Search form

28.12.2013

Drukāt

Feodose Lepeša

Photo


 
 LNS Goda biedre  no 2013. gada Feodose Lepeša (dzimusi Jermolājeva) dzimusi 1946. gada 15. jūnijā Sēlijā, Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagastā.
 
„Bijām ģimenē pieci bērni, bet tikai ar brāli bijām zaudējuši dzirdi: vecāki bija lauksaimnieki, nebija laika mūs abus pieskatīt, tāpēc bieži slimojām un saaukstējāmies. Tā arī zaudējām dzirdi.” Vecāki runāja krieviski. Feodose atzīst, ka saziņa ar vecākiem nebija pilnvērtīga.
 
No vietējās skolas uz Valmieru
 
Četrus gadus Feodose  mācījās vietējā Ilzes pamatskolā, kur gājis ļoti grūti.
 
 „Divus gadus mācījos gan pirmajā, gan otrajā klasē. Tad skolotāja uzzināja par nedzirdīgo skolu. Bija plāns mani sūtīt Rēzeknes skolā, bet tur komisijā bija Valmieras skolas skolotājs Spalviņš, kas teica, ka ņems to meiteni – mani – līdzi.”
 
Tā Feodose 1957. gadā nonāca Valmieras Kurlmēmo skolā. „Biju skolotāja mīļāka skolniece. Spalviņš mēdza zoboties: „Atvedu tevi padusē no Rēzeknes skolas, mana mīļā meitiņa.” Valmieras skolā pirmoreiz redzēju zīmju valodu.”
 
Gadu vēlāk skolu pārdevēja par vājdzirdīgo skolu un skolēnus visā Latvijā sāka dalīt pēc dzirdes zuduma pakāpes – nedzirdīgos sūtīja uz Rīgas vai Rēzeknes skolu. Feodose līdz nosaukuma maiņai mācījās pakurlo klasē – tā tolaik sauca vājdzirdīgos. Starp citu, tikai Valmieras skolā viņa pirmoreiz saskārās ar latviešu valodu, ko ātri apguva.
 
 „Skola iemācīja labi lasīt no lūpām. Laba lieta – nekad nevari zināt, vai kādreiz nepaliksi pavisam nedzirdīga – tā gadījās manai klasesbiedrenei.” Valmieras skolā Feodose bija ļoti aktīva: spēlēja teātri, dejoja, piedalījās vingrošanas pulciņā un sportoja. Kā viņa saka, „Skola deva labu ceļamaizi. Pirms tam man bija ļoti nabadzīgs vārdu krājums, nepatika lasīt grāmatas, bet patika klausīties skolotāja stāstītajā. Bet sāku lasīt, kad redzēju, ka klasesbiedrene bija ļoti aizrāvusies ar grāmatu lasīšanu, un tā es arī sāku to darīt. Mana pirmā izlasītā grāmata bija Viļa Lāča romāns „Zvejnieka dēls”. Tā iemīlēju lasīšanu un lasu joprojām. Lasīšana ļoti bagātināja manu valodu. Jau Valmieras skolā sāku apmeklēt pilsētas bibliotēku, no tā laika to daru regulāri – tagad savā dzīvesvietā Salaspilī.”
 
Feodose Lepeša ir Latvijas Nedzirdīgo savienības (toreiz – biedrības) biedre jau no 1962. gada – no 16 gadu vecuma. Viņa atceras, ka uz skolu bija atnākusi toreizējā Valmieras biedrības priekšsēdētāja Anna Rozīte, kas stāstīja par biedrības dzīvi un aicināja skolēnus tajā iestāties. Skolēni devušies uz klubā rīkotajiem pasākumiem.
 
 
Mācās tālāk un iesaistās pašdarbībā
 
Vecāki vēlējās, lai meita strādā par šuvēju, bet viņa to ļoti neesot gribējusi – patika aušana. „Pēc skolas vispirms meklēju darbu savā dzīvesvietā, bet to nedabūja, jo vajadzēja cilvēkus ar pieredzi. Tad no Nedzirdīgo biedrības Centrālās valdes saņēmu vēstuli ar aicinājumu strādāt Rīgas Mācību un ražošanas kombinātā (to vēlāk pārsauca par „uzņēmumu” – MRU), ja gadījumā neesmu dabūjusi darbu.”
 
Tā tagadējā Goda biedre nonāca Rīgā. Lai varētu strādāt MRU, pirmais noteikums nedzirdīgajiem bija – turpināt izglītību  Raiņa vakarskolā, kur arī ieguva vidējo izglītību. „To darīju ar prieku, man ļoti patika mācīties.”
 
„Kad pabeidzu vakarskolu, Monika Caica bija mākslinieciskā vadītāja un pierunāja piedalīties pašdarbībā. Mana pirmā loma bija Vellata. Joprojām reizēm tulkoju. Neilgu laiku nodarbojos ar melodeklamāciju. Uzstājos arī kopā ar Aleksandru Celmu, izpildot tādas dziesmas kā „Mežrozīte” un „Somu pirts”.
 
 
Darbs aušanas cehā, vēlāk citur
 
Darba gaitas Feodose sākusi 1968. gadā.
 
 „Sākumā aušanas cehā strādāju par kontrolieri, overloka šuvēju un par audēju. Aušanas cehu likvidēja, tad strādāju par montētāju-lodētāju. Neilgu laiku biju apavu virsu šuvēja.. To darīju arī apavu fabrikā „Ērglis” no 1994. līdz 1999. gadam. Kad strādāju MRU, ceha meistars zināja, ka esmu vājdzirdīga, un lūdza palīdzēt tulkot. No tā laika brīvprātīgi palīdzēju tulkot un pašai tas iepatikās.”
 
 Lai gan tolaik MRU bija savs tulks, tas bija bieži bija aizņemts, tāpēc Feodose izpalīdzēja. Visbiežāk viņa tulkoja sapulces, kas notika katrā cehā, un arodbiedrību sēdēs, tāpat nedzirdīgo strādnieku individuālās sarunas ar dzirdīgajiem meistariem.
 
Jāatzīst, Feodose zīmju valodu sākumā prata slikti, viņu tajā pareizi runāt mācīja Ansis Smons. Valmieras skolā lietoja atšķirīgas zīmes. „Kad piedalījos skolas pirmajā salidojumā, pati tulkoju svinīgo sarīkojumu. Klasesbiedri brīnījās, kā es tik labi biju iemācījusies zīmju valodu, jo skolā stundās, pat starpbrīžos to nedrīkstējām lietot – skolotāji par to aizrādīja. Tajā runājām tikai tad, kad skolotājs neredzēja.”
 
Lai arī bija vājdzirdīga, Feodose nekad nelietoja dzirde s aparātu, arī tulkojot ne. Viņa kādreiz mēģinājusi, bet nav varējusi pierast: bija fona trokšņi, tāpat bija grūti saprast runāto. Ērtāk bija runātāju lūgt runāt lēnāk un skaļāk. „MRU darbinieki, meistari pierada – zināja, kā vajag ar mani runāt.”
 
 
Tulks un ilggadīga grupas priekšsēdētāja
 
 Tulkoja arī drāmas kolektīvā, kur izveidojās labas attiecības ar režisori Elvīru Elksni. Lai gan viņa bijusi ļoti stingra, Feodose vērtē viņu vērtē kā ļoti sirsnīgu cilvēku, ar kuru varēja parunāties arī par dzīvi. Tāpat viņa tulkoja arī kulinārijas kursos, kur labprāt  izskaidroja nesaprotamo.
 
 Kursiem bija nozīmīga loma viņas dzīvē – tur viņa sadraudzējās ar nākamā vīra māsu. „Ciemojoties pie viņas, iepazinos ar viņas brāli Jāni, ar kuru vēlāk apprecējos.” Vīrs bija dzirdīgs un strādāja celtniecībā. Ģimenē bija trīs bērni, kurus diemžēl Feodosei vajadzēja audzināt vienai vīra pāragrās nāves dēļ, tāpēc vairs nevarēja aktīvi iesaistīties pašdarbībā, kā arī turpināt tulka darbu.
 
Feodose Lepeša no 2003. līdz 2013. gadam bija Rīgas rajona grupas priekšsēdētāja. „Pirmie gadi bija grūti, jo mobilie sakari vēl nebija izplatīti. Uz sapulcēm bija grūti sasaukt biedrus, jo biedri dzīvoja ļoti izklaidus – pat Bauskā un Ogrē. Domāju, ka varēju vadīt grupu veiksmīgāk. Tāpēc ceru, ka jaunā grupas priekšsēdētāja Inguna Krama to darīs labāk. Biedriem palīdzēju tulkot, un esmu gatava to darīt arī tagad. Dažus gadus biju arī Rīgas biedrības valdes locekle, LNS pēdējās Revīzijas komisijas locekle.”
 
 
Tagad brīvsolī
 
Nu jau Feodoses bērni – divi dēli un meita – ir izauguši: visiem ir savas ģimenes un viņai jau ir trīs mazbērni.
 „Varu priecāties par saviem bērniem. Mēs labi saprotamies, tikai man vēl vajadzētu uzlabot datorprasmes, lai varētu sazināties ar meitu, kas dzīvo ārzemēs.
 
Kaut gan tagad dzīvoju viena, negarlaikojos. Vasarā vairāk nodarbojos ar dārza darbiem, ziemā – šuju, lasu grāmatas, pastaigājos. Labprāt apciemoju savus radus – māsas un brāļus. Ikdienā skatos televīziju. Agrāk uzliku uz maksimālo skaļumu, bet nesen dēls iemācīja lietot austiņas, lai netraucē kaimiņiem.”
 
Sarunas noslēgumā goda biedre Feodose Lepeša izsaka savu vēlējumu LNS: „Lai LNS pastāv vēl ilgus gadus! Lai tajā strādājošajiem vienmēr būtu enerģija un izdoma!

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas