jo Spānija tomēr bija uz-ņēmusies visai grandiozu pasākumu, kas prasa milzīgu darba apjomu un lielu atbildību. Šķiroties no jauniegūtiem draugiem, cits citam teicām: «Uz tikšanos pēc četriem gadiem Durbanā, Dienvidāfrikā!». Tur varēsim vērot, kā ar to visu tiks galā afrikāņi. Lai viņiem veicas!
PNF jauniešu sekcijas nometnē
Karīna Beisone
Pasaules Nedzirdīgo federācijas (PNF) jauniešu sekcijas nometne notika šī gada 6. – 13.jūlijā Segovijā, Spānijā, kur piedalījās arī divas dalībnieces no Latvijas (Karīna Beisone un Aļona Udovenko), pārstāvot Latvijas Nedzirdīgo jauniešu organizāciju.
Šajā nometnē piedalījās 101 dalībnieks no 41 pasaules valsts. Tās galvenā tēma bija nedzirdīgo jauniešu politika. Notika dažādas lekcijas, daudzas prezentācijas, darba grupas, nodarbības, aktīvas sporta spēles un ekskursijas. Nometnes galvenā valoda bija starptautiskā zīmju valoda.
Lekcijas un prezentācijas
...bija daudzveidīgas un saistošas. Lektore Melisa Malzkuhna (ASV) stāstīja par Galaudetas universitāti, vienlaikus rādīja filmu, kurā bija redzams plašs studentu protests pret Galaudetas universitātes vadību.
Bet savu zemi, nedzirdīgos jauniešus un savas organizācijas darbību prezentēja jaunieši no Japānas, Vācijas, Mongolijas, Argentīnas un Maltas. Lekcijas par zīmju valodu lasīja lektori no Zviedrijas (Gēteborgas zīmju valodas komiteja) un Somijas.
Pārliecinājāmies, ka ne tikai Latvijā nedzirdīgiem jauniešiem ir problēmas ar cilvēktiesībām, izglītību (īpaši ar augstāko izglītību), sadarbību ar Nedzirdīgo organizācijām. Tiesa gan, katrā zemē tās ir atšķirīgas.
Neizpalika arī Spānijas nedzirdīgo konfederācijas prezidenta Luis J.Canon Reguera lekcijas par Spānijas nedzirdīgo jauniešu lomu asociācijā. Savukārt Pasaules nedzirdīgo federācijas (PNF) prezidents Markku Jokinen (Somija) klāstīja par Pasaules nedzirdīgo federāciju un tās nākotnes plāniem, cilvēktiesībām, zīmju valodu, nedzirdīgo sabiedrību, attīstītām valstīm, kultūru, biotehnoloģiju, brīvprātīgo darbu u.c.
Nodarbībās centāmies noskaidrot, kāda ir atšķirība starp nedzirdīgajiem un dzirdī-gajem cilvēkiem, meklējām atbildes uz filozofisku jautājumu, kā būtu, ja pasaulē dzīvotu vairāk nedzirdīgo nekā dzirdīgo. Aizraujošā scenārijā noskaidrojās – iespējams, dzīve tad visumā būtu pat labāka.
Ekskursijas, sporta spēles
Lai varētu atslābināties no lekcijām un nodarbībām, devāmies ekskursijā uz Segoviju. Tā ir ļoti veca un skaista pilsēta. Tur ir daudz muzeju, vēsturisku ēku un pieminekļu, senas baznīcas.
Tā kā bijām liels jauniešu pulks, tikām sadalīti trijās grupās, katrai bija nodrošināts gida pakalpojums un starptautiskās zīmju valodas tulks.
Grupas piedalījās arī aktīvās sporta spēlēs, nodarbībās u.c. aktivitātēs, kurās tika uzkrāti punkti. Katrai grupai bija savs nosaukums, kā arī iesauka zīmju valodā.
Atklāšanas ceremonijas laikā valstis prezentēja savu nacionālo karogu un valsts simboliku. Turpretī noslēguma ceremonijā notika kultūras vakars. Katras valsts dalībnieki uzstājās ar nelielu uzvedumu par savu valsti.
Interesants fakts – Eiropas Nedzirdīgo jauniešu savienības valdes loceklis Jaroslavs Cehlarik (Slovākija) finansiāli atbalstīja divus melnādainos dalībniekus no nabadzīgajām valstīm, apmaksājot dalības maksu un ceļa izdevumus uz šo nometni. Viņš ierosināja turpmāk vākt ziedojumus nedzirdīgiem jauniešiem no nabadzīgajām valstīm, lai nākotnē viņi vēl plašāk varētu piedalīties šādos starptautiskos pasākumos. Tā arī nepalika tukša runa, jo nometnes dalībnieki tūlīt sameta naudu tik, cik katrs varēja dot.
Tā bija ļoti iespaidīga tikšanās. Protams, pēdējā dienā mēs visi saskumām par to, ka jāšķiras pēc visa tā, ko bijām pārdzīvojuši kopā kā liela ģimene.
Notika arī jauniešu Ģenerālā asambleja
15.jūlijā notika PNF jauniešu sekcijas sapulce pirms Ģenerālās asamblejas, kur tika runāts par statūtiem. Tiem, kas neprata angļu valodu, bija nodrošināts starptautiskās zīmju valodas tulks.
Bet otrajā dienā oficiāli notika PNF jauniešu sekcijas Ģenerālā asambleja, uz kuru bija deleģētas Karīna Beisone un Aļona Udovenko kā pārstāves no Latvijas Nedzirdīgo jauniešu organizācijas. Statūti tika nedaudz mainīti un laboti.
Uz nākamajiem četriem gadiem pie PNF jauniešu sekcijas stūres stāvēs septiņi jauni valdes locekļi: prezidents Juan Angel De Gouveia (Venecuēla), viceprezidents Lars Knudsen (Dānija), sekretāre Melissa Malzkuhn (ASV), valdes locekļi: Cho HeeKyung (Koreja), Juliette Dalle (Francija), Daniel Greenwood (Jaunzēlande) un Roberto Suraez (Spānija).
Asamblejā tika apspriesti nākotnes plāni. Nākošā junioru nometne notiks 2009. gadā Slovākijā, bet bērnu nometne – 2010. gadā Venecuēlā. Savukārt pēc četriem gadiem, kad būs PNF kongress, jaunieši nometnē tiksies 2011.gadā Dienvidāfrikā. Plašāku informāciju varat aplūkot internetā: http://www.wfdeaf.org/youth/ (angļu valodā).
Sports:
Gaidāmas starptautiskas reformas
Gaidāmas starptautiskas reformas
Varis Strazdiņš, LNSF prezidents
Uzreiz jāsaka, ka virsrakstā minētā reforma paredzēta starptautiskā, tas ir, pasaules un tātad arī Eiropas mērogā. Bet, vai tāda notiks pie mums Latvijā, redzēsim tuvākā nākotnē. LNSF valde šo jautājumu skatīs savā sēdē.
Tagad atgriezīšos pie sākuma – pie pirmajā teikumā minētās pasaules un Eiropas sporta reformas. Nesen, jūlija sākumā, Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā pulcējās 68 pasaules valstu nedzirdīgo sporta organizāciju vadītāji, lai izskatītu, diskutētu un apspriestu reformas nepieciešamību sportā ar mērķi – noteikt skaidru robežu starp Deaflympics, Pasaules čempionātiem, Eiropas čempionātiem un jauniešu sportu.
Droši vien rodas jautājums: vai līdz šim nebija skaidrības? Jā, īsti nebija! Daudzās valstīs tiek ievērota stingrs funkciju sadalījums. Katra organizācija atbild par savu konkrētu jomu, un tām rodas problēmas saņemt no valsts finansējumu Deaflympics, Pasaules, Eiropas līmeņa sacensībām.
Reformas idejas iniciators ir J. Ruda no Slovākijas. Jau iepriekšējos Pasaules un Eiropas kongresos viņš sāka šo savu ideju popularizēt un skaidrot. Bet vienmēr laika trūkuma dēļ nebija iespējams vispusīgi izskaidrot tās būtību. Beidzot ar Eiropas fonda atbalstu izdevās noorganizēt šo samitu vai vienkārši tikšanos Zagrebā. Visus uzturēšanās izdevumus un daļēji ceļa biļeti sedza ES fondu finansējums.
Divās dienās vispusīgi tika aplūkots un izpētīts šis jautājums, un noslēgumā visi dalībnieki vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, ka atbalsta reformas. Šī rezolūcija tiks iesniegta starptautiskajā Olimpiskajā komitejā.
Kāda būs nedzirdīgo sporta nākotnes stratēģija, cik ilgā laika periodā notiks šī reforma? Tas būs atkarīgs no mūsu pašu aktivitātes. Reformas būtība ir noteikt konkrētu atbildīgu vadošo organizāciju par 3 blokiem: Olimpiskajām spēlēm, Pasaules un reģionāliem čempionātiem un Jaunatnes sportam.
Šādas idejas realizācija būtiski nepieciešama visai sporta sabiedrībai, jo līdzīgs sadalījums ir arī dzirdīgo sportam visā pa-saulē. Kā mēs Latvijā šo jautājumu risināsim? Par to šajā rakstā neinformēšu, jo to lems LNSF valde.
Viena no galvenajām Zagrebā gūtajām atziņām ir tā, ka reforma katrā valstī tiek veikta, ņemot vērā iekšējo, konkrēto situāciju. Tāpēc domāju, šis nav pēdējais raksts par šo tēmu.
Otrais Pasaules nedzirdīgo čempionāts peldēšanā
No 10. līdz 16.augustam nākamajā nedzirdīgo olimpisko spēļu Deaflympic mājvietā Taivānas galvaspilsētā Taipejā notika pasaules labāko nedzirdīgo peldētāju sacensības. Ieradās 23 valstu dalībnieki. Viņu vidū mūsu valsts pārstāvis Aleksejs Smirnovs. Čempionātu uzņēmās rīkot Taivāna, lai izmēģinātu spēkus un apgūtu iemaņas Deaflympic uzņemšanai, pieslīpētu lielu sporta pasākumu organizatorisko prasmi. Vienlaicīgi mums, pārstāvjiem, parādīja sporta bāzes, viesnīcas un savu laipnību. No redzētā varu teikt — ar laipnību viss ir kārtībā, tās būs pietiekoši! Ar bāzēm – daļa ir, bet daļa vēl tikai top. Atlikušajos 2 gados (Deaflympics risināsies 2009.gadā 5.—16.septembrī) vēl daudz darāmā. Viesnīcas ir pietiekoši, spēj tikai izvēlēties atkarībā no finansu pieejamības.
Pēc šīs vizītes man radās bažas par divām lietām: klimatu un ēdināšanu. Klimats ir ļoti mitrs un sutīgs, līdzīgs saunai. Auto-busā, viesnīcā vai citā telpā mitrais, sutīgais gaiss nav jūtams, bet, izejot laukā, grūti panesams. Ēdināšanai lielākoties piedāvā tikai Āzijas virtuvi, izvēles iespējas ļoti lielas, bet nepieradušiem var rasties problēmas.
Peldēšanas sacensības risinājās 45 min brauciena attālumā no viesnīcas 50 metru atklātajā baseinā ar 10 celiņiem ( sacensībās malējie palika brīvi ). Blakus bija treniņu baseins zem jumta. Organizatori piedāvāja arī bezmaksas masāžas pakalpojumus. Jāsaka uzreiz, ka sacensību organizācija noritēja labā līmenī. Uzreiz pēc finiša sasniegtos rezultātus varēja aplūkot internetā!
Mūsu uzturēšanās laikā bieži lija lietus un pat taifūns trakoja Taivānas dienvidos. Bet sacensību programmu tas ietekmēja minimāli — vienu vakaru vajadzēja atcelt apbalvošanas ceremoniju. Uz negaidītiem dabas untumiem jābūt gataviem, arī 2009.gadā Deaflympics sacensībās. Sacensību tehniskie rezultāti ir pieejami LNSF vai www.w2007.ncpes.edu.tw . Sacensībās tika sasniegti 7 pasaules rekordi. Domāju, ka būtu bijuši vēl vairāk, ja ne mitrais un sutīgais laiks.
Mūsu Aleksejs izskatījās un startēja normāli. Visās disciplīnās sasniegti jauni personiskie rekordi! Varam būt apmierināti arī ar sasniegtajām vietām. Divu gadu nopietnie treniņi ir devuši rezultātu. Sacensību laikā Aleksejam tika veikta arī dopinga pār pārbaude. Ceru, ka rezultāts būs negatīvs.
Ārpus sacensībām no Taivānas eksotikas īpaši daudz neredzējām, izņemot to, ko varējām vērot pa autobusa logu.
„KS” velte: Bagāta vasaras diena
Mūžu dzīvo, mūžu mācies
Ilze Kopmane
9.augustā «Kopsolī» ar šādu devīzi pulcināja kopā savus brīvprātīgos korespondentus uz semināru. Pateicoties Rīgas Domes finansiālam atbalstam, bija iespējams organizēt notikumiem un zināšanām piepildītu dienu, kas bagātināja «abas puses» – dalībniekus un organizatorus.
Uzreiz jāatzīmē, ka pieteikšanās un ierašanās šajā seminārā notika pilnīgi brīvprātīgā kārtā un varēja pieteikties visi interesenti – tiesa, šoreiz Rīgas reģionā dzīvojošie.
Mums, redakcijas darbiniekiem, bija patiess prieks par lielo atsaucību un interesi, ar kādu semināra dalībnieki piedalījās diskusijās un pieredzes apmaiņā par lekcijās uzzināto.
Gan jau esošie, gan topošie korespondentu jautājumu krustugunīs nokļuva pa-zīstamā žurnāliste Elita Veidemane, kura vadīja nodarbību «Ielūkosimies žurnālistikas virtuvē». Kā vienmēr ekspresīvi un spilgti savu lekcijas materiālu pasniedza kādreizējā mūsu laikraksta redakcijas štata žurnāliste Inese Immure (joprojām raksta «KS»!). Viņai bija daudz praktisku un noderīgu ieteikumu, kā veidot intervijas, kā komunicēt ar nedzirdīgiem cilvēkiem, gatavot rakstus, izmantot savā darbā mūsdienās pieejamās tehnoloģijas.
Interesanta bija viedokļu apmaiņa semināristu starpā par dažādiem viņu praksē piedzīvotiem gadījumiem saskarsmē ar savu rakstu varoņiem un aprakstītiem notikumiem. Semināra gaitu uzmanīgi vēroja arī nedzirdīgo sabiedrībā nu jau pazīstamais psihologs Aivis Kārkliņš, tāpēc viņam bija skaidrs priekšstats, kā «jābūvē» sava nodarbība dienas otrajā pusē. Arī tā guva dzīvu atbalsi dalībniekos, raisīja jautājumus un pat dažlabas problēmas risinājumus turpat uz vietas.
Pasākumu pagodināja arī LNS prezidents Arnolds Pavlins. Savā uzrunā viņš uzsvēra lielo nozīmi, kādu nedzirdīgo organizācija piešķir brīvprātīgo darbam, jo bieži uz to daudzējādā ziņā balstās visa tās darbība. Savukārt viss LNS darbs virzīts uz to, lai palīdzētu nedzirdīgam cilvēkam. Tas ir savstarpējas mijiedarbes process un brīvprātīgo kustība ir savdabīgs indikators (rādītājs) tam, cik tas ir atbilstošs, vajadzīgs un noderīgs mūsu cilvēkiem.
Laikā, kad arvien vairāk materiālās intereses izvirzās pirmajā vietā, atstumjot garīgās vērtības, brīvprātīgais veikums ir īpaši augstu vērtējams, uzsvēra LNS prezidents.
Galvenā redaktore savukārt atgādināja «KS» vēsturisko gājumu gandrīz 55 gadu garumā (no1954) un aicināja klātesošos vēl aktīvāk iesaistīties plaša informācijas tīkla veidošanā, lai visi jaunumi tiktu iespēju robežas atspoguļoti šajā LNS izdevumā. Viņas pateicās Rīgas Domei par pasākuma finansiālo atbalstu.
Semināristus palaikam ar melodeklamācijām priecēja talanti no pašu vidus. Noslēgumā izskanēja priekšlikumi turp-mākam darbam un citiem šāda veida semināriem, kā arī dalībnieki saņēma apliecības.
Paldies visiem par atsaucību un – gaidām jūsu rakstus
Kā mēs braucām Ziemeļkurzemi lūkoties
Elfa Zariņa, LNJO sekretāre
Latvijas Nedzirdīgo jauniešu organizācija organizēja vasaras ekskursiju pa Ziemeļkurzemi 4. – 5. augustā. Rīta agrumā, saulītei uzsmaidot, norunātajā vietā pie Rīgas veidojās 14 auto kolonna ar 60 jauniešiem, lai dotos aplūkot skaisto, daudziem vēl nezināmo Ziemeļkurzemi.
Pirmā pietura – Engures dabas parks ar putnu novērošanas torni un ornitoloģisko centru, orhideju taku, savvaļas zirgu un govju ganībām. Savvaļas zirgi mūs priecīgi sagaidīja pie novērošanas torņa un pat ļāvās foto sesijai kopā ar mūsu interesentiem! Izstaigājām dabas takas, iepazīstot skaisto meža dabu.
Otrā pietura – pie nedzirdīgā zvejas vīra Laimoņa Veidemaņa Rojā. Viņš bija galants, patīkami pārsteigts par mums, it sevišķi par skaistajām meitenēm savas mājas pagalmā. Viņš bijis kapteiņa palīgs uz laivām zveju reisos. Brīvajos brīžos izgatavojis daudzus dažādus, sākot ar mazu izmēru plaukstas lielumā līdz pat 2 m lielus, kuģīšus. Tāpat – smukumam, savam un citu priekam. Viņš ar mums dalījās atmiņās par saviem piedzīvojumiem jūras braucienos. Visādi bijis, iespaidīgas atmiņas!
Nākošā pietura – pa ceļam Plakanciemā. Visi iegādājās svaigi kūpinātas zivis un ieturēja pusdienas saules siltumā un jaukajās smiltīs pie jūras Kolkas ragā. Pēc pusdienas iebraucām skaistajā Vaidē, kur pārlaidām nakti. Izveidojās smuka telšu rinda – kā sēnes pēc lietus! Turpat arī ir ragu kolekcijas muzejs, kur sakrāta daudzveidīga un vērtīga meža dzīvnieku ragu kolekcija un izveidota dabas aizsardzības ekspozīcija. To izveidojis Slīteres valsts rezervāta darbinieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Edgars Hausmanis, bijušais Slīteres rezervāta mežsargs. Līdz šim daudzi nezināja, ka Latvijā ir daudz interesantu muzeju kā, piemēram, šis. Tur daiļi rotājās dažāda izmēra ragu eksponāti. Pēc muzeja saimnieka stāstītā – tās nav medību trofejas, bet ragi atrasti, savākti mežā. Vieni ragi, piemēram, atrasti alnim, kurš iesprūdis drāšu iežogojumā un tur arī gājis bojā, citi sameklēti pēc ugunsgrēka Slīteres rezervātā – to ir daudz, vēl ir draugu dāvātie. Muzejā vērojami dažādu putnu izbāzeņi – katram putnam ir sava vēsture, protams, arī tie nav iegūti medībās.Te nu gari nestāstīšu – paši aizbrauciet un apskatiet, tapsiet zinošāki. Latvija ir tik skaista, tā ir jāapceļo!
Vakara saulei rietot, ap ugunskuru rosījās jaunieši, aktīvi piedaloties gan spēlēs, gan diskusijās, gan pārrunās līdz vēlai naktij. Tad melnajās debesīs pēkšņi uzmirgoja skaists salūts. Šo pārsteigumu, LNJO valdei nezinot, sarūpēja draugi Ivars Vaivods un Peters Polaks. Vēlreiz paldies jums, Ivar un Peter!
Rīta saulei lecot, jaunieši modās, pabrokastojas, sakopa apkārtni. Notika sapulce ar otrās dienas plānošanu. Tālāk no Vaides aizbraucām uz Slīteri lai apraudzītu veco, bet ļoti skaisto un, vareno Slīteres bāku (augstums ap 100 m virs jūras līmeņa), kas Zilo kalnu kraujas malā slejas kopš 1850. gada, celta kā uguns novērošanas tornis un izmantota par dienas orientieri kuģiem. Tagad tā kalpo kā skatu tornis, no kura paveras krāšņa piejūras zemienes ainava. Gids detalizēti pastāstīja tās vēsturi. Uzzinājām par dabas taku, kur diemžēl netikām. Pēc gida stāstītā – izstaigājot taku, iespējams iepazīt Slīteres nacionālā parka vecāko daļu ar tai raksturīgiem Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem: senkrasta nogāzes mežiem, minerālvielām bagātiem avoksnājiem, kaļķainiem zāļu purviem, pārmitriem platlapju mežiem.
Nākamā pietura – Dundaga, «Krokodils». Kāpēc «Krokodils» — betona skulp-tūra, krokodils, veidota 1995. gadā kā pie-miņas zīme Dundagas stiprajiem vīriem, arī kā atgādinājums par bijušā dundadznieka — Arvīda Blūmentāla, lielā dēkaiņa un krokodilu mednieka piedzīvojumiem tālajā Austrālijā. Viņš savā mītnes zemē nomedījis ap 10000 krokodilu un bijis prototips slavenajai Pola Hogana filmai «Krokodilu Dandijs».
Ekskursijas maršrutā bija arī Liepniekvalka (Peldangas) smilšakmeņu alu un pazemes eju sistēma, kas atsedzas 8 m augstā kraujā pie Liepniekvalka upītes. Pazemes labirintu 60 m garumā veido viena lielāka un divas mazākas sazarotas telpas, kas savstarpēji savienotas ar šauriem tu-neļiem. Alās izveidojušies vairāki skaisti pīlāri un smilšakmens stabi. Pēc aizgrūšanas alas atraktas, tomēr apskatāmas tikai no ārpuses. Tur uzņemta latviešu filma «Maija un Paija». Šajā vietā ieturējām pusdienas.
Meklējot Elku liepu Valdemārpilī, ne-daudz apmaldījāmies. To atradām Valdemārpils Dižliepas ciemā pie bijušās Sasmakas muižas kungu mājas. Liepas mūžs vērtējams ap 350 — 400 gadiem. Tās stumbra apkārtmērs ir 8,05 metri, bet augstums ap 25 metriem. Ir pamats domāt, ka tā ir vecākā un lielākā liepa ne tikai Latvijā, bet pat Baltijā. Pēc tam devāmies uz Valdemārpili , kur pagājušajā gadā notika BDYE 1 (Baltijas Nedzirdīgo jauniešu apmaiņas nometne – par to varēja lasīt pagājušajā gadā KS). Tur pakavējāmies atmiņās par vērienīgi notikušo «super» nometni.
Bijām arī Tukuma pievārtē esošajā Latvijas «Holivudā»— CINEVILLA. Tur jaunieši ļoti labi iejutās dažādās lomās.
Visi jaunieši apliecināja vēlmi doties citās ekskursijās, lai iepazītos savu dzimto zemi. Latvija ir skaista, jāiepazīst tās vēsture, jāiemīl! Mēs, organizatori, veicināsim šo procesu – lūkosimies vēl uz kādu citu pusi nākamgad!
Jubileja:
Kuldīgas biedrībai – 55
Kuldīgas biedrībai – 55
Laima Karlštrēma
Kuldīgas biedrībai 55 gadi apritēja pavasarī, bet daudzo darbu aizņemtībā jubilejas nosvinēšanai saposāmies 31. augustā, kad kopā sanāca mūsu biedri un ielūgtie viesi no visām biedrībām.
Mūsu biedrībai ir sava interesanta veidošanās un attīstības vēsture. 1952. gada 13. aprīlī tika nodibināta Kuldīgas pirmorganizācija, kuras vadību biedri uzticēja Ernestam Intsonam. Viņš bija arī vēlāk (1961) nodibinātās Kuldīgas nodaļas priekšsēdētājs un piedzīvoja nākamo pārmaiņu, kad viņa vadīto biedrību pievienoja Ventspils nodaļai (1974).
Pēc tam kuldīdznieku kopienas darbu virzīja un pārzināja šādi līderi: Edgars Pūce (1975 – 1983); Juris Ozoliņš (1983 – 1987); Gunta Lange (1990 – 1994); atkal Edgars Pūce (1987 – 1990); atkal Juris Ozoliņš (1994 – 2003).
J. Ozoliņa vadības laikā Kuldīga atguva savu nodaļas (biedrības) statusu (2000), un no tā laika biedru skaits pakāpeniski ir palielinājies un sasniedzis sešus desmitus. No 2003. gada biedrības vadība uzticēta man.
Jubilejas viesi tika uzņemti skaistā dabas stūrītī Rumbas upes krastā. Paldies visiem laba vēlētājiem! Pēc pirmā šampanieša tosta notiesājām gardo smilteniešu velti – tradicionālo torti. Sekoja siltas vakariņas un da-žādās atrakcijās aizvadīti atpūtas brīži.
Otrā dienā sarīkojām saviem viesiem mazu ekskursiju: parādījām Kuldīgu no skatu torņa, devāmies uz Riežupes smilšu alām, visbeidzot – uz Vārmi, kur pašvaldības direktora vadībā viesi izstaigāja šo pagastu. Pēc pusdienām (kartupeļi ar gaileņu mērci un skābētiem gurķīšiem!) mūsu viesi posās mājup. Paldies visiem par jaukajām kopā pavadītām dienām!
Projekti: Divi noslēdzas, pārējie turpinās
Šovasar sekmīgi noslēgušies divi LNS projekti: «Klusās rokas» (uzmanības centrā – nedzirdīgās sievietes un jaunieši) un «Mēs – sabiedrības daļa II» (nodarbinātības veicināšana un nedzirdīgo cilvēku motivēšana iesaistei darba tirgū un sabiedriskās norisēs).
«Klusās rokas» – lielākais projekts LNS vēsturē
Noslēguma konference notika Valmierā. Tajā piedalījās visi projektā iesaistītie darbinieki un brīvprātīgie palīgi, kā arī pārstāves no uzraudzības institūcijas — LR Labklājības ministrijas.
Valmierieši kā vienmēr bija parūpējušies par patīkamu gaisotni savā klubā un apstākļiem raitai pasākuma norisei.
Konferenci atklāja LNS prezidents
A. Pavlins, viņš arī projekta vadītājs, atzīstot, ka ir mazliet skumji šķirties no savas komandas, kas strādāja no sirds un saliedēti, lai sasniegtu iecerētos rezultātus. Nu jāseko to realizācijai dzīvē ar maksimālo labumu nedzirdīgo sabiedrībai (priekšlikumi ir iesniegti uzraudzītājiem, kas noteiks to tālāko virzību).
A.Pavlins atzīmēja vēl līdztekus gūto labumu – pieredzi starptautiskajā sadarbībā, ciešu kontaktu nodibināšanu ar partneriem Vācijā, Čehijā, Slovākijā. «No viņiem mācījāmies daudzas lietas skatīt un vērtēt savādāk. Apguvām eiropeisko domāšanu,» viņš teica. Iemantoti labi partneri arī Rēzeknes un Valmieras pašvaldībās.
Pilotprojektu un darba grupu dalībnieki uzsvēra arī citus guvumus: savas pieredzes bagātināšanos, nedzirdīgo biedru – dažādu aktivitāšu dalībnieku pašapziņas celšanos, zināšanu padziļināšanos.
Arī Labklājības ministrijas pārstāves atzina paveiktā darba vērtību, uzteica LNS par labo sadarbību, kas veidojusies projekta laikā, par ievēroto finanšu disciplīnu, par kārtīgām atskaitēm un uzskatāmi sakārtoto dokumentāciju. Pārstāves atzina, ka LNS izdevies piepildīt ideju «Neko par mums bez mums», kas tagad aktuāla Eiropā. Viņas novēlēja sekmīgu darbu un panākumus gan šī projekta rezultātu ieviešanā, gan arī citos projektos.
Pasākuma dalībnieki palaikam iesaistījās atraktīvās spēlēs, bet noslēgumā atstāja savus pirkstu nospiedumus («klusās rokas») žūstošajā cementa masā Valmieras kluba ēkas pamatos.
«Mēs —sabiedrības daļa II»
Arī šī projekta dalībnieki sarīkoja sava darba atskatu. Motivācijas, iekļaušanas aktivitāšu vadītāji iz-vērtēja rezultātus, atzīstot, ka biedri aktīvi iesaistījušies pasākumos. Īpaši vērtīga bijusi pieredzes apmaiņa, dodoties biedrībā citai pie citas, kā arī ekskursijās uzņēmumos un iestādēs, kur strādā nedzirdīgie cilvēki.
Ne visas biedrības spēja deleģēt kādus biedrus uz bezdarbnieku motivācijas kursiem, jo izrādījās, ka bezdarbnieku skaits projekta realizācijas gaitā sarucis, un tā ir pati labākā liecība visa paveiktā darba efektivitātei. Taču izstrādātā motivācijas programma ir gan LNS, gan tagad arī Nodarbinātības valsts aģentūras un Labklājības ministrijas rīcībā, un to visi, kuri strādās ar ne-dzirdīgajiem, varēs izmantot pēc vajadzības.
LNS turpina darbu vairāku citu projektu realizācijā, un tie ir: «Abpus klusuma robežas», «Integrācija ir informācija plus izglītošana», «Darbs klusumā», «Mūsu iespējas – mūsu nākotne» u.c.
Rēzeknes skolā:
Tiekas bijušie audzēkņi
Tiekas bijušie audzēkņi
Skolas 1973.gada absolventes ALĪNAS BERGMANES zīmju valodā stāstīto pierakstīja Inese Immure.
«Mums bija pati labākā skola!» — to apstiprināja visi klātesošie, kas 25.augustā bija atbraukuši uz bijušo Rēzeknes ne-dzirdīgo bērnu internātskolu (tagad tā ir logopēdiskā internātpamatskola), lai tiktos ar bijušajiem skolotājiem un skolasbiedriem. Salidojumā bija ieradušies 60 nedzirdīgie absolventi un septiņi bijušie skolotāji – Teodēzija Balode, Stefānija Belka, Rahila Ceitlina, Jāzeps Pastars, Marija Raginska, Marija Tipāne un Veronika Zaļjanova. Vairāki absolventi bija atbraukuši kopā ar savu ģimeni, tāpēc skolas zāle bija pilna.
Pēc svinīgā pasākuma mūs veda ekskursijā pa skolu. Ar interesi apskatījām visus kabinetus un telpas, arī sporta un atpūtas laukumu. Pēc tam mūs aicināja uz garšīgām pusdienām skolas ēdnīcā.
Tad mēs vienā klasē sadalījāmies pa grupām, lai ar saviem bijušajiem skolotājiem un klasesbiedriem pakavētos atmiņās. Visiem bija daudz ko atcerēties un pārrunāt.
Daudziem maniem skolasbiedriem, arī man, bija svarīgi atbraukt uz pirmo skolu, tāpēc ka tās bija mūsu otrās mājas. Vairāki skolā jutās pat labāk nekā mājās, jo daudziem nedzirdīgiem absolventiem ir dzirdīgi vecāki, un valodas barjeras dēļ ar viņiem nav bijis tuvāka kontakta. «Skolotāji man bija kā otrie vecāki» teica Nellija Holmberga (meitas uzvārds Stirāne), kas ieradās no Somijas. Mēs visi atzinām, ka mīļie Rēzeknes skolotāji bija prasīgi un mācīja mūs no sirds. Viņi mums bija iedevuši labu pamatu turpmākai dzīvei.
Esmu īpaši pateicīga savai klases audzinātājai Rahilai Ceitlinai. Pateicoties tur iegūtajām zināšanām, tagad varu strādāt par zīmju valodas skolotāju Zviedrijā. Mans mīļākais mācību priekšmets bija literatūra, un man ļoti patika lasīt grāmatas. Stundu laikā skolotāji savu priekšmetu skaidroja mutiski, vienlaikus lietojot zīmju valodu.
Vēl mums, bijušajiem skolēniem, ļoti pati-ka kino pasākums. Filmas skolā rādīja katru sestdienu. Tie mums bija lieli svētki. Nevaram arī aizmirst trakās pirts dienas. Bija divas mazgāšanās telpas — zēniem un meitenēm. Zēni starpsienās taisīja cauru-mus, lai mūs, meitenes, redzētu plikas. Mēs ar ziepju vai papīra gabaliņiem tos caurumus taisījām ciet. Bet salidojumā puiši stāstīja, ka mēs visus caurumus nebijām atradušas!
Inita Puhovska (meitas uzvārds Miglāne) atcerējās, cik izcili garšīgas pusdienas
gatavoja skolas saimnieces. Daudziem skolēniem, kas pēc Rēzeknes skolas beigšanas turpināja mācības Rīgas Nedzirdīgo skolā, ļoti pietrūka tās skaistā parka, kur varēja spēlēties starpbrīžos un brīvajā laikā.
Uz salidojumu bija atbraukusi arī kāda mirušā absolventa sieva. Vīrs viņai bija tik daudz interesantas lietas stāstījis par savu Rēzeknes skolu, ka sievai radās vēlēšanās apskatīt to savām acīm.
Vissirsnīgākās atmiņas man ir tikai par šo skolu. Skaists vēlējums bija ierakstīts šī salidojuma bukletā: «Mēs nešķirsimies nekad! Mēs atmiņās vienmēr būsim kopā! Mēs būsim kopā atkal un atkal!»
Svešās zemēs esot jauki: Islandē
Vēlreiz Islandē: Šoreiz – darbs
Pirms vairākiem gadiem «KS» intervēja Rīgas skolas skolotāju ULDI OZOLU par viņa iespaidiem tālajā Eiropas Ziemeļu zemē – Islandē, ciemojoties pie turienes drauga.
Šogad, garajā skolu vasaras brīvlaikā, Uldis devās uz šo zemi vēlreiz, bet nu jau – pastrādāt. «KS» redakcijā viņš iegriezās septembra sākumā, un tad tapa šī intervija!
- Uldi, lūdzu, pastāstiet, ko jūs darījāt Islandē!
Šoreiz devos tur ar noteiktu domu vienoties par darbu un mēģināt tur pastrādāt kādu laiku, lai gūtu jaunu pieredzi. Tā kā man Islandē bija draugs, viņš man palīdzēja iekārtoties darbā garīgi slimo nedzirdīgo cilvēku aprūpes mājā.
- Ko jūs tur darījāt un vai labi tikāt galā ar saviem pienākumiem?
Biju sociālās aprūpes darbinieks, kuram jāpalīdz šiem cilvēkiem tikt galā ikdienas dzīvē ar visu, kas nepieciešams. Man tas nesagādāja grūtības, jo līdzās ir arī mediķi, citi darbinieki – katrs savā jomā.
Aprūpes mājā dzīvo pieci cilvēki, un viņus aprūpē 3 darbinieki.
- Vai šis darbs savā ziņā nebija nomācošs salīdzinājumā ar skolotāja darbu?
Es tā neteiktu, jo aprūpe organizēta labā līmenī ar visu nepieciešamo, lai arī šie cilvēki justos komfortabli. Pie darba specifikas ātri vien pieradu, turklāt par darbu tur un vispār Islandē maksā ļoti pieklājīgi, krietni daudz vairāk nekā Latvijā.
- Bet dzīve tur noteikti ir dārgāka?
Savā ziņā – jā, tomēr visumā dzīves līmenis nodrošināts ļoti augsts. Valsts īpaši rūpējas par mazāk aizsargāto iedzīvotāju daļu – bērniem ( arī viņu mātēm), slimiem, veciem un invalīdiem. Pārējiem, kā teicu, tiek nodrošināta iespēja labi nopelnīt un tātad – labi arī dzīvot.
- Vai iznāca tuvāk iepazīt arī nedzirdīgo skolu, organizāciju?
Islandes Nedzirdīgo asociācija ir dibināta samērā nesen (1960), un tajā ir apmēram 300 – 400 zīmju valodas lietotāju – nedzirdīgu un vājdzirdīgu cilvēku. Asociāciju vada prezidente H.A.Haraldsdottira, kas ir ķīmijas skolotāja. Būdama nedzirdīga, viņa māca šo priekšmetu vispārējā skolā – gan nedzirdīgajiem, gan dzirdīgajiem bērniem, protams, klātesot ZV tulkam.
Diemžēl skola, kā jau vasarā, bija slēgta, tāpēc tuvāk to nevarēju iepazīt. Bet uzzināju, ka nedzirdīgiem bērniem nav atsevišķas skolas. Viņi mācās kopā vienās klasēs ar dzirdīgajiem bērniem un stundās vienmēr piedalās tulks.
- Kā valsts atbalsta savus nedzirdīgos pilsoņus?
Tāpat kā pie mums, ir viņiem pensija – apmēram 600 latu mēnesī (tā skaitās niecīga summa), kuru samazina, ja cilvēks strādā un saņem algu. Ir sabiedriskā transporta atlaide 50% apmērā, bet to izmanto nedaudzi, jo lielākā daļa pārvietojas savās automašīnās.
Kas man patīk – tās ir TV speciālās ziņas nedzirdīgajiem: katru dienu 10 min. pa visu ekrānu zīmju valodā diktors (dzirdīgs vai nedzirdīgs) vienkāršā valodā izstāsta visus svarīgākos dienas notikumus.
Protams, visiem pārējiem raidījumiem ir subtitri.
- Un kā klājas studentiem?
Katram vienam lekcijās un citās nodarbībās līdzās ir valsts apmaksāts tulks visus studiju gadus. Islandes universitātē gatavo arī šos profesionālos zīmju valodas tulkus.
- Vai Islandē nedzirdīgajiem viegli iekārtoties darbā?
Pamatā, ja grib strādāt, darbu atrod visi – autoservisos, veco ļaužu un invalīdu pansionātos, pastā, celtniecībā, skolās utt.
- Tātad ar dzīvi apmierināti?
Vienmēr jau grib savādāk, vēl labāk. Necik sen pie parlamenta ēkas viņi sarīkoja masu piketu, pieprasot, lai valsts vēl vairāk naudas atvēl tulkošanas pakalpojumiem. Jāatzīst, ka joprojām viņiem nav izdevies arī izcīnīt oficiālas valodas statusu savai zīmju valodai.
- Dzirdējām, ka jau atkal pošaties ceļā?
Jā, drīz vien atkal došos atpakaļ un vēl kādu laiku pastrādāšu šajā zemē. Man tur visādā ziņā patīk – daba, ļaudis, attiecības un attieksme pret tevi kā vērtību.
Intervēja: Ilze Kopmane
Nedzirdīgo diena:
Šoreiz viesi no ārzemēm
Šoreiz viesi no ārzemēm
Marika Antonova
Pirmām kārtām – paldies Pavlina kungam par uzaicinājumu manas augst-skolas – Brno Janāčeka Mūzikas un teātra akadēmijas nedzirdīgo augstskolas teātra grupai piedalīties Nedzirdīgo dienas pasākumā Kongresu namā.
Jau sen man bija vēlēšanās nodibināt ciešāku sadarbību starp šo augstskolu un Latvijas nedzirdīgo organizācijām. Pateicoties abpusējai ieinteresētībai un finansiālam atbalstam, tā beidzot ir piepildījusies.
Kas atbrauks uz Latviju?
Tie ir deviņi mani kursabiedri, ar kuriem kopā beidzu bakalaura studijas, un daļa no tiem vēl turpina mācīties. Līdzi būs profesionāls mūziķis, kurš izrādei veido dzīvās mūzikas pavadījumu galvenokārt uz bungām. Protams, grupu pavada arī režisore, šīs augstskolas profesore, nedzirdīgo teātra nodaļas vadītāja Zoja Mikotova. Latvijā ieradīsies arī izrādes dramaturģe un nedzirdīgo psiholoģijas speciāliste Veronika Broulikova.
Ko mēs rādīsim?
Tie būs fragmenti no mūsu jaunākās izrādes «Fabulas un sapņi». Šajā uzvedumā savijas kopā mūsu pašu fantāzija un sapņi ar populāru fabulu sižetiem, piemēram, visiem zināmie – par lapsu, vārnu un sieru; par čaklo skudru un slinko sienāzi. Izrādes laikā aktieri nemitīgi pārtop no cilvēka veidola dzīvniekos un otrādi, tā norādot, ka šī robeža ir ļoti nosacīta – tāpat kā kukaiņi saplēšas par sērkociņu kastīti, tā arī cilvēki spējīgi viens otram acis izplēst par iekārotu nieku.
Izrādi caurvij teksts no Vecās Derības: savs laiks karam, savs — mieram; savs laiks mīlēt, savs – ienīst; savs laiks priecāties, savs raudāt; savs laiks sērot, un savs laiks diet; savs laiks karam, savs laiks mieram.
Galvenā doma – parādīt, cik pārmaiņu pilna ir cilvēka emocionālā pasaule un visa dzīve kopumā.
Cilvēkiem, kas pārvalda zīmju valodu, būs interesanti vērot «vārdu spēles», kas ievītas izrādē. Katrs aktieris minēto Vecās Derības tekstu «izstāsta» pa savam: dažs agresīva diktaktora tonī, cits ar ironisku pie-skaņu, trešais – kā atzīstoties mīlestībā, dažs dziedot šūpuļdziesmu vai kaislīgi dejojot.
Uzvedums ir ļoti iespaidīgs vizuāli – uz balta fona skatuvē tiek projicēti krāsaini attēli, kas top tieši izrādes gaitā. Ceru, ka Kongresu nama tehniskās iespējas mums ļaus to pilnībā realizēt. Visu izrādi nevarēsim parādīt, jo uzveduma rekvizītu apjoms ir pārāk liels, lai to pilnībā atvestu uz Latviju.
Es ļoti priecātos
... ja kontakti nākotnē nostiprinātos un dotu abpusēju labumu. Studējošie jaunieši, kā arī minētās augstskolas mācību spēki varētu sniegt savu pieredzi Latvijas nedzirdīgo teātra mākslas attīstībai, novadot nodarbības interesentiem. Jāteic, ka valodas barjera viņus nemulsinās, jo viņi jau pieraduši strādāt ar dažādu tautību cilvēkiem – dzirdīgiem un nedzirdīgajiem.
Augstskola pamazām kļūst atvērtāka arī ārzemju studentiem, tāpēc nedzirdīgiem Latvijas jauniešiem iesaku izmantot šo iespēju sakon-taktēties ar mūsu grupas pārstāvjiem un izzināt savas iespējas studēt šajā mācību iestādē.
