23.04.2010
Drukāt
Iepazīstieties - nedzirdīgais komiķis Džons Smits
Nedzirdīgais komiķis Džons Smits lepojas ar to, ka ir britu zīmju valodas lietotājs, un šo māku izmanto, veidojot savus priekšnesumus. Viņa pirmais skatuves uznāciens notika 2005. gadā. Kopš tā laika Džona pasākumu apmeklētāju skaits arvien palielinājies. Viņš izklaidē publiku nedzirdīgo klubos un teātros visā valstī.
Izmantojot savu pieredzi par to, kā ir augt nedzirdīgam dzirdīgo vidē, Džons skatītāju zālē izraisa emocijas un smieklus.
Runājot par tādām tēmām kā nedzirdīgo problēmas, politika, nedzirdīgo izglītība, uzskatu atšķirība starp dzirdīgo un nedzirdīgo pasaulēm, Džons piedāvā apbrīnojamu un fantastisku ieskatu nedzirdīgo dzīvē un britu zīmju valodā.
Džona priekšnesumiem ir arī politisks raksturs, un nav pārsteidzoši, ka šis vīrs iesūdzēja tiesā rūpnīcu, kurā strādāja. Rūpnīca diskriminēja viņu kā invalīdu. Vēlāk Džons darbojās Roterhamas (Anglija) Nedzirdīgo informācijas centrā.
Viņam ir rūgtuma pilni joki par skolas dzīvi, kurā nedzirdību uzskatīja par trūkumu un ignorēja zīmju valodu.
Džons ir atsvešinājies no daudziem saviem dzirdīgajiem ģimenes locekļiem, jo tie neatzīst britu zīmju valodas lietošanu un uzspiež orālo metodi. Viņš brīvi joko par to, kā viņš sasteidz mīlēšanos (seksu) ar partneri, lai paspētu noskatīties ziņas ar surdotulkojumu, vienīgās ziņas, kuras viņš saprot.
„Nedzirdīgi cilvēki saprot un novērtē manu darbu,” saka Smits. Viņš uzskata, ka attēlot nedzirdīgo stāstus komiskā veidā nozīmē mazināt diskriminācijas draudus un aizspriedumus, tātad tie mazina arī spriedzi nedzirdīgo cilvēku dzīvē. „Nedzirdīgie tiek uzskatīti par mazāk zinošiem, viņiem diendienā nākas sacensties ar dzirdīgajiem, taču šeit par to var pasmieties. Mēs varam būt arī uzjautrinoši. Es varētu būt šo cilvēku piemērs.”
Džons Smits savas uzstāšanas laikā izmanto sejas izteiksmes un ķermeņa valodu, lieto plašas kustības. Viņa mīļākais komiķis ir Tomijs Kūpers (britu komiķis un burvju mākslinieks).
„Cik spoža gaisma! Man tikko zuda pašpārliecinātība, jo jūs visi tā uz mani skatāties... Tomēr priecājos jūs redzēt. Saziņai ar jums izmantošu pantomīmu. Labi? Kuri šeit ir nedzirdīgi, paceliet, lūdzu, rokas!
Bērnībā es biju nekaunīgs puika, vienmēr izsmēju cilvēkus. Tad viņi man teica - tev jābūt aktierim, jābūt uz skatuves! Bet man pašam tādas pārliecības par sevi nebija.
Bet nu sāksim!
Reizēm vēlamies rītos ar savu partneri saskūpstīties, apskauties, samīlēties, bet tad pēkšņi guļamistabā nāk bērni. Dzirdīgi cilvēki ātri noskaņojas atbilstoši jaunajai situācijai, sakārtojas, pirms viņi ienākuši, un viņus sagaida, plati uzsmaidot, kaut arī klusībā dusmojas: „Sasodīts!”
Bet, lūk, ar nedzirdīgajiem vecākiem ir citādi. Viņi turpina intīmo saskarsmi un, tikai jūtot kādu pieskārienu vai gaismas signālu, pagriežas, kad bērni jau sauc: „Ko jūs te darāt?!”
Agrāk daudz laika pavadīju, vērojot dzirdīgos komiķus, to, kā viņi runā, kā attēlo dzirdīgo dzīvi. Tas droši vien ir normāli, ja viņus dzird, bet es kā nedzirdīgais to nesapratu. Tādos brīžos domāju: jā, bet kur ir nedzirdīgo humors, kur mūsu komiķi? Man ir visas prasmes, kāpēc gan nepamēģināt?
Vai jums tāds ir (rāda skatītājiem dzirdes aparātu)? Es uzaugu, valkājot šādu aparātu. Vai tas bija priekš manis? Nē! Tas ir priekš dzirdīgiem cilvēkiem. Piemēram, kā dzirdīgie vecāki sarunājas ar savu nedzirdīgo bērnu? Viņš taču nedzird! Vecāki ir neapmierināti un iegādājas bērnam dzirdes aparātu: „Nāc šurp, mēs tev to tūlīt uzliksim. Tagad tu mūs dzirdi?” Un, ja nu viņš atbild, tad vecāki ir sajūsmā. Taču pats bērns ir samulsis.
Es esmu vienīgais britu nedzirdīgais komiķis. Man citi ir jāiedrošina arvien vairāk!
Vai zināt šo puisi ( rāda fotogrāfiju)? Jūs viņu esat redzējuši (visi piekrītoši māj ar galvu). Viņš ir resns. Jā, es arī esmu resns, bet es esmu garāks. Viņš ir īss un resns.
Viņš arī ir komiķis, un dzirdīgie, klausoties viņa jokos, no sirds smejas.Bet, kad es redzu viņu televīzijā, es šos jokus nesaprotu, man tie neliekas smieklīgi.
Un tā es izdomāju, ka būšu nedzirdīgo komiķis un tieši viņi arī traki smiesies, skatoties manu programmu. Savukārt dzirdīgie būs tie, kas mūs nesapratīs.
To, ko viņi saka ar vārdiem, mēs parādām zīmēs. Tātad darām to pašu, ko dzirdīgie komiķi, tikai savā valodā un sev iespējamā izteiksmes veidā.
Man katru nedēļu rodas kāda jauna doma, un koncertnumuru pamatā es izmantoju savu pieredzi ikdienas dzīvē. Pat savu uzstāšanos laikā varu ieraudzīt kaut ko tādu, ko vēlāk attēlot savās etīdēs.
Sākums bija skolā, tur mācījos tēlot un spēlēt. Mani pamudināja skolotāja, kaut arī iebildu, ka man nav ne jausmas, kā kaut ko rādīt uz skatuves, skatītāju acu priekšā. Tomēr skolotāja teica: „Dari to! Pamēģini!”
Bet, kad mājās aicināju: „Mammu, paskaties!”- saņēmu viņas atbildi: „Nemuļķojies, ej gulēt!”
Mani neinteresē karjera Holivudā (Hollywood), bet panākumi savā nedzirdīgo pasaulē ( Deafwood )varbūt gan!”
Materiālu no interneta avotiem sagatavoja: Laura Reisele
Atpakaļ
Uz augšu
