Dace Piterniece
Dace Piterniece ir viena no LNS jaunajiem Goda biedriem. Viņas kopējais darba stāžs LNS ir 35 gadi.
Dace LNS sistēmā darbojas no 1982. gada, kad bija tulce Rītausmas drāmas kolektīvam. Tajā pašā gadā sāka strādāt arī Rīgas MRU, sākumā par sekretāri, tad līdz 1994. gadam par tulci. Viņa daudz palīdzējusi arī LNS laikrakstam “Kopsolī” – pārrakstot tekstus, tulkojot.
Ilgu laiku strādāja Latvijas TV ziņu raidījumos un joprojām turpina strādāt par tulci, jo ir vienīgā, kas drosmīgi tulko LTV reliģiskos raidījumus. Tulkojusi arī Adventistu draudzē un Nedzirdīgo evaņģēliski luteriskajā draudzē. Dace ieguvusi lielu autoritāti, mīlestību un cieņu nedzirdīgo cilvēku vidū. Par to liecina arī tas, ka nedzirdīgie klienti ir gatavi pagaidīt tulka pakalpojumu, lai to varētu sniegt tieši D. Piterniece.
No 1996. līdz 2001. gadam strādāja par tulci Rīgas reģionālajā biedrībā, bet pēc tam līdz 2012. gadam bija tulce LNS Komunikācijas centrā. Pēc reorganizācijas no 2012. gada līdz šim laikam strādā LNS Rehabilitācijas centra Zīmju valodas tulku nodaļā.
“Kopsolī” mēģināja noskaidrot Daces izjūtas, saņemot LNS Goda biedra nosaukumu un pārdomas par savu veikumu.
Kā jutāties, uzzinot, ka jums piešķirts LNS Goda biedra nosaukums?
Biju ļoti pārsteigta, apjukusi, saviļņota.
Kādus savus veikumus LNS labā uzskatāt par visnozīmīgākajiem?
Neko sevišķu neesmu darījusi. Esmu vienkārši strādājusi saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Kādi izdarītie darbi sagādāja vislielāko gandarījumu?
Atsevišķus darbus nevaru izdalīt. Vislielāko gandarījumu man rada apziņa, ka varu cilvēkiem palīdzēt.
Kādi notikumi un cilvēki visvairāk palikuši atmiņā no darbošanās biedrībā.
Cilvēku pa šiem gadiem bijis daudz – ja visus uzskaitītu, varētu grāmatu sarakstīt. No katra esmu kaut ko mācījusies, sev guvusi. Tāpat ir ar notikumiem, jo katru dienu kaut kas jauns notiek.
Kas nenotika tā, kā jums būtu gribējies, un kāda bija lielākā vilšanās?
Sāpīgi, ka cilvēki, kuri atdevuši sevi visu Nedzirdīgo savienībai, ieguldījuši tās attīstībā neaptverami lielu darbu, iemantojuši lielu autoritāti, spiesti aiziet no tās ar sāpi sirdī… Tā notikt nevajadzētu.
Ko jūs būtu darījusi citādi, ja būtu iespēja to atkārtot?
Variantu ir daudz, bet katram konkrētam gadījumam būtu cita rīcība, cita pieeja.
Kas jādara LNS biedriem, lai viņi iegūtu LNS Goda biedra nosaukumu?
Jābūt aktīvākiem. Jāciena savi līdzcilvēki. Pašiem jācīnās par savām tiesībām, nevajag gaidīt un uzskatīt, ka gan jau kāds cits to viņu vietā izdarīs. Tad arī dabiski atsijāsies spējīgākie, izturīgākie, aktīvākie, novērtētākie, kas ar laiku varēs iegūt Goda biedra nosaukumu.
Ko darāt pašlaik? Vai izjūtat, ka Goda biedra nosaukums uzliek atbildību un jādarbojas labāk, aktīvāk? Kādi ir nākotnes plāni?
Strādāju, vienkārši turpinu strādāt. Atbildīgi pret savu darbu esmu izturējusies vienmēr un nedomāju, ka, iegūstot Goda biedra nosaukumu, kaut kas mainīsies.
Nākotnes plāni?
Dzīvē nekad neko īpaši neesmu plānojusi. Upe arī plūst bez īpašiem plāniem, vienkārši plūst – un viss! Brīžiem ar krācēm, atvariem, brīžiem strauji, brīžiem rāmi un mierīgi… Paldies par sarunu un tēlaino nobeigumu! Lai veicas vienkārši darbā!
