Varis Strazdiņš
Dzimis:1960. gada 31. janvārī, Liepājas novadā, Aizputes pagastā
Mācības: Rīgas Nedzirdīgo un Valmieras Vājdzirdīgo skola; Raiņa vakarskola, Rīgas 16. Arodskola Rīgā, kursi augstskolā „Turībā”, koledžā u.c.
LNS biedrs: No 1978. gada 22.februāra
Sabiedriskā rosība: aktīvs sportists, sporta darba organizators; Rīgas biedrības valdes, LNS valdes, LNS Domes loceklis, LNB un LNS kongresu delegāts
LNS Goda biedrs: No 2013. gada; arī Rīgas RB Goda biedrs – no 2013. gada
KAD SAPŅI RODAS PAŠI UN ATTĪSTĀS DAROT…
Kā to visu, ko dara Varis Strazdiņš, var paveikt tajās pašās diennakts stundās, kas ir mūsu rīcībā? Tāds ir pirmais jautājums, noskaidrojot Vara pienākumus un darbus, kas tiek darīti gan maizes pelnīšanas nolūkā, gan arī brīvprātīgi sabiedriskā kārtā divās nedzirdīgo organizācijās (LNS un LNSF), turklāt laiku atrodot arī pašizglītībai un rūpēm par ģimeni. Par to tālāk!
Kā visu paspēt
„Pulkstenī neskatos. Ja sanāk vienā reizē 3 - 4 darāmie, ķeros klāt lietai, kas tai brīdī visvairāk nepieciešama. Daru, laiku neskaitot, un tā pēc kārtas, kamēr viss paveikts.
Laikam esmu viens no pēdējiem padomju laika cilvēkiem, kas kaut ko vēl dara tāpat, neprasot, kas par to būs. Tomēr tik naivs vairs neesmu, lai situāciju neizvērtētu, vai tā man vispār pieņemama.
Darbs man dienā aizņem kādas 10 – 12 stundas, un es esmu pieradis apmēram pie šāda ritma: rīts sākas paša birojā pl. 8, kad 2 – 3 stundas kārtoju saraksti, dokumentāciju, pārskatu pastu, iepazīstos ar interneta jaunumiem; tad seko izbraukumi, lietu kārtošana, darīšanas ārpus mājas, mana saimnieciskās biznesa programmas realizācija; pēcpusdienā iegriežos LNSF un arī LNS birojā; tad atpakaļ uz māju – atkal pārbaudu e-pastu, pārdomāju dienas notikumus un saplānoju veicamos rītdienas uzdevumus. Sestdienās un svētdienās gan cenšos neko no tā nedarīt, ja nu vienīgi neatliekamos e-pastus un sporta lietas, piemēram, jābūt klāt sacensībās.”
Bērnība, skolas gadi
Varis nāk no Kurzemes, Aizputes apriņķa Kalvenes pagasta. Mazs būdams (7g.v.), saslima un pusotru gadu pavadīja slimnīcā, kur antibiotisko medikamentu iespaidā zaudēja dzirdi.
„Atceros, mamma ļoti to pārdzīvoja, tikai vēlāk samierinājās, kad redzēja, ka ar savu dzīvi tieku galā, arī nedzirdīgs būdams, – mācos, strādāju, kārtoju pats visu.”
Bet nemaz tik vienkārši viss nebija. Sākumā Rīgas Nedzirdīgo skolā zēns gluži vai apmulsa, kad viņam 4. klasē vēl mācīja, ka „divi plus divi ir četri”. Tāds audzēkņu izglītības līmenis neatbilda Vara spējām, un drīz viņu pārcēla uz Valmieras skolu. Tur savukārt no 4. klases viņš veica vairākus „lēcienus” – uz 6. klasi un tālāk uz 9. klasi.
„Bērnībā mani saukāja par „grāmatu tārpu”, jo tās katru brīvu brīdi man bija obligāti rokās vai kaut kur turpat blakus: vasarā mamma mani bieži bāra, lai vairāk eju ārā, svaigā gaisā, nekā tik daudz sēžu pie grāmatām.
Kad Valmierā nobeidzu 12. klasi, bija jādomā – ko darīt tālāk. Uz Kalveni pie vecākiem negribējās, jo bez dzirdes laukos sev vietu neredzēju. Devos uz Rīgu, turpināju izglītību Raiņa vakarskolā un vienlaikus iestājos profesionālajā arodskolā, kur apguvu amatu – izmācījos par „skroderi”, drēbnieku.
Sākas darbs un tālāk– savs bizness
Pirmā darbavieta bija lielajā šūšanas firmā „Latvija”, kur desmit gadus Varis nostrādāja par gludinātāju. Vēlāk pārkvalificējās par jumiķi – skārdnieku, nodibināja savu firmu „SIVA”, kas darbojās kādus desmit gadus.
Visu šo laiku Varis daudz mācījās – pašizglītojās, lasot speciālo literatūru, „Turības” kursos apguva grāmatvedības pamatus, jo bez šīm zināšanām nevar iztikt nevienā uzņēmējdarbības biznesā – veiksmīgi finansiāli darījumi nodrošina tā pastāvēšanu.
Vienlaikus darbojās arī nekustamā īpašuma remonta, apsaimniekošanas un attīstīšanas jomā. Tai pašā laikā Varis koledžā apguva zināšanas jaunajā darbības virzienā, bet šoreiz ar mācībām klājās daudz vieglāk – varēja lekcijās un nodarbībās izmantot valsts finansēta tulka pakalpojumus.
„Varu teikt, mācoties ieguvu drošu pamatu savai tālākai saimnieciskai darbībai biznesā. Mani nevar tik viegli „apvest ap stūri”, daudz ko spēju nojaust un atšifrēšu skaitļu kombinācijas, ar kurām man kāds gribēs sagrozīt galvu.”
Domnieks ar lielu sabiedriskā darba stāžu
Kad sāka mācīties un strādāt Rīgā, Varis iesaistījās arī sporta nodarbībās. Viņu aizrāva dažādi sporta veidi – vieglatlētika, basketbols, šahs, dambrete… Daudz ko citu arī izmēģināja – skriešanu, orientēšanās sportu. Tagad dažreiz vēl uzspēlē dambreti.
„Nedzirdīgo biedrībā mani ievilka Maruta Piterniece. Kultūras namā „Rītausma”, kur darbojos, turpat līdzās sporta daļai bija izvietojusies arī Rīgas biedrība. Es, kā jauns cilvēks, kam daudz kas interesēja, kā maksimālists, savas domas azotē neturēju. Laikam tāpēc mani ātri vien ievēroja, un tiku ievēlēts gan Rīgas biedrības, gan Latvijas Nedzirdīgo biedrības valdes (tagad – Domes) sastāvā.”
No tā laika pagājis jau vairāk par trīs gadu desmitiem, bet joprojām nemainīgi Varis ik pēc 4 gadiem tiek ievēlēts Domē un lemj LNS biedriem svarīgus jautājumus: aktīvi uzstājas debatēs, izsaka savus ierosinājumus, aizstāv savu viedokli. It īpaši labi pārzina LNS nekustamo īpašumu lietas.
Par nākotnes darbiem
Kā pašreizējo situāciju vērtē Varis Strazdiņš?
„Rezultāti darbam ir tādi, kā esam nolēmuši, – tātad tādi, kādi esam mēs paši. Kā ierindas biedrs tos vērtēju kā normālus. Paredzu, ka turpmāk būs jāpieņem daudz mūsdienīgu lēmumu. Tagad visiem jāstrādā tālāk un jāattīsta jaunās idejas, kas jau ierosinātas un iekļautas LNS Darbības programmā.
Par idejām, lēmumiem un līderiem
Varis uzskata, ka cilvēki vairāk saliedējas grūtos laikos, kļūst enerģiskāki un atsaucīgāki.
„Izteiktās idejas būtu pamatīgāk jāizvērtē pirms lēmumu pieņemšanas. Tad tos būtu arī vieglāk izpildīt. Piemēram, labāk jāpārdomā un jāsagatavo mūsu biedru vai pārstāvju starts pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās.
Mums jādomā arī vairāk par jauno paaudzi, jo daudzi brauc prom, un viņu vidū ne mazums ir tādi, kas būtu varējuši ar laiku kļūt par mūsu līderiem Atjaunot satrūkušo saikni būs grūti, jo cilvēki uzticas tiem, kas ar viņiem ir vienmēr kopā – arī grūtos laikos…”
Sports – viņa sirdslieta
Varis Strazdiņš ir LNSF prezidents jau 20 gadus, un tas izsaka visu.
„Prasības pret cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju, man ir augstas. Skatos un vēroju jau gadiem, ko varētu atstāt savā vietā. Šaubas vienmēr ir par to, vai nodomātais kandidāts spēs noturēt sasniegto līmeni.”
Mājas, ģimene, brīvais laiks
Varim brīvā laika ir maz, un vislabprātāk tad viņš kopā ar ģimeni dodas uz savu māju Valteros (pie Lielupes). Tur arī vienmēr ir ko darīt: mājas labiekārtošana, dārza sakopšana, arī pastaigas brīvā dabā. Var atslēgties no Rīgas un atpūsties pie dabas.
Bieži nācies būt dažādās tuvākās un tālākās pasaules vietās – gan kopā ar sportistiem, gan privātās vizītēs pie draugiem. Daudz pieredzēts, ja nu vienīgi vēl varētu pabūt Antarktīdā un izbaudīt mīnus 50o C salu, – tā viņš pajoko un saka: „Kādiem īpašiem sapņiem tagad vairs enerģiju nešķiežu. Sapņi rodas paši un attīstās reizē ar darbību. Piepildās tāds maziņš, tad rodas nākamais lielāks, tad vēl drosmīgāks. Tikai jādara!”
Varis nejūtas apdalīts vai ierobežots savā darbībā tikai tāpēc, ka nedzird. Ja kaut ko nodomājis, ķeras pie darba un cenšas piepildīt savu ieceri.
Būt LNS Goda biedram
Varis domā, ka cilvēkiem par viņu ieguldījumu sabiedriskajā darbā pateikties vajag, tikai būtu jāpārdomā rituāls un procesa nosacījumi, kam, kad un kā to darīt.
„Nedomāju, ka izmantošu šo LNS Goda biedra nosaukumu kā bonusu vai atlaides iespēju. Uztveru to kā pateicību man par darbu, kā lielu paldies. Ar to tad ir pateikts viss.”