Search form

14.08.2017

Drukāt

Mūsu vasaras brauciens pa Ziemeļigauniju

19. – 20. jūlijā 22 cilvēki – 18 nedzirdīgie biedri un 4 draugi devāmies ekskursijā pa Ziemeļigauniju. Savlaicīgi saplānojām daudz un dažādus apskates objektus, kurus divās dienās gribējām apskatīt.


1.dienā pirmā pietura bija sādžā Kolkja. Vecticībnieku sādžā dzīvo Konstantīns, kura nodarbe ir sīpolu audzēšana. Sīpolu Kostjas rokas ir sastrādātas, viņš mūs laipni aicina savā sētā. Pastāsta mazliet vēsturi, iepazīstina ar īpatnējo sīpolu audzēšanas tehnoloģiju, parāda augstās dobes. Mēs pat pagaršojām sīpollociņus, tik saldi. Bija interesants viņa stāstījums!

Tālāk braucām uz Kallasti Igaunijas austrumos. Peipusa ezera krastā pie Kallastes atrodas Igaunijā lielākais senais smilšakmens atsegums. Tā kopējais garums ir vairāk nekā 900 metri, bet maksimālais augstums 5 metri. Daži mūsu biedri nopirka vietējās žāvētās zivis – atbalstījām vietējos zvejniekus. Wow-bija vērts pagaršot!

Pēc tam braucām uz Kuremjaē. Skatījām Pjuhticas Dievmātes aizmigšanas sieviešu klosteri kā vienīgo Baltijas valstīs, kurš reāli darbojas. Klosteris ir liels – sešas baznīcas un kapelas, celles, svētceļnieku viesnīca, nespējnieku patversme, muzejs, saimniecības ēkas. Tur dzīvo 170 māsas, kas lasa, dzied dievkalpojumos, uzkopj dievnamus, izšuj svētkalpotāju tērpus, gatavo ēdienu, audzē dārzeņus, augļus, ogas un ziedus, uztur apmēram 20 govju ganāmpulku...

Turpat ir arī svētavots. Gan vietējie, gan ceļinieki stāsta, ka no avota ūdens pieredzējuši dziedināšanu. Šo ūdeni ļaudis ved arī uz mājām, lai turpinātu dziedināšanu.

 

Guvuši dziļus iespaidus svētvietā, devāmies uz Kohtle-Nommes derīgo izrakteņu raktuvju muzeju. Tur mēs bijām pazemē divu stundu garā ekskursijā. Mums bija ļoti foršs gids, kādreizējais šahtas darbinieks. Viņš visu izrādīja un pastāstīja par raktuvju darbinieku skarbo ikdienu un rakšanas tehnikas attīstību gadsimta garumā.

Izmēģinājām arī braukšanu briesmīgi šaurajā raktuvju vilcieniņā, kur šķiet, ka daudzmaz ērti var justies vienīgi četri bērni, nevis četri spēcīgi vīrieši, kā tas paredzēts. Pusdienās ēdām īstas šahtas strādnieku pusdienas turpat raktuvēs. Raktuvēs ir auksts un mitrs, tāpēc pēc uznākšanas virszemē plus 23 grādi likās kā tropu klimats. Tur lejā bija pamatīga baiļu sajūta, bet interesanti!

Nākošā pieturvieta bija Narva – pilsēta pie Krievijas robežas. Gar pilsētu plūst Narvas upe, kas iztek no Peipusa ezera un ir valsts robeža. Narvas upes pretējā krastā atrodas Krievijas Ivangorodas pilsēta un Ivangorodas cietoksnis.

Vienā krastā mastā plīvo Igaunijas karogs, bet otrā Krievijas. Robežkontrole turpat blakus cietoksnim, un no cietokšņa torņa redzamas mašīnu rindas, kas drūzmējas un plūst pāri tiltam uz vienu un otru pusi.

Tālāk meklējām izslavēto Igaunijā. augstāko Valastes ūdenskritumu, kas sasniedz 30 m augstumu un atrodas ap 50 m augstā stāvkrastā.

Šis bija pirmās dienas pēdējais brauciena punkts. Jau bija vēls, un mūs gaidīja naktsmītne.

Otrā dienā bijām Rakverē Igaunijas ziemeļos, Rietumviru apriņķī, 20 km uz dienvidiem no Somu līča. Viens no populārākajiem tūrisma objektiem ir – pilsdrupas. Pie tām slejas īpaši milzīgs senais vērsis taurs – tas, uzcelts par godu kādai no apaļajām pilsētas jubilejām.

Apmeklējām Igaunijas Policijas muzeju, kurā ar interaktīvām nodarbēm un spēlēm var iepazīt policijas darbu. Te iespējams izmēģināt policijas aprīkojumu, pārbaudīt savu reakciju, sēžoties pie automašīnas stūres, apgūt, kā jārīkojas ielu nemieru laikā, noņemt pirkstu nospiedumus, atrisināt kriminālas mīklas un izmēģināt vēl daudz ko interesantu. Jutāmies kā policisti vai izmeklētāji!

Kiiu muižai piederošais tornis tika uzbūvēts 16. gs. pirmajā ceturksnī un kalpoja kā muižnieku „slēptuve”. Tur piedāvā igauņu slavenā „Kiiu torn” liķieri. Pagaršojām, bija labs!

Šis bijušais dzīvojamais tornis ir mazākais viduslaiku nocietinājums Baltijas valstīs. Tornim ir četri stāvi, mūru biezums ir 1,8 metri un torņa iekšējais diametrs ir 4,3 metri. Šaurie logi būvēti kā šaušanas atveres, bet apaļais balkons kā aizsardzības eja. Jutāmies kā pasakā!

Vēl mēs pabijām pie Jegalas ūdenskrituma,kas ir viens no izcilākajiem Igaunijas dabas brīnumiem, kuru nereti dēvē par Igaunijas Niagāru. Tas ir 8 metrus augsts. Ūdenskrituma varenumu var izjust ne tikai vasarā; to var izbaudīt arī ziemā, kad ūdenskritums ir sasalis.

Mēs apskatījām Jēlehtmes akmens krāvumu kapus. Pirms trim tūkstošiem gadu iedzīvotāji saviem tuvajiem aizgājējiem izveidoja virszemes kapu pieminekļus, kuru centrā novietotajā akmens zārkā ievietoja mirušo (nesadedzinātu).

Turpmāko tūkstoš gadu laikā šie izveidotie objekti pārklājās ar zemi. Kopumā arī šī vieta nav tā patīkamākā, jo kapi tomēr ir mirušo atdusas vieta, ko neklājas traucēt, taču šeit vienā kapu malā akmens apļi pazūd zem šosejas uzbēruma malas un vieta vispār ir ļoti atklāta, kapus nenorobežo nekādi krūmi vai koki. Drūma sajūta!

Paldies mūsu šoferim par pacietību mūsu komandā! Arī paldies mūsu tulkam par sameklēto interesanto maršrutu!

 

 

Autori: Anita Ceple un Ritma Egle
Foto: Juris Miķelis Ozoliņš
 


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas