Krievijas Valsts specializētajā mākslas institūtā (VSMI) mācās tikai cilvēki ar īpašām vajadzībām… Vienā no institūta stāviem ir telpas unikālam nedzirdīgo teātrim „Ņedoslov”.

 

Jau ienākot teātra telpā žurnālistu pārsteidz, ka uz sveicienu visi atbild balsī – „Labdien!”. Viņš pat nodomā – kam bija vajadzīgs surdotulks, ja visi tāpat viņu saprot. Izrādās, ka gandrīz visi teātra aktieri prot lasīt no lūpām un runāt balsī, tomēr sarežģītākus tekstus ir grūtāk saprast, tāpēc  nepieciešama tulka palīdzība.

 

 

 

Viņu nav viegli pierunāt sniegt interviju –„neesot pietiekami labi apģērbusies, safrizējusies… un vispār…”. Tā teikt, jaunā sieviete varbūt vienkārši nevēlas publicitāti. 

 

Tomēr beigu beigās izdodas Mašu pierunāt sniegt nelielu interviju un pat papozēt fotogrāfam. Viņa stāsta, ka  ģimene ir nedzirdīga, tomēr viņa piedzima dzirdīga, bet divu gadu vecumā pēc smagas saaukstēšanās sāka zaudēt dzirdi. Pēc vidusskolas pabeigšanas Maša iestājās VSMI Teātra fakultātē un šogad to pabeidza. Tagad viņa strādā pat divos teātros. Darbs teātrī aizņem lielāko daļu no jaunās aktrises dzīves.

 

 

 

Pabeidzis vājdzirdīgo bērnu internātskolu Jekaterinburgā, vēlāk studējis šā paša institūta teātra fakultātē, pēc tam turpinājis mācības slavenā Maskavas Valsts kinomākslas institūta Kinorežisoru nodaļā. Var teikt,  viņš ir vienīgais nedzirdīgais ar profesionāla režisora diplomu. Aleksejs kā aktieris piedalījies Krievijā populāro filmu „Šapito šovs” un „Putekļi” uzņemšanā.

 

Strādājot teātrī, viņš ieguvis iesauku Supermotors – jo Aleksejs spēj uzkurbulēt visus kilometra rādiusā ap sevi, pie tam visu laiku saglabājot smaidu sejā. Ir sācies mēģinājums, un,  kamēr aktieri ātri atkārto izrādes tekstu un darbību, viņš jau ir paspējis aizskriet uz citām mēģinājumu zālēm, lai aizņemtos izrādei nepieciešamo cimdu pāri, sagriezis kaudzi ar konfeti lentēm un pielīmēt pie sienas melnu izolācijas lenti, ko izmantos lugas laikā un pat pieregulēt gaismas. Turklāt viņš ne uz mirkli nezaudē kontroli pār to, kas notiek uz skatuves.

 

 

 

Par teātra režisori horeogrāfi strādā Jeļena Bidnaja, kas ir arī Mākslas institūta pasniedzēja. Viņa ir dzirdīgā un atzīst, ka zīmju valodu māk samērā vāji. Darbam vajadzīgās zīmes viņa prot, bet daudz vairāk  panāk, parādot,  kā pareizi jānoliek kāja, kā jāiztaisno mugura.

 

„Lielākā problēma darbā ar nedzirdīgajiem ir tā, ka viņi nedzird mūziku, un, lai apgūtu deju,  ļoti svarīgi izprast mūzikas ritmu un iemācīties skaitīt līdzi. Visgrūtāk iestudēt klasisko baletu – senā mūzika parasti ir saraustīta,  ar sarežģītām pārejām un ritma maiņām. Tad palīdz skaitīšana. Izrādes laikā es dejotājiem palīdzu ar rokas kustībām. Izrādes atmosfēru un dejas raksturu cenšos izstāstīt. Piemēram, ja deja ir tautiska, stāstu par šo cilvēku dzīvi un sadzīvi, kādas ir viņu ierašas un rakstura īpašības. Skaidrojumos izmantoju videomateriālus – rādu, kā šo deju iestudējuši pasaules izcilākie horeogrāfi,” stāsta Jeļena.

 

Viņa ievērojusi, ka nedzirdīgie ir daudz vērīgāki par dzirdīgajiem. Nedzirdīgie arī spēj labāk „nolasīt” cilvēka uzvedības nianses, ātrāk saprast, kas ir viņu priekšā un kāds ir sarunas biedra raksturs.

 

 

 

Teātris tikko ir iestudējis jaunu izrādi „Bez tiesībām uz eņģeli”. Notiek ģenerālmēģinājums. Izrādē piedalās labākie aktieri – Aleksandrs Nikolajevs, Jeļena Kamburova, Dmitrijs Horoniks un citi. Iestudējumā ir daudz mūzikas un deju, tāpēc daudz darba bija horeogrāfei, un rezultāts ir lielisks – precīzi un saskaņoti visi ievēro ritmu un nodod skatītajiem vissarežģītākās muzikālā materiāla nianses.

 

Unikālais teātris ir mazs, zālē ir vietas tikai 40 skatītājiem, un tāpēc ārkārtīgi žēl, ka tik maz cilvēku zina par tā darbību un interesantajiem iestudējumiem.

 

 

Sagatavoja: LNS Informācijas nodaļa