15.03.2016
"Mēs ļoti sargājam savus cilvēkus"
Daudz jauno Liepājas nedzirdīgo biedrības biedru devušies uz ārzemēm – ilgas pēc dzimtenes nākas pārvarēt, jo tur ir darbs, ko nevar atrast šeit. Darbavietu trūkums ir viena no būtiskākajām problēmām, ar kādām nākoties saskarties nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem Liepājā. Taču biedrība par savējiem cenšas rūpēties, izdomāt nodarbes un aktivitātes – stāsta tās pārstāvis Aldis Ādamsons.
Aizbrauc strādāt ārzemēs
"Cenšamies, lai uzņēmēji pieņem darbā arī nedzirdīgos cilvēkus," Latvijas Nedzirdīgo savienības Liepājas reģionālās biedrības valdes loceklis A. Ādamsons norāda, ka daudzi uzņēmēji to negrib. "Kā es ar viņu sarunāšos? Priekš kam man tas vajadzīgs? Kam man problēmas?" viņš raksturo diezgan tipisku darbadevēju reakciju. Bet labie piemēri, kas apliecina iespēju sastrādāties, esot uzņēmums "Aile" un viens no šūšanas uzņēmumiem Ziemeļu priekšpilsētā. "Šie darbadevēji teica – jā, patiešām, nedzirdīgie arī labi darbu padara!" Nedzirdot, kas notiek apkārt, viņi visu uzmanību velta darbam – tas esot viens no iemesliem, kāpēc tā ir.
Tikmēr daudzi nedzirdīgie liepājnieki izvēloties meklēt darbu ārzemēs, jo tas, izrādās, ir vieglāk. Tas notiek pa ķēdīti – kad viens nedzirdīgs cilvēks ir iestrādājies, viņš iesaka vietu arī citiem. "Viņi strādā smagu darbu, bet dzīvo veiksmīgi. Taču, ja būtu darbs šeit, noteikti atgrieztos." Runājot gan par darba iespējām, gan sociālo nodrošinājumu tur, par ko biedrībā stāstījuši aizbraukušie liepājnieki, biedrības pārstāvis vien piebilst: "Latvijā ir pilnīgi citādāk..."
"Aizbrauc viens, pēc tam ģimene aizbrauc," nosaka Liepājas reģionālās biedrības vadītāja, sociālā rehabilitētāja Gundega Paņko. "Tagad jau gan labi, kaut arī viņi tālu, varam skaipā sazināties, papļāpāt. Nav tā, ka neredzamies vairs."
Tehnoloģijām nedzirdīgu cilvēku dzīvē ir liela nozīme, tādēļ prieks par planšetdatoriem, kas nesen saņemti no savienības – piebilst A. Ādamsons. "Rakstot īsziņas, katrs tās var uztvert savādāk, neuztver emocijas. Kad runājam skaipā, uzreiz ir skaidrs, ko otrs domājis," viņš stāsta par to, ka žestu valoda nedzirdīgajam ir tikpat svarīga kā balss intonācija dzirdīgam cilvēkam, ne vienmēr pietiek ar uzrakstītu tekstu. Datori, kas pieejami biedrībā, arī ļauj vecākiem sazināties ar bērniem, kas mācās specializētajās skolās Rīgā vai Valmierā.
Ko izdomā, tas plānā
Latvijas Nedzirdīgo savienības Liepājas reģionālā biedrība nu jau piekto gadu apdzīvo trīsstāvu namu Jaunliepājā, 1905. gada ielā. Tai ir gan pagalms, kur var pulcēties uz Lieldienām vai Jāņiem, gan terasīte ar skatu uz Jaunliepājas jumtiem. "Jaungada salūtu no šejienes ļoti labi var redzēt," A. Ādamsons "Kurzemes Vārdam" izrāda māju.
Biedrībā strādā sociālais rehabilitētājs, asistents cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, zīmju valodas tulks. Nama pirmajā stāvā ir surdotehniskās palīdzības centrs. Ik nedēļu notiek informatīvi pasākumi, kuros var uzzināt par jaunumiem pasaulē, Latvijā un biedrībā. Nepieciešamo palīdzību sniedz arī psihologs. Mazajā virtuvītē katru nedēļu notiek kulinārijas nodarbības, bet citā laikā sanākušie te var piesēst pie tējas vai kafijas.
"Mēs esam lieli dejotāji," A. Ādamsons smaidot saka, vedot uz lielo zāli, kur notiek deju kolektīva mēģinājumi. Zālē rīko Jaunā gada pasākumus, jubileju svinības, gadskārtu svētkus. Tur trenējas arī novusisti – tas ir viens no sporta veidiem, ar ko biedrībā nodarbojas. Iecienīta arī dambrete, darts, boulings. Biedrībā var mācīties floristiku, rokdarbus, uzstāties ar melodeklamāciju, spēlēt teātri.
"Mums ir arī pavasara un rudens pārgājieni, velobraucieni, ekskursijas uz citiem Latvijas novadiem," A. Ādamsons uzskaita. "Šonedēļ iesim uz slidotavu – lai cilvēki nesēž mājās, lai sabiedrībā ir! Ko izdomājam, to liekam plānā iekšā." Tā noticis gan labāko un skaistāko vecmāmiņu konkurss, gan orientēšanās gājiens pa Liepāju un citas lietas.
Nākamais lielais visas Latvijas mēroga pasākums, kam gatavojas arī liepājnieki, Latvijas Nedzirdīgo savienības pašdarbības festivāls, kas jūnijā notiks Rēzeknē. Viņi tajā rādīs uzvedumu "Mūsu Liepāja". "Ar deju, ar dziesmu attēlosim, cik skaista tā ir," Aldis smaidot stāsta.Pie tiem biedriem, kas no mājām nevar iziet, darbinieki dodas paši. "Gundega vienmēr aizbrauc apciemot," viņš saka. "Mēs ļoti sargājam savus cilvēkus."
Bez projektiem neizdzīvos
Līdz brīdim, kad iegūtas šīs telpas, biedrība mitinājusies dažādās vietās un dzīvošana bijusi diezgan šaura. Pie mājas tā tikusi, pateicoties Latvijas Nedzirdīgo savienības uzrakstītam ES projektam – stāsta Gundega Paņko. Kopš savienība savā paspārnē pirms četriem gadiem izveidoja LNS Rehabilitācijas centru, viņai arī Liepājā ir pilnas slodzes darbs kā tā darbiniecei.
Lai arī biedrībai ir savienības aizmugure, tomēr tās darbs tāpat kā citām nevalstiskajām organizācijām ir pilnībā atkarīgs no iespējām piesaistīt projektu līdzekļus – saka G. Paņko. Šī ir arī viena no Liepājas nevalstiskajām organizācijām, kas pretendē uz pašvaldības atbalstu ikgadējā projektu līdzfinansējuma konkursā. "Kādam pasākumam, radošām nodarbībām, iespējai aizbraukt pieredzes apmaiņā," vadītāja uzskaita dažas no nepieciešamībām, kam citādi līdzekļu neatrastos. Liepājnieki iesaistās arī Nodarbinātības valsts aģentūras projektos, patlaban, piemēram, viens no biedrības biedriem māca datorzinības citiem cilvēkiem ar invaliditāti.
uzziņai
/ Nedzirdīgo biedrība Liepājā dibināta 1948. gadā.
/ Biedrībā ir vairāk nekā 90 biedru, apmēram puse ir liepājnieki, pārējie ir no apkārtējiem novadiem.
Datortehnika, kas pieejama biedrībā, arī ļauj vecākiem sazināties ar bērniem, kas mācās skolās Rīgā vai Valmierā.
Gundega Paņko LNS Liepājas reģionālo biedrību vada jau kopš 1991. gada.
Teksts: Dina Belta
Egona Zīverta foto
