Search form

13.02.2013

Drukāt

Anglijā: Slimnīca oficiāli atvainojas nedzirdīgam pacientam

Photo

Nedzirdīgais pacients Maikls Mejs apgalvo, ka viņš juties kā otrās šķiras pilsonis pēc tam, kad vairākkārt palicis bez iespējas normāli sarunāties ar slimnīcas medicīnisko personālu.


26 gadus vecais Maikls Mejs uzskata, ka bez kvalificēta surdotulka palīdzības viņš slimnīcā juties iesprostots un nav varējis saprast ārstēšanas kursa īpatnības. Students no kādas Anglijas mazpilsētas pusotra gada laikā piedzīvojis jau vairākas kājas pēdas operācijas, jo viņam ir smaga kaulu slimība. Viņš stāsta, ka tikai vienu reizi daudzo ārsta konsultāciju, izmeklējumu un ķirurģisko procedūru laikā pieaicināts kvalificēts un licenzēts britu zīmju valodas (BZV) tulks.
 
Daudzi Plimutas Nedzirdīgo asociācijas biedri uzsver, ka arī viņi saskārušies ar kvalificēta surdotulka trūkumu ārsta apmeklējuma laikā, tāpēc bieži vien jutušies kā „dzīvnieki, kas atvesti pie veterinārārsta”.
 
Lielbritānijas Nacionālās veselības aizsardzības sistēmas noteikumi paredz, ka surdotulkam jāpiedalās pēc iespējas visos gadījumos, kad nedzirdīgajiem ar medicīnas personālu jārisina visdažādākie jautājumi. Diemžēl Maiklam šo iespēju nenodrošināja, tāpēc viņš slimnīcā jutās pamests.
 
„Aprūpe no medicīniskās puses bija visaugstākajā līmenī, bet komunikācija ar mani bija pilnīgi un galīgi neveiksmīga,” stāsta jaunais vīrietis. „Es biju gluži kā iesprostots slazdā: vēlējos saprast, kas ar mani notiek, gribēju būt iesaistīts ārstēšanās procesā, bet to nevarēju tāpēc, ka bez tulka palīdzības nespēju saprast man nozīmētā ārstēšanās kursa specifiku,” viņš skaidro savu nostāju un ir apņēmības pilns cīnīties par nedzirdīgo tiesībām ārstniecības iestādē saņemt pilnvērtīgu informāciju, izmantojot surdotulka pakalpojumus:  „Jutos kā lelle kādā sistēmā vai kā rotaļlieta uz konveijera lentas, nevis kā dzīvs cilvēks. Turklāt zinu, ka tā nav tikai mana problēma. Mūsu pilsētā ir daudz nedzirdīgo, kas saskārušies ar līdzīgām neērtībām. Mēs nevēlamies būt kā otrās šķiras pilsoņi, un mums tas ir jāpārtrauc.”
 
Sarunas turpinājumā Maikls stāsta, ka tā arī palicis neziņā, kāpēc viņam izdarīta pēdējā ķirurģiskā operācija un kāpēc viņam 6 nedēļas divas reizes dienā tika veiktas zāļu injekcijas vēderā.
 
Pēc pēdējās operācijas divas stundas palātā gan esot bijis tulks, bet tad viņš devies prom, un, kad Maikls pamodies no narkozes, tad vīrabrālis bijis vienīgais, kurš varējis kaut ko palīdzēt ar tulkošanu. Arī iepriekšējos gadījumos ne tulks, ne kāds cits cilvēks, kurš prot zīmju valodu, netika pieaicināts.
 
Koledžas studentam Maiklam ir nopietnas veselības problēmas, kas var ietekmēt visu turpmāko dzīvi, un viņš joprojām nezina, kad un kā šīs problēmas beigsies.
 
Plimutas Nedzirdīgo asociācijas priekšsēdētāja vietnieks Darens Valentains stāsta, ka līdzīgus nedzirdīgo nelaimju stāstus uzklausa regulāri:
 „Plimutas nedzirdīgo kopiena ir patiesi satriekta par šiem faktiem, jo nedzirdīgie regulāri cieš šādu komunikācijas barjeru rezultātā. Šīs situācijas var radīt nopietnus draudus mūsu veselībai. Nedzirdīgam cilvēkam, kas runā tikai zīmju valodā, surdotulka pieejamība bieži vien ir absolūti izšķiroša.”
 
Slimnīcas vadība notikušo dziļi nožēlo un atvainojās Maiklam Mejam par to, ka viņš nav saņēmis pienācīgu atbalstu un juties atstumts: „Tas nav pieņemami, un mēs no visas sirds atvainojamies par sagādātajām neērtībām.”
 
 Pašlaik slimnīcas pacientu apkalpošanas dienests ir sagatavojis līgumu ar kvalificētu un licenzētu surdotulku, lai vajadzības gadījumā to varētu pieaicināt nedzirdīgo slimnieku ārstēšanās procesā.
 
 
No interneta materiāliem sagatavoja: Informācijas centrs

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas