Search form

06.01.2012

Drukāt

Ievērojami nedzirdīgie cilvēki: Viņa vārds rotā Slavas zāli

Photo

Gilberts Īstmens ir viens no izcilākajiem ASV nedzirdīgo kopienas pārstāvjiem, kas daudz devis tās attīstībā un izglītošanā, darbojoties kultūras jomā. Mākslas zinātņu maģistrs un Goda doktors, Galaudetas universitātes pasniedzējs, viens no Nacionālā nedzirdīgo teātra dibinātājiem un režisoriem, TV raidījumu vadītājs un rakstnieks. Viņa vārds iemūžināts Amerikas Nedzirdīgo biedrības Slavas zālē.


Gilberts Īstmens nāca pasaulē 1934. gada 12. septembrī, Konektikutas štata (ASV) Midltaunas pilsētā dzirdīgu vecāku ģimenē. Spilgtās radošās spējas, ko demonstrēja kopš dzimšanas nedzirdīgais Gilberts, tika ievērotas jau agrā bērnībā.
 
Mazais Gils labi zīmēja un, neraugoties uz nedzirdību, arī labi dejoja.
Zēna spējas atdarināt citus cilvēkus izpaudās jau agrā bērnībā: mīma spējas bija gandrīz vai vienīgā iespēja, kā normāli kontaktēties ar radiniekiem, kuri, kaut arī veltīja bērnam daudz uzmanības, tomēr nepacentās apgūt zīmju valodu. Daudzus gadus vēlāk tieši mīmika kļūs par pamatu „vizuālajai žestu komunikācijai” – slavenajai Īstmena zīmju valodas apguves metodikai.
 
Universitātes laiks – ceļš pretī mākslai
Gils iestājās Galaudetas nedzirdīgo universitātes mākslas fakultātē. Viņa patiesais aicinājums bija skatuve. Tolaik Galaudetā teātra fakultātes nebija, taču arī mākslas fakultātē valdīja izteikti radošs gars. Jāpiebilst, ka Gilberts arī gleznoja ļoti labi.
Mācoties Galaudetā, apdāvinātais jauneklis ātri sāka izmantot savas aktiera dotības – viņš aktīvi piedalījās koledžas amatieru teātra izrādēs, bet otrajā kursā  izveidoja deju grupu, kas ar laiku kļuva ļoti populāra nedzirdīgo amerikāņu vidū.
Universitātes vadība atbalstīja viņa radošos meklējumus. Īstmens ar koledžas atbalstu Amerikas Katoļu universitātē ieguva mākslas zinātņu maģistra grādu dramatiskā teātra nozarē. Tādējādi viņš kļuva par pirmo nedzirdīgo ar augstāko izglītību aktiera profesijā.
 
Darba gadi
Kādu laiku Īstmenam nebija īsti skaidrs, kur un kā pielietot iegūtās aktiera zināšanas. Viņš saņēma piedāvājumu strādāt par mākslinieku kādas lielas apdrošināšanas kompānijas reklāmas nodaļā, un gandrīz jau piekrita, bet tad
Galaudetas augstskolas vadība viņam ierosināja nodibināt un vadīt koledžas jauno – dramatisko fakultāti. Viņš uzreiz ar visu sirdi un dvēseli metās iekšā jaunajā projektā, kas kļuva par viņa dzīvē svarīgāko 35 gadu garumā.
Profesors Gilberts Īstmens pēc labākās sirdsapziņas kalpoja Galaudetai – pa šo laiku viņa vadītā fakultāte kļuva par vienu no labākajām universitātē.
 
Teātra fakultāte Galaudetā
Stājoties jaunajā amatā, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija nodrošināt topošai   fakultātei atbilstošu materiālo bāzi.
Iepriekš visas studentu amatieru teātra izrādes tika uzvestas uz nelielās Galaudetas lūgšanu nama skatuves. Vieta bija mājīga, ar tuvības sajūtu,  tomēr pārāk maza (tajā ar grūtībām varēja ietilpt 100 cilvēki), skatītājiem bija jāsēž uz neērtiem saliekamiem krēsliem, bet no beidzamajām rindām vispār gandrīz neko nevarēja redzēt.
Īstmens situāciju krasi mainīja. Jau 1963. gadā Galaudetā bija uzcelta jauna, moderna zāle ar 750 skatītāju vietām un vislabāko aprīkojumu. Šajā teātra ēkā atradās arī pasniedzēju kabineti un mācību auditorijas, kurās vingrinājās un mēģināja topošie aktieri.
 
Jaunas metodes zīmju valodas apmācībā
Ne mazāka nozīme teātra fakultātes attīstības procesā bija arī Īstmena jaunās pedagoģiskās metodes – jau pieminētās „vizuālās žestu komunikācijas” ieviešanai. Ar šīs metodes rašanos ir saistīts kāds īpaši interesants stāsts.
Reiz Īstmens bija ielūgts uz kādu no vasaras mācību nometnēm (tādas ASV ir ļoti populāras), lai 30 dzirdīgiem studentiem mācītu zīmju valodu. Gandrīz neviens no studentiem par zīmju valodu neko nezināja, un tas vēl vairāk sarežģīja uzdevumu, jo surdotulka pasākumā nebija.
Gilbertam nācās burtiski „uz līdzenas vietas”, izmantojot visu savu aktiera, pasniedzēja un dzīves pieredzi, izgudrot jaunu zīmju valodas apmācības sistēmu. Viņš  sāka ar to, ka iemācīja studentiem pāris elementāru žestu, bet vienlaikus prasīja, lai studenti šos žestus apgūst, izprotot to jēgu, nevis vienkārši atdarina. Viņam bija svarīgi, lai cilvēks, kas izmanto žestu, ne tikai zinātu, ko tas nozīmē, bet arī saprastu, kāpēc tieši šāds žests ir izvēlēts, lai apzīmētu konkrēto vārdu/jēdzienu.
 
Rezultāti bija pārsteidzoši. Neraugoties uz to, ka sākumā mācības notika samērā lēni, turpmāk audzēkņu progress bija neticami straujš –  redzot nepazīstamu zīmi, viņi to spēja diezgan viegli atšifrēt. Bez tam uzlabojās arī pašu studentu zīmju valoda – žesti kļuva precīzāki, pārdomātāki, labāk saprotami.
 
Veiksmīgo eksperimentu, kas bija palīdzējis, strādājot ar dzirdīgiem studentiem, Īstmens ieviesa arī savā darbā, mācot nedzirdīgos aktierus Galaudetā, jo topošajiem aktieriem spilgta un izteiksmīga zīmju valoda ir visu panākumu pamats.
 
1989. gadā Īstmens „vizuālās žestu metodes” ideju aprakstīja grāmatā „No mīmikas uz žestu”, kas joprojām tiek izmantota jauno aktieru un arī vienkārši zīmju valodas interesentu apmācībā.
 
Dibina teātra trupu
Papildus pasniedzēja darbam Īstmens neaizmirsa arī  savu lielo mīlestību – teātri. Viņš bija viens no Nacionālā nedzirdīgo teātra dibinātājiem un 1977. gadā piedalījās slavenajās „Vasaras viesizrādēs”, ar kurām teātris apceļoja visu lielo valsti. Pavisam Īstmens ir piedalījies vairāk nekā piecdesmit dažādās Nacionālā nedzirdīgo teātra izrādēs.
 
Viņš kļuva slavens arī kā režisors. Viens no izcilākajiem iestudējumiem bija klasiskā Sofokla luga „Antigone”. Izrāde izraisīja lielu teātra cienītāju interesi un iekļuva ASV studentu teātru festivāla finālā.
 
Īstmens ir pazīstams arī kā dramaturgs – viņš ir sarakstījis 6 lugas. 1974. gadā, izmantodams radošo atvaļinājumu, Īstmens uzsāka darbu pie lugas par izcilo franču surdopedagogu Lorānu Klerku. Gilberts speciāli devās uz Franciju, Klerka dzimteni, vāca dokumentus un citu informāciju, apguva franču zīmju valodu un kļuva par vienu no izcilākajiem Klerka pētniekiem pasaulē.
 
Vada TV raidījumu, dibina fondu, raksta
Patiesu slavu Īstmens ieguva, strādājot par TV raidījumu vadītāju. Vairāk nekā desmit gadus viņš kopā ar partneri Mēriju Lū Novicku vadīja populāro raidījumu „Nedzirdīgo mozaīka” .
Pēc aiziešanas pensijā Īstmenam nebija klusas un mierīgas vecumdienas. Viņš turpināja aktīvu dzīvesveidu: nodibināja savu labdarības fondu, kas atbalsta talantīgākos Galaudetas universitātes teātra un televīzijas fakultāšu studentus, lasīja lekcijas, neaizmirsa arī par rakstniecību. 1996. gadā iznāca viņa grāmata „Vienkārša nedzirdīgā domas”, kas apkopo trāpīgus, aktuālus un asprātīgus aforismus.
 
Zaudējums
2002. gada maijā Īstmenam piešķir mākslas zinātņu Goda doktora nosaukumu, un 2006. gadā viņa vārds tiek iemūžināts Amerikas Nedzirdīgo biedrības Slavas zālē. Bet burtiski pēc pāris nedēļām viņš aiziet mūžībā.
Kādā no nekrologiem, kas publicēts ASV nedzirdīgo interneta vietnē, teikts: „Šodien mēs esam zaudējuši ne tikai izcilu aktieri, ģeniālu pedagogu, populāru televīzijas raidījumu vadītāju, oriģinālu dramaturgu un rakstnieku. Mēs esam zaudējuši vienu no mūsu – nedzirdīgo nācijas lielākajiem dārgumiem.”
 
 
Tekstu sagatavoja: Ilze Kopmane

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas