Intervijā, atbildot uz žurnālista jautājumiem, Vikija stāsta par savām izjūtām, kādas tās ir, dzīvojot kā nedzirdīgai. 

Nav skaidri zināms, kas radīja dzirdes problēmas. Kad biju pavisam maziņa, man bija drudzis, iespējams,  tas arī bija cēlonis.

Divu gadu vecumā, kad vecāki mani sauca, es nekad nereaģēju. Veicot dzirdes pārbaudi, noskaidrojās, ka esmu smagi vājdzirdīga ar 97% dzirdes zudumu.

Mani vecāki par to nekad neuztraucās un neskaidrojās, „cik nopietna ir šī problēma”, bet vienmēr paļāvās uz Dievu. Esmu viņiem ļoti pateicīga par šādu attieksmi, jo tas palīdzēja, iedvesmoja apgūt lasīšanu no lūpām un runāt tāpat, kā to dara dzirdīgie.

Mācījos angļu masu skolā, lai gan  vecāku dzimtā valoda ir afrikāņu.

Manā ceļā ir bijuši daudzi šķēršļi, bet esmu tos pārvarējusi. Uzskatu, ka nav jāgaida kādas liktens dāvanas, bet gan lēmumi jāpieņem pašai un jārīkojas, lai tos realizētu.

 

Būtu lieliski, ja televīzijas pārraidēs tiktu vairāk izmantoti subtitri. Es gan cenšos sekot līdzi informācijai avīzēs, grāmatās un žurnālos.

Medicīnas aprūpe arī nesedz visas izmaksas, kas saistās ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Kāpēc valda uzskats, ka ir dabiski nēsāt brilles, bet ne dzirdes aparātus?

 Helēna Kellere savulaik teica: „Neredzība distancē cilvēku no lietām, bet nedzirdība –  no cilvēkiem.” Komunikācija ir pati svarīgāka lieta, lai pasaule funkcionētu. Ja tu nespēj komunicēt, tad jūties vientuļš.

 

Kad biju bērns nekad nedomāju, ka esmu citāda. Man likās, ka dzirdes aparāti ir tas pats kas brilles, kuras jāuzliek katru dienu, lai redzētu, manā gadījumā – lai labāk dzirdētu.

Tomēr tagad ir brīži, kad kādā situācijā jūtos neiederīga, piemēram,  nevaru runāt pa telefonu,  klausīties radio vai iet uz kino.

Taču esmu arī iemācījusies pielāgoties – sūtu īsziņas vai e-pastus un tā vietā, lai ietu uz kino, nomāju DVD, lai skatītos filmas mājās.

 

Atrasties lielās grupās, plašā sabiedrībā. Parasti tur visi runā vienlaicīg,  tad  nespēju izsekot,  kas notiek.

 

Esmu jau piepildījusi vienu sapni –  iedvesmoju citus ļauties saviem sapņiem un nevienam, nekam neļaut viņus atturēt no to īstenošanas.

 Katru dienu saņemu neskaitāmus e-pastus un vēstules, kurās meitenes raksta, ka Hanna Montana (jauniešu seriālu zvaigzne) vairs nav viņu elks, ka tagad viņas vēlas līdzināties man. Ir milzīgs gods to dzirdēt.

 Šobrīd esmu aizņemta ar savas autobiogrāfijas rakstīšanu. Man ļoti patīk rakstīt: esmu publicējusi vairāk nekā 70 rakstu gan nacionālā, gan starptautiskā presē. Ļoti vēlētos, lai nākotnē man būtu savs televīzijas raidījums.