Search form

20.09.2007

Drukāt

18.09.2007. Aktivitātes publikācija Nr.8

LNS Goda biedrs Elvīra Elksne Inese Immure Elvīrai Elksnei — Latvijas Nedzirdīgo savienības Goda biedrei kopš 1985.gada, mūsu nedzirdīgo teātra Māmuļai jau apritējusi 101.dzimšanas diena. Viņa ir ...

LNS Goda biedrs
Elvīra Elksne
Vidū LNS Goda biedre Elvīra Elksne

Inese Immure
Elvīrai Elksnei — Latvijas Nedzirdīgo savienības Goda biedrei kopš 1985.gada, mūsu nedzirdīgo teātra Māmuļai jau apritējusi 101.dzimšanas diena. Viņa ir izcila personība, Latvijas Nedzirdīgo savienības gods un lepnums, jo devusi lielu ieguldījumu nedzirdīgo kultūras attīstībā. Gandrīz pusgadsimtu vadot nedzirdīgo teātra kolektīvu, viņa ir ierakstījusi spilgtas  lappuses nedzirdīgo kultūras vēsturē.
Skolotāja, vēstures apkopotāja
Režisores aktiermeistarības skolu  izgājuši vairāk nekā piecdesmit nedzirdīgie.  E.Elksnes režijā nedzirdīgo teātrī iestudētas neskaitāmi daudz lielas un mazas lugas un  teatralizēti uzvedumi,  skeči un citi skatuves priekšnesumi. E. Elksne bija ne tikai šo iestudējumu režisore, bet arī scenāriju autore un inscenētāja.
Teātra kolektīvs daudzkārt ieguvis godalgotas vietas un izpelnījies atzinību ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas republiku un bijušās Padomju Savienības Vissavienības pašdarbības festivālos. Nedzirdīgo ama-tierteātra  aktieri  guvuši ļoti labus panākumus arī pašdarbības skatēs, kur piedalījās kopā ar  dzirdīgo aktieru kolektīviem.
  E. Elksne regulāri rakstījusi nedzirdīgo laikrakstam «Kopsolī» par nedzirdīgo teātra kolektīva darbību, pašdarbības skatēm, kā arī  par citu republiku nedzirdīgo pašdarbnieku viesizrādēm. LNS muzejam viņa nodevusi  savu apjomīgo rokrakstu  «Drāmas ansambļa vēsture no 1946. gada līdz 1987. gadam».  E.Elksnes darbs ir vērtīgs avots, lai iepazītu un pētītu nedzirdīgo teātra vēsturi un kultūru.
Ceļš uz aktiermākslu
Elvīra Elksne dzimusi 1906.gada 17.sep-tembrī Rīgā. Māte bija šuvēja, bet tēvs strādāja dzirnavās. Pēc septiņiem gadiem vecāki nopirka zemi (tag. Viesītes pagastā) un sāka saimniekot savā saimniecībā. I Pasaules kara gadus Elvīrai ar saviem vecākiem un brāli nācās pavadīt bēgļu gaitās Krievijā.
Pēc pamatskolas beigšanas Elvīra turpināja mācības Biržu divgadīgā lauk-saimniecības skolā. Vidusskola viņas vecākiem bija par dārgu. Kādu laiku Elvīra palika mājās un palīdzēja vecāku saimniecībā, tomēr viņa negribēja dzīvot  laukos. Uz Rīgu pie sevis aicināja krustmāte, teikdama: «Ko tu darīsi tur, uz laukiem? Redzi, cik tēvam un mātei ir grūta dzīve!»
Rīgā bija iespējams turpināt izglītību un mācīties to, kas Elvīru interesēja. Vispirms viņa apmeklēja mājturības kursus un brīvajās svētdienās kopā ar  draugu Teodoru skrēja uz teātriem, jo abi bija lieli teātra mīļotāji. Ar Teodoru, kas strādāja spiestuvē par burtlici, viņa apprecējās 1929.gadā. Pēc gada piedzima dēliņš, taču medmāsas nolaidības dēļ viņš nomira jau astotajā dienā. Sāpes par zaudēto pirmdzimto mazināja 1931. gadā dzimusī meita Gaida.
Kad meitiņa paaugās, Elvīra sāka apmeklēt Zeltmata Latvju dramatiskos teātra kursus. Trīsgadīgo mācību programmu  viņa pabeidza ar labām sekmēm. Šķiet, ka  interese par teātri Elvīrai  ir iedzimta, jo viņas māte jaunībā  daudz spēlējusi Neretas dramatiskajā pulciņā. Drīz pēc kursu beigšanas sākās II Pasaules karš, kas pārtrauca normālu teātru darbību  Latvijā, un  Elvīra nevarēja  parādīt savas aktrises spējas.
Pēc kara teātru darbība tika atjaunota,  arī  Jelgavas teātrī. Tā kā pilsēta bija sa-grauta un izpostīta,  atjaunotais Jelgavas teā-tris, kurā aktrises gaitas uzsāka   Elvīra, darbojās Rīgā. Vēlāk to pārcēla uz Valmieru, bet ģimenes dēļ viņa  palika Rīgā un sāka strādāt  par  mākslinieciskās pašdarbības pulciņu režisori.
Un tad Elvīra atnāca pie nedzirdīgajiem...
Jau pirmajos pēckara gados Latvijas  Kurlmēmo biedrības (tag. Latvijas Nedzirdīgo savienība) atjaunotais pašdarbības teātris izteica vēlēšanos darboties profesionāla režisora vadībā, tādēļ   Jelgavas tautas teātrim tika izteikts lūgums  palīdzēt šajā ziņā. Taču neviens no tā aktieriem nevēlējās strādāt ar mēmajiem, kā toreiz sauca ne-dzirdīgos cilvēkus.
Tad teātra galvenais režisors Pēteris Lūcis uzrunāja E.Elksni, teikdams: «Elksnīt, tu jau esi pietiekoši strādājusi režijā, tev ir laba sirds, tu esi mūsu kolektīvā uzrādījusi arī labas organizatora spējas...»
E. Elksne pieņēma izaicinājumu – strādāt ar  nedzirdīgiem cilvēkiem, ar kuriem nekad iepriekš nebija saskārusies. 1946.gada 6.oktobrī Elvīra Elksne ieradās Kurlmēmo biedrības mītnē, lai sāktu organizēt un vadīt nedzirdīgo dramatisko pulciņu. Uz pirmo tikšanos jaunā režisore gāja ar satraukumu — galvenā doma bija, kā varēs ar viņiem sarunāties. Līdzpaņemto bloknotu un zīmuli nevajadzēja lietot, jo viņas sagaidītāji Ženija un Georgs Porši prata labi lasīt no lūpām. 
Teātra pulciņa dalībnieki bija ļoti centīgi, un jau pēc mēneša jaunā režisore skatītāju vērtējumam varēja nodot pirmo iestudējumu – I. Bolotovas lugu «Varenais spēks». Toreiz Kurlmēmo biedrība atradās Vecrīgā, Šķūņu ielā 19. Pirmizrāde notika vienā istabiņā bez skatuves un dekorācijām. Otrā istabiņā izvietojās skatītāji. Daudzi stāvēja kājās, jo nepietika sēdvietu. Izrāde guva necerēti labas skatītāju atsauksmes.
Drāmas pulciņš auga lielumā un dziļumā
Nedzirdīgie izrādīja aktīvu interesi par teātra mākslu, jo ar katru nākamo izrādi pievienojās jauni spēlētāji. Mēģinājumi notika vakaros, divas reizes nedēļā un ilga pat 4 stundas. Drāmas pulciņam nebija nekādu līdzekļu, tāpēc katrai izrādei vajadzīgos rekvizītus un kostīmus gādāja paši aktieri. No pirmajā gadā iestudētiem viencēlieniem režisorei  pašai vislabākā likās  dziesmu spēle «Ar siltu vēju».
Ludziņu bija izraudzījies Aleksandrs Celms, kas  spēlēja vienu no gal-venajām ūrnieku dziesmiņas, vienlaikus rādot tās zīmju valodā. Tas E. Elksnei bija atklājums.
Nākamajā gadā jaunā režisore turpināja intensīvi strādāt, lai katru mēnesi būtu jauna programma, ar ko pasākumos iepriecināt skatītājus. Tika iestudēti viencēlieni, jo lielāka luga prasīja plašākas telpas – skatuvi un  skatītāju zāli.  1948. gadā pulciņa dalībnieki pieprasīja, lai tiktu iestudēta vairākcēlienu luga, kas ļautu nodarbināt visus  spēlētgribētājus.
Četru cēlienu komēdiju «Cita bērns» izrādīja Medicīnas darbinieku namā, kas toreiz atradās Brīvības ielā. Skatītāju zāle bija pilna, jo nedzirdīgo izrādi gribēja noskatīties arī daudzi medicīnas darbinieki. Šo izrādi atzinīgi novērtēja  režisores uzaicinātie kolēģi – profesionālie aktieri. Elvīrai Elksnei, kā iesācējai šajā jomā, šis vērtējums bija svarīgs,  tas deva stimulu un jaunus ierosinājumus turpmākam darbam, bet  1950.gadā Kurlmēmo biedrība dabūja plašākas telpas Jāņa sētā 5, kas ļāva nedzirdīgo teātrim darboties  vēl rosīgāk.
Ar lielu darba slodzi – pirmie panākumi skatē
Paralēli darbam nedzirdīgo teātrī režisore vadīja pašdarbības pulciņu Poligrāfiķu klubā un Latvijas Valsts Universitātē. Vēlāk bija mākslinie-ciskā vadītāja zvejnieku kultūras namā «Ziemeļblāzma».   Darba ap-joms kļuva arvien  lielāks, tāpēc Elvīra aizgāja no režisores darba Nedzirdīgo biedrībā. Bez viņas  nedzirdīgo teātrim klājās grūti, tāpēc jau 1955. gadā pēc biedrības vadība lūguma  Elvīra Elksne atgriezās. Viņa darbu organizēja tā, lai atkal divas reizes vakarā pa 4 – 5 stundām regulāri darbotos Jāņa sētā.  Režisore piedalījās arī svarīgākos izbraukumos, vadīja  izrādes vietējās biedrībās un klubiņos.
1955. gads nedzirdīgo teātrim atnesa pirmo uzvaru, kas tika iegūta vienlīdzīgā konkurencē ar dzirdīgajiem. Igauņu rakstnieces Maijas Talvestes lugas «Tīna» iestudējums arodbiedrību līmeņa republikāniskajā dramatisko ansambļu skatē ieguva 1. vietu. Skates komisija, kurā bija profesionāli aktieri un režisori, vienprātīgi atzina, ka nedzirdīgie aktieri skatuvē darbojās brīvi, atraisīti.
Režisore gan nebija cerējusi uz tik lieliem panākumiem, jo tajos gados Tautas Mākslas nama vadībai bija negatīva nostāja pret invalīdu pašdarbību. Toreizējais direktors Arvīds Donass Elvīrai Elksnei pat rupji un nežēlīgi pateicis: «Pasaulei kropļi mums nav jārāda». Elvīra slavē Arodbiedrību komitejas kultūras daļu, kura pret nedzirdīgajiem izturējās kā pret līdzvērtīgiem  sabiedrības locekļiem  un vienmēr aicināja nedzirdīgos piedalīties tās rīkotajās skatēs.
Foto no LNS muzeja arhīva: E. Elksne 80 gadu jubilejā kopā ar celmlaužiem teātra laukā — J. un G. Poršiem, A. un M. Celmiem (vidū — diktors).
Vairāk komēdiju
Redzot nedzirdīgo drāmas pulciņa izaugsmi, režisore sāka dot sarežģītākus uzdevumus. Lai neviens nepaliktu bez darba un  augtu aktiermeistarība, viņa visiem nodrošināja individuālo repertuāru – dzeju, stāstījumu.  Bez tam  Elksne ierosināja interesentiem nodarboties ar pantomīmu.
Nedzirdīgiem aktieriem labāk patika darboties komēdijās, arī nedzirdīgo publikai šis žanrs bija tuvāks. Tāpēc E. Elksne centās  tās iestudēt pēc iespējas vairāk. Ļoti labas atsauksmes piedzīvoja V. Katajeva 3 cēlienu komēdija «Atpūtas diena». Skatītāju zālē valdīja smiekli.
Kopā ar tulku
1957. gadā režisores darbā ienāca jaunums – viņai līdzās mēģinājumos un izrādēs nostājās  zīmju valodas tulks Melita Blome. Viņa  sinhroni lasīja tekstu zīmju valodā,  tulkoja režisores norādījumus, kā arī  strādāja pie aktieru zīmju valodas izkopšanas.  Elksne sajuta, ka tas ļoti atvieglo darbu. Pirms tam režisorei nācās mēģinājumos pieiet pie katra dalībnieka, lai viņš varētu no lūpām labāk saprast  teikto. Līdz ar tulka ienākšanu mēģinājumi notika raitāk, režisore varēja vairāk laika veltīt aktieru meistarības izkopšanai, nostiprināt plūstošākus dialogus starp dalībniekiem, vairāk domāt par aktieru izkārtojumu uz skatuves.
Elvīra Elksne pati gan neapguva zīmju valodu. Šo to viņa saprata, taču lietot zīmju valodu neuzdrīkstējās, jo tad radās anekdotiski gadījumi un režisores nedzirdīgie «bērni» par viņu sirsnīgi smējās. Piemēram, viņa gribējusi pateikt «vadītājs», bet ar savām abu roku kustībām parādījusi, ka braucienā vada zirgu. Pēc tāda «joka» režisore vairāk nesaņēmās ar zīmēm kaut ko pateikt.
Daudz viesizrāžu...
Nozīmīgs notikums 1958. gadā Latvijas nedzirdīgo drāmas ansamblim bija piedalīšanās Igaunijas Nedzirdīgo biedrības rīkotajā Baltijas republiku ne-dzirdīgo biedrību mākslinieciskās pašdarbības skatē, kur latvieši plūca uzvaras  laurus. Panākumi iedvesmoja dalībniekus aktīvāk meklēt iespējas braukt viesizrādēs uz citām kaimiņrepublikām. Pēc daudziem gadiem tas  piepildījās — notika izrādes visā plašā Padomju Savienībā.
Lai oficiālo svētku pasākumu programmu padarītu interesantāku, lielāko kultūras namu pulciņu vadītāji sāka ieviest jaunu darba formu —  visus  koncerta numurus sasaistīja ar kādu caurviju tēmu, tā radot teatralizētu priekšnesumu. 1960.gadā Elvīra Elksne  šo uzvedumu formu ieviesa arī nedzirdīgo kultūras dzīvē un turpmākos gados izkopa līdz pilnībai, iesaistot tajā lielu dalībnieku skaitu.
Vēlāk tika pilnveidota arī tulkošana –  lugu izrādēs sinhroni aktieru dialogam uz skatuves  tekstus tulkoja divi tulki. Vies-izrādes citās republikās tika tulkotas krievu valodā, jo tās apmeklēja arī ļoti daudzi dzirdīgie skatītāji. 
Noticēja savam kolektīvam
Jauns pavērsiens repertuāra izvēlē notika 1961.gadā. Ansambļa dalībnieki lūdza Elvīru Elksni iestudēt latviešu autoru lugas. Režisorei par lielu pārsteigumu, nedzirdīgie aktieri izvēlējās Jāņa Raiņa lugu «Pūt, vējiņi». «Kā gan nedzirdīgie tiks galā ar lugu vairākos cēlienos, kas  sarakstīta tautasdziesmu stilā, » — tāda bija Elksnes pirmā doma. Tomēr viņa pieņēma izaicinājumu.
Darbs pie iestudējuma noritēja veiksmīgi. Aktieri aizrautīgi mēģināja līdz pat pusnaktij. Šis iestudējums bija mākslinieciski spēcīgs, un tādēļ liels notikums visu  nedzirdīgo dzīvē.  Lugas «Pūt, vējiņi» pirmizrāde notika 1963.gada rudenī Arodbiedrību kultūras namā (tagad — Mazā Ģilde). Zāle bija pilna. Skatītāju vidū bija arī  daudz dzirdīgo cilvēku, kas bija pārsteigti, ka nedzirdīgie spēj tik labi iemācīties un ritmiski zīmju valodā norunāt tekstu. Režisores vērienīgākā izrāde «Pūt, vējiņi» ansambļa repertuārā noturējās desmit gadus, tā tika parādīta daudzās viesizrādēs gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. 
Arī nākošā izrāde – Safronova komēdija «Miljons par smaidu» izpelnījās skatītāju atzinību un Rīgas pilsētas dramatisko pulciņu skates komisijas augstu novērtējumu. Par nedzirdīgo aktieru tēlojumu bija aizgrābts toreizējais Jaunatnes teātra režisors Vilis Ķimelis: «Tādas aktieru spēles priekšā cepuri nost! Jo viņi jau savās lomās patiesi dzīvo, nevis tēlo. Par tādu iekšējo aktiera atbrīvotību, ieejot autoru dotajā tēlā, pat dažs labs profesionālis var tikai sapņot!».
Nepiepildītais sapnis
Diemžēl atmiņas par šo skati režisorei ir rūgtas: ko dod augstie vērtējumi, ja komisijas vadošās personas nedzirdīgos aktierus joprojām uztvēra kā invalīdus un zīmju valodu redzēja kā barjeru dzirdīgiem skatītājiem. Nelīdzēja aizbildinājums, ka lugai ir tulkojums skaņu valodā. 
Režisores sapnis iegūt savam nedzirdīgo aktieru ansamblim Tautas teātra goda nosaukumu  palika nepiepildīts.  Elvīra Elksne ir pārliecināta, ka, regulāri piedaloties teātra skatēs kopā ar dzirdīgajiem, nedzirdīgo ansamblis būtu ieguvis Tautas teātra nosaukumu. Lai gan bija apbalvojumi un atzinība, Tautas teātra nosaukumu tomēr nepiešķīra, jo daudziem nepārvarama šķita valodas barjera.
1970.gada beigās E. Elksne aizgāja pensijā. Tomēr viņa nepagurusi turpināja iestudēt arvien jaunas un jaunas lugas, tā dodot iespēju teātra mākslu baudīt gan nedzirdīgiem aktieriem, gan nedzirdīgiem skatītājiem.
Dzintarzeme  un daudz citu iestudējumu
Milzīgu skatītāju atzinību ne tikai Latvijas, bet arī bijušās Padomju Savienības mērogā 1972. gadā izpelnījās teatralizētais uzvedums «Dzintarzeme Latvija», kas repertuārā noturējās vairākus gadus.
Nedzirdīgo drāmas ansambļa repertuārā bija vēl šādas lugas: Raiņa «Uguns un nakts», Blaumaņa «Trīnes grēki»,  Anerauda «Putekļi», Griguļa «Šinelis»,  Zapoļskas «Panes Duļskas morāle», Simonova «Tā arī būs», Čehova «Lācis» un «Bildinājums»  u.c. lugas, kā arī dažādi uzvedumi.
Rasma Kurēna, kas nedzirdīgo teātrī darbojas kopš 1957. gada, E.Elksni atceras kā ļoti stingru un prasīgu režisori: «Teātra mēģinājumos valdīja ļoti stingra discplīna. Nākot uz mēģinājumu, tekstam jau bija jābūt galvā un rekvizītiem savā vietā. Toties ārpus mēģinājumiem viņa bija mums kā māte, kurai varējām izsūdzēt savas bēdas un priekus un prasīt padomu dažādām dzīves situācijām. E. Elksne bija arī liela latviešu tradīciju popularizētāja. Viņa mūsos ir  ieaudzinājusi mīlestību uz latviešu kultūru.»
Tagad – «Ancīšos»
Tagad E. Elksne dzīvo Rīgas rajona Allažu pagasta «Ancīšos», klausās radio un dzīvi seko visam, kas notiek valstī un visā pasaulē. Viņa zina arī Nedzirdīgo savienības jaunumus, jo mazmazmeita Austra lasa viņai priekšā «Kopsolī». Katru vasaru Drāmas ansamblis ar režisori Dzintru Kukšu vienmēr brauc sveikt mūsu teātra Māmuļu dzimšanas dienā un mājas pagalmā viņai nospēlē savu ikgadējo jauniestudējumu.
Lai nedzirdīgo teātra druvas prasmīgajai kopējai, padarītā lielā veikuma apkopotājai, iemūžinātājai un vērīgajai vērtētājai cienījamai  Elvīrai Elksnei vēl ilgi laba veselība,  možs gars, ass prāts un gaiša doma!
Raksta tapšanā izmantots Elvīras Elksnes  apjomīgais rokraksts  «Drāmas ansambļa vēsture no 1946. gada līdz 1987. gadam» un viņas dzīvesstāsts, ko pieraks-tījusi mazmazmeita  Austra Ābele.
Autore izsaka lielu pateicību Elvīrai Elksnei  par uzrakstīto un stāstīto un meitai Gaidai Ābelei par doto iespēju  izmantot mātes dzīvesstāsta pierakstu.
     
 
    

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas