Jautrīte Groma
LNS 19. kongresā Latvijas Nedzirdīgo savienības Goda biedra nosaukums tika piešķirts 9 biedriem. Pamazām pastāstīsim par visiem viņiem, intervēsim. Šoreiz kā pirmo lūdzām JAUTRĪTI GROMU.
Kurš gan viņu nepazīst? Viņa visu savu darba mūžu nostrādājusi LNS sistēmā gan kā tulks/diktors, gan metodiķe, gan kā sociālā darba organizatore. Palīdzējusi ļoti daudziem LNS biedriem risināt viņu sasāpējušās problēmas, sazināties ar sabiedrību, sniegusi informāciju, kas noderīga dzīvē. Savā izteiksmīgajā balsī kā diktore ierunājusi daudzu drāmas koletīva izrāžu tekstus.
Savā laikā ilgu laiku ļoti populāras bija “Jautrītes ziņas” trešdienās Rītausmā – tad aizsākās trešdienu pasākumi, kas tur turpinās vēl arī tagad.
Jautrīte Groma arī kā pirmā no LNS ļaudīm saņēmusi Rīgas Domes atzinības balvu “Labā zvaigzne”. (2009).
Kādas bija izjūtas, uzzinot, ka jums piešķirts LNS Goda biedra nosaukums?
Par šo notikumu man viens putniņš iečivināja telefonā, jāsaka, ka sākumā biju ļoti apmulsusi. Drīz jau 2 gadi būs, kopš esmu prom, nekādās aktivitātēs neesmu iesaistījusies... Nekādi nejūtos atbilstoša šim nosaukumam. Tas ir liels pagodinājums, paldies piešķīrējiem.
Kā sākāt strādāt LNS sistēmā? Nedzirdīgo kopienas sabiedrībā taču pagāja visa darba dzīve – turpat pusgadsimts…
Atmiņu ir daudz – par labiem cilvēkiem, kuri radīja pavērsienus un notikumus manā dzīvē. Savu darba mūžu varu iedalīt 3 cēlienos, un katru cēlienu ievadījuši kādi zīmīgi cilvēki. Sāku strādāt 1966. gada 31. oktobrī (tātad pagājušajā gadsimtā), kad uz MRU strādāt par tulku mani atveda toreizējais LNS CV priekšsēdētājs Pauls Timermanis.
Vēl tagad atceros, kā Ansis Smons kopā ar Pavlinu (senioru) pārbaudīja manas zīmju valodas prasmes, tad abi grozīja galvas – vai tur kas iznāks. Man bija mājās lietotie žesti, kas nederēja tulka darbam, bet... tolaik bija tulku deficīts, un tā mani darbā pieņēma.
Kādi bija pirmie un tālākie gadi tulka darbā?
Ļoti grūti, jo Ansis Smons manas zīmes nepiekāpīgi laboja katru brīdi. Atskatoties tagad es varu viņam lielu paldies teikt, jo prasmes un rūdījumu viņš manī ielika. Kā ļoti mīļu skolotāju atceros Gunu Briedi, kurai bija skaisti žesti, viņa mācīja ar sirsnību un pacietību. Tas laikam mani noturēja tulka darbā sākuma gados. Pēc šādas skolas tulkot bija viegli.
Par skaistāko un ilgāko darba cēlienu uzskatu darbu Rītausmā, uz turieni mani burtiski vilkšus aizvilka Monika Rublovska un Ilze Kopmane. Dažādie tā laika pasākumi, sarīkojumi, interešu klubi, drāmas kolektīva izrādes – to var saukt par darbu sirdspriekam.
Ļoti lielā nedzirdīgo atsaucība un līdzdarbība veicināja sarīkojumu daudzveidību. Protams, katram darbam ir sava garoza, gadījās melnās dienas, neveiksmes, bet nāca atkal jauna diena un sliktais palika pagātnē.
Par kurioziem neizteikšos, jo ar tiem saistītie cilvēki jau ir Aizsaules dārzos, daudz ko arī pati vairs neatceros, jo visi darba cēlieni bijuši pilni ar negaidītiem notikumiem un spilgtiem cilvēkiem.
Un tomēr no kultūras pārgājāt uz citu, nopietnāku jomu – sociālo darbu?
Ar Marutas Piternieces ievēlēšanu Rīgas biedrības priekšsēdētājas amatā arī manā dzīvē sākās kārtējais pavērsiens – līdzdalība dažādu sociālo jautājumu kārtošanā, kas aizveda mani darbā uz Sociālo dienestu un līdz pat studijām augstskolā. Jauks bija laiks dienas centrā Ābeļzieds, kur ar nedzirdīgo grupu centāmies būt kopā ar dzirdīgajiem dejošanā, vingrošanā, nūjošanā u.c. nodarbībās. Labi, ka tagad arī Rītausmā ir dienas centrs.
Kā dzīve nedzirdīgo vidē ietekmējusi jūsu pašas dzīvi?
Grūti pateikt, kā tas būtu, ja strādātu dzirdīgo vidē, bet šeit – no nedzirdīgo ģimenes esmu nākusi un visu savu darba mūžu pavadījusi, arī vīrs no tādas pašas vides. Ģimenei gan grūtāk bija Rītausmas laikos, jo regulārie braucieni uz biedrībām, viesizrādes ārpus Latvijas, sarīkojumi un balles – šo laiku esmu atņēmusi savai ģimenei.
Jau kādu laiku esat prom no darba. Kāpēc aizgājāt? Kā tagad jūtaties un ko darāt?
Nestrādāju no 2016. gada – tātad jau drīz 2 gadi būs. Aiziešana tāda dīvaina sanāca – pēc pensionēšanās Sociālais dienests katru gadu ar mani slēdza līgumu par konkrētu darbu, bet mainījās kārtība, bija jāpiedalās cenu aptaujā – tie nosacījumi tajā brīdī šķita nepieņemami. Tagad skatos uz to citām acīm, bet domāju, ka tas bija likteņa pirksts – pietiek strādāt, pievērsies ģimenei!
Jā, sākumā pat gulēt nevarēju, visu laiku domāju – kā tam vai tam klientam veicas, vai palīdzība tiek sniegta, utt. Tagad visu laiku aizņem ģimene ar 4 mazbērniem. Jāsaka, man tagad ir daudz mazāk brīva laika nekā tad, kad strādāju. Jokaini,vai ne? Bet tā tas ir.
Par LNS dzīvi uzzinu no Kopsoļa un mājaslapas, uz ielas vai citur satiekot savus līdzbiedrus no iepriekšējās dzīves – apkampjamies, reizēm pat asariņu nobirdinām, bet būtībā esmu prom. Tas skaistais un labais, kas bijis, lai paliek patīkamās atmiņās man un jums visiem!
