Dzintra Ligita Herbste
Dzintrai Ligitai Herbstei LNS Goda biedra nosaukums piešķirts pavisam nesen (2017). Viņas kopējais darbības periods LNS ir 29 gadi. Viņa vadīja Smiltenes biedrību, 21 gadu bija LNS domē. Piedalījās daudzos LNS kongresos – no 1988. līdz 2005. gadam.
Smiltenes biedrība Dzintras darba sākumā atradās Tepera ezera malā. Aukstajās ziemās viņai nācās celties trijos naktī, lai 3 km ietu uz biedrību iekurināt krāsni un uzkopt telpas, lai tur ienākušie justos labi.
Par savām sabiedriskā un algotā darba gaitām viņa stāsta vaļsirdīgā intervijā KS.
"Dzintras laikā" ar viņas piegādātajām tortēm mielojušies daudzi...
Kā jutāties, uzzinot – jums piešķirts LNS Goda biedra nosaukums?
Bija neizsakāms saviļņojums ar prieka asarām acīs. Dzīvoju beidzamajos gados, tā teikt, nepamanāmi, tāpēc pat iedomāties nespēju, ka LNS par mani atcerēsies.
Atmiņā tad nāca ilgie darba gadi, kad strādāju pēc labākās sirdsapziņas, kamēr veselības stāvokļa dēļ nācās aiziet no tik aktīva darba. Pēc tam, dzīvojot Madonā, braucu uz Smiltenes biedrību reizi nedēļā. Pēc tam pārgāju uz Pļaviņu biedrību, kas man bija tuvāk.
Kādus savus veikumus LNS labā uzskatāt par visnozīmīgākajiem? Kas sagādāja gandarījumu?
Smiltenes biedrībā sāku strādāt 1982. gadā par tulku, pēc tam par kluba vadītāju un no 1993. gada līdz 2009. gadam biju arī biedrības priekšsēdētāja.
Kad sāku strādāt, biedrībai bija 5 teritoriālās grupas. Tās centos saglabāt un regulāri ierasties pie biedriem Gulbenē, Valkā, Alūksnē – reizi mēnesī vai vismaz ceturksnī.
Bija gandarījums – tur cilvēki ļoti gaidīja, lai iepazīstinu ar jaunākajiem notikumiem biedrībā, LNS un pasaulē. Svinējām kopīgi Lieldienas, Mātes dienu, Nedzirdīgo dienu, Ziemassvētkus, apaļās jubilejas u.c.
Darba pienākumi bija jāveic arī uz vietas Smiltenes biedrībā.
Pasākumu reizēs palīdzēja aktīvisti. Agrāk, kad strādāju, visus papīra darbus veicu ar rokām. Visu informāciju meklēju avīzēs un žurnālos. Tagad tehnikas laikmets, dators ārkārtīgi atvieglo darbu, piemēram, ļoti ātri un viegli var sameklēt dažādus materiālus ikvienam pasākumam.
Man aizejot, tika likvidētas Balvu un Gulbenes grupas. Iemesls – esot maz biedru. Cik zinu, apkārtnē ir arī tādi nedzirdīgie, kuri nav biedrības uzskaitē, – domāju, vajadzētu viņus apciemot mājās un iesaistīt biedrībā.
Kas visvairāk palicis atmiņā no darbošanās biedrībā?
Tie ir visi LNS rīkotie festivāli – no tiem divi Smiltenē 2000. un 2008. gadā. Esmu bijusi klāt visos, izņemot Kuldīgā 2012. gadā un pagājušajā gadā Liepājā. Apmeklēju arī gandrīz visus Nedzirdīgo dienas pasākumus Rīgā. Skaista bija Smiltenes biedrības 50 gadu jubileja Tepera ezermalā, kā arī Alūksnē.
Krīzes laikā ar Arnolda Pavlina komandu tika uzcelti pilnīgi jauni rehabilitācijas centri Rīgā un Liepājā. Laikā, kad bijām uz izdzīvošanas robežas, prezidents ar panākumiem cīnījās par nedzirdīgajiem, lai viņiem būtu gaišāka nākotne un ērtāki pakalpojumu saņemšanas centri.
Kas jādara LNS biedriem, lai iegūtu LNS Goda biedra nosaukumu? Kurus cilvēkus gribētu izcelt?
Man to tagadējos apstākļos grūti pateikt, daudz kas mainījies. Mums ir rehabilitācijas centri, algoti darbinieki ar augstāko izglītību. Tas ir pavisam cits līmenis nekā manā laikā.
Arī pašdarbības līmenis mainās. Mums Smiltenē pašdarbības tikpat kā nebija, tikai īsi skeči un melodeklamācijas. Paldies par padomiem Ivetai Lācei no Valmieras, kura nekad neatteica, bieži ieradās pie mums uz mēģinājumiem. Vēl viena pateicība A. Pavlinam par to, ka uz Alūksnes grupas 60 gadu jubileju saņēmām lietošanā bijušās Surdocentra telpas.
Paldies arī alūksniešiem Herbertam Kirkelim un Anitai Ceplei, kuri uzturēja telpas un apkārtni kārtībā. Vēl mana pateicība Jaunpiebalgas grupas Cīruļu ģimenei – viņi atļauj savu māju izmantot grupas vajadzībām jau no 1959. gada!
Domāju, lai cilvēku ievērotu un izvirzītu LNS Goda biedra nosaukuma piešķiršanai, viņam jābūt sabiedriski aktīvam, jāpalīdz organizēt pasākumus klubā, jāapmeklē laukos dzīvojošie biedri, jādalās ar padomu un idejām, jādarbojas LNS projektos, jāapgūst arvien jauna pieredze.
Ko darāt pašlaik?
Sekoju līdzi visam: abonēju “Latvijas Avīzi” ar žurnālu “Mājas Viesis”, Smiltenes novada laikrakstu “Ziemeļlatvija”, Madonas novada laikrakstu “Stars” un žurnālu “Citāda Pasaule”. Ļoti interesē viss, kas notiek LNS, tāpēc ar nepacietību vienmēr gaidu “Kopsolī”.
Esmu jau gados, man braukšana kaut kur prasa lielu piepūli, tomēr ļoti gribas būt savu likteņbiedru vidū. Bet man darba netrūkst, piemēram, pašlaik beidzu šķirot vecos “Kopsolī” numurus no 1959. gada, tos man atveda no Smiltenes. Tagad ļoti interesanti pārlasīt par agrākiem notikumiem. No 1982. gada, kad es sāku strādāt, saglabājušies pilnīgi visi numuri.
Veidoju arī pierakstus par notikumiem Smiltenes biedrībā, vēl vajag apkopot notikušo konferenču datumus.
Kad Rīgas biedrības Pļaviņu grupā notiek pasākumi – cenšos aizbraukt, ja veselība atļauj. Uz Smiltenes biedrību tagad aizbraucu labi ja reizi gadā.
Dzīvoju kopā ar vīru Artūru Laimoni. Pagājušajā gadā baznīcā atzīmējām mūsu laulības 25 gadu jubileju. Vīrs ir dzirdīgs, mēs draudzējāmies 23 gadus un tikai tad apprecējāmies. Dzīvojam mīļi un saticīgi.
Svētdienās apmeklēju luterāņu baznīcu, cilvēki tur pretimnākoši – varu iztikt bez tulka. Tāda ir mana dzīve tagad!
Liels paldies par interviju. Lai laba veselība un dzīvesprieks, sagaidot savu dzīves 70 gadu jubileju!
