05.09.2016
Alūksnieši “laiž pa Kurzemes ceļiem” un kaļ jaunus plānus (foto)
29. – 31. jūlijā 19 Alūksnes grupas biedri un draugi beidzot devās tik ļoti sengaidītajā ekskursijā uz tālo Kurzemi. Daži no mums nav bijuši tur nekad, tāpēc arī izvēlējāmies šo maršrutu.
Jau no februāra ar tulku sākām meklēt, kādu maršrutu un objektus gribētos apskatīt. Dažādus muzejus apskatījām, jūru, Balto kāpu, Kolku, izpētījām Irbenes lokatoru, pabijām mini Zoo.
Pirmajā dienā cēlāmies vēl pirms saulītes, lai spētu pēc iespējas vairāk apskatīt. Pirmais objekts bija Šlokenbekas muiža. Tur pašlaik ir Ceļu muzejs, teritorijā ir saglabājušās mūra šaujamlūkas. Apskatījām dažādas padomju laika smagās darba automašīnas, senās ragavas un citus braucamrīkus…pat līķurati tur ir! Bija interesanti!
Tad braucām uz Tukumu, iegriezāmies muzejā ” Salmu lietas”, kur šobrīd ir gandrīz 500 eksponāti. Ekspozīcija palielinās, jo arī īpašnieku meitas sāk nodarboties ar vecāku hobiju. Tik interesanta un sarežģīta nodarbošanās.
Tad nu lūkojāmies pēc atpūtas kompleksa “Zviedru cepure” Sabiles pusē. Kas bija drosmīgāki, tie devās rodeļu trasē un laidās lejā, matiem plīvojot. Gribētāju un drosmīgo bija daudz! Guvām pamatīgu adrenalīna devu, pamodās pat miegainie… forši!
Pēc trakajiem braucieniem pievērsāmies nopietnai tēmai-zvejniecībai, apskatījām Rojas Jūras zvejniecības muzeju, ekspozīciju par Krišjāni Valdemāru, burinieku būvi un to kapteiņiem 19. gadsimtā, Rojas jūrskolu, zvejniecību un zivju apstrādes vēsturi no 19.gs. līdz mūsdienām.
Pa plānoto maršrutu tālāk braucām uz Balto kāpu, tur bija interesanti apskatīties un ieelpot jūras un priežu meža smaržu.
Pa šo ceļu turpinājām braukt uz Kolkasragu. Tā ir vieta, kur vērojām divu jūru-atklātās Baltijas jūras un Rīgas jūras līča viļņu saduršanos. Bija īpatnēja sajūta! Pēdējais pirmās dienas brauciena punkts – Irbenes lokators, kurš atrodas bijušā Padomju armijas pilsētiņā. Mūs sagaidīja divi ļoti enerģiski un jauki jaunieši, daudz pastāstīja par lokatoriem, kas notika padomju un pēcpadomju laikā. Bija iespēja uzkāpt gan uz veco lielā antenas šķīvja, gan veikt gājienu pa baigu un šauru pazemes tuneli (700 m), kur ik pa laikam mūs baidīja skeleti. Mums paveicās un mūs sveicināja jaunais lokators, grozoties un parādot sevi no visām pusēm. Izskatījās aizkustinoši, mīļi, mēs bijām ļoti sajūsmināti par šo pasakaino skatu. Tā bija gidu dāvana mums – drosmīgajiem alūksniešiem! Paldies viņiem! Pamestā pilsētiņa gan bija nepievilcīga….
Otro dienu pavadījām Ventspils pilsētā – iepazināmies ar Ventspils RB, pastaigājām kuģa piestātnes ostā, braucām ar kuģīti “ Hercogs Jēkabs”, šaursliežu dzelzceļa bānīti, apmeklējām Piejūras brīvdabas muzeju un Dienvidu molu, sasveicinājāmies ar dažām Ventspils govīm.
Trešā diena – pašā rīta agrumā apciemojām brašo saimnieku Usmā, kurš savā īpašumā izveidojis mini Zoo ar dažādiem mājdzīvniekiem, nodarbojas ar aitu audzēšanu. Pakāpeniski radusiess interese arī par citām dzīvnieku sugām. Tagad tur mājo poniji, peruāņu minicūkas, putnu dārzs ar Jakobīnes baložiem, pāviem, fazāniem, arī dažādas zivis tur ir.
Tepat bija iespējams apmeklēt Krāmu muzeju – dažādas vēsturiskas sadzīves lietas no Ulmaņlaika līdz PSRS sabrukumam. Redzējām daudzas lietas, ko lietoja lauku mājās un ko daudzi atcerējās no bērnības.
Pēc tam saimnieks mūs cienāja ar paša pagatavotām brokastīm. Mūsu vidzemnieku vēderi bija pārsteigti par sklanduraušiem un skābputru! Izrādījās, bija ļoti gardi! Pēc sātīgām brokastīm braucām uz Šokolādes muzeju “ Pūre”, kur varējām iepazīsties ar šokolādes tapšanas vēsturi. Mēs pat izmēģinājām veidot paši savas šokolādes figūriņas un nodegustēt tās.
Pēc šokolādes nobaudīšanas braucām uz veselības rituālu baskāju taku. Mūsu pēdām tas bija smags pārbaudījums – tāsdūra, spieda, mērcēja, glāstīja dažādi takas segumi !Pēc tādām eksekūcijām mūsu pēdiņas atpūtās rožu ziedlapiņu vannā un mēs baudījām veselīgu zāļu tēju. Super relaksācija! Mēs izturējām un uzvarējām!
Lai cik mēs bijām noguruši, tomēr braucām uz Ķemeru tīreļa laipām, nogājām 3,4 km un arī uzkāpām skatu tornī, plašā purva apkārtne ir ļoti brīnišķīga un neaprakstāmi skaista.
Mājupceļā mēs bijām ļoti, ļoti noguruši, bet ļoti priecīgi, ka esam noceļojuši trīs garas dienas. Mūsu sapnis piepildījās, un tas nozīmē, ka vajag tikai gribēt – mēs visu varam un spējam!
Pateicāmies mūsu šoferim Andim par pacietību, arī tulkam Ritmai par brauciena maršruta ideju. Naktsmājas mums arī bija kolosālas, divas naktis jūras krastā, pat gājām peldēt rītos, vakaros.
Kādreiz vēl gribas aizbraukt kaut kur aiz robežas, mēs kaļam plānus!
Teksts: Anita Ceple, Ritma Egle
Foto: Gints Ceplis, Airita Krasnā
