Cietušo un bojāgājušo vidū bija arī vairāki nedzirdīgie, par kuru īpašajām vajadzībām, piemēram, trauksmes sirēnu nedzirdēšanu, nereti tika aizmirsts. Zemestrīcē cietušo nedzirdīgo piedzīvotais atspoguļots dokumentālajā filmā „11. marta zemestrīce bez skaņas – tur bija arī nedzirdīgi cilvēki”, ziņo Japānas laikraksta „The Japan Times” interneta portāls.

 

72 gadus vecā nedzirdīgā japāniete Nobuko Kikuči no Ivanumas pilsētas Mijagi prefektūrā nespēja dzirdēt trauksmes sirēnas, kas sāka skanēt pēc pirms diviem gadiem notikušās zemestrīces. Tāpat viņa nevarēja dzirdēt aicinājumu cilvēkiem evakuēties uz augstākām vietām, kad milzīgais cunami vilnis sasniedza Japānas ziemeļaustrumu piekrasti.

 

 N. Kikuči par savas dzīves glābšanu var pateikties kaimiņam, kurš atsteidzās brīdināt, lai glābjas no milzu viļņa, kas pēc tam  drīz vien aizskaloja viņas māju okeānā.

 

Arī kāds nedzirdīgo pāris, kam piederēja skaistumkopšanas salons, citviet tāpat izdzīvoja, kaut gan pie viņu durvīm neviens nepieklauvēja. Pēc satricinājuma viņi sajuta dīvainu smaku un  uzskrēja mājas otrajā stāvā. Bet, kad cunami iztraucās cauri viņu mājai, aizslaukot visu pirmā stāva  aprīkojumu, viņi pavadīja nakti lielās bailēs un neziņā, bez kādas informācijas par katastrofas mērogiem vai par to, kā un kurp doties pēc palīdzības.

 

Šādi traģiski pieredzējumi un izjūtas par nedzirdīgo cilvēku piedzīvoto lielās Japānas zemestrīces laikā atspoguļotas 23 minūšu garajā dokumentālajā filmā, ko nesen izlaida nedzirdīgā režisore Ajako Imamura no Nagojas pilsētas.

 

 33 gadus vecā režisore pēc katastrofas septiņas reizes apmeklēja Mijagi, Fukušimas un Ivates prefektūras, lai satiktu un intervētu cunami cietušos. Filma rūgti atgādina par to, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām bieži vien atstāti novārtā katastrofu laikā un nevar piekļūt informācijai, kas var būt dzīvības vērtībā.

 

Grūti iegūt statistiku par zemestrīces ietekmēto nedzirdīgo un vājdzirdīgo skaitu. Japānas Veselības, darba un labklājības ministrija, kurā ietilpst par invalīdiem atbildīgs departaments, var pateikt tikai to, ka Mijagi prefektūrā tajā gājuši bojā 14 cilvēki ar dzirdes traucējumiem.  Ir apstiprināts, ka kopā izdzīvoja 736 citi nedzirdīgie/vājdzirdīgie. Ministrijai citu datu par cietušajiem nav.

 

Bet filmā režisore citē televīzijā ziņoto, ka visās trijās prefektūrās gājuši bojā 75 cilvēki ar dzirdes traucējumiem. Viņa ir uzņēmusi vairākas dokumentālās filmas par Japānas nedzirdīgajiem, satikusi un intervējusi vairākus cilvēkus ar dzirdes traucējumiem, ieskaitot. Filma balstās tieši uz viņas pieredzi.

 

Intervijā, kas filmēta nometnē evakuācijas laikā mēnesi pēc katastrofas, N. Kikuči psiholoģiski salūst, stāstot par to, ka nedzird paziņojumus par pārtikas izsniegšanu un citu palīdzību. Neviens nedomājis ņemt vērā viņas īpašās vajadzības. Viņa ar savu nedzirdīgo vīru Tokiči nepēja seko līdzi notikumiem, bija jāiztiek ar dzirdīgo novērošanu. „Ja pāris redzēja, ka citi cilvēki nostājas  rindā, tad abi sekoja viņiem, pieņemot, ka paredzēta kāda palīdzība,” režisore stāsta filmā. „Tas Nobuko bija milzīgs stress,  viņai visu dienu nebija laika atpūsties.”

 

Laika gaitā sieviete atguvās, apmetās dzīvot pagaidu mājoklī ar televizoru, gaisa kondicionieri un gaismas signālu, kas vēstīja par viesu ierašanos. Ziemassvētkos. Patīkami pārsteigta viņa saņēmusi vairākus ziedotos džemperus no labdarības pasākuma, tomēr viņa ir nedroša par nākotni, jo nezina, cik ilgi šāda situācija – dzīvošana pagaidu mājoklī – turpināsies, turklāt viņas vīrs ievietots slimnīcā.

 

Tagad režisore ir pabeigusi filmu, kas ir subtitrēta angļu, korejiešu un portugāļu valodā. Tās mērķis – rosināt, lai visiem Japānas iedzīvotājiem būtu nodrošināta vienlīdzīga pieeja svarīgākajai informācijai neatkarīgi no invaliditātes vai tautības. „Brīdinājumus par cunami vajadzētu nosūtīt visiem mobilo telefonu īpašniekiem. Vajadzētu izmantot vibrozvana trauksmes signālus, kas brīdinātu gan nedzirdīgos, gan neredzīgos,” saka režisore. „Visiem publiskajiem paziņojumiem būtu jāizskan vienkāršotā japāņu un citās valodās.”

 

„Sabiedrībā ir daudz cilvēku – dzirdīgie, vājdzirdīgie, neredzīgie, cilvēki ratiņkrēslā un ārzemnieki,” saka A. Imamura. „Vēstījums, ko vēlos nodot visās savās filmās, ir tāds, ka ļoti bagāta sabiedrība ir tāda, kurā visi cilvēki var dzīvot tā, kā viņi vēlas.”

 

Dokumentālā filma pirmizrādi piedzīvosšī gada 3. maijā Rikjo universitātē, Tokijā.

 

 

 

Sagatavoja: laikraksts „Kopsolī”
Foto: www.japantimes.co.jp