Search form

Drukāt

Dace Lāce

Photo


Dzimusi: 1947. gada 18. jūlijā, Limbažu novadā.

Darbs:
LNS sistēmā 40 gadi.

Sabiedriskā rosme:
Ilggadīga LNS Valmieras biedrības priekšsēdētāja, LNS Domes un valdes locekle.

Apbalvojumi:
LNS, Labklājības ministrijas, Valmieras pilsētas pašvaldības un citu augstāko instanču Goda raksti, atzinības balvas u.c.

Raksturojums:
Iemantojusi dziļu cieņu LNS kopienā un savu Valmieras nedzirdīgo cilvēku mīlestību par pašaizliedzīgo darbu, radošo izdomu visā, ko viņa dara ar lielu atbildības sajūtu un aizrautību, uzmanīgi un rūpīgi iedziļinoties ikviena nedzirdīgā biedra problēmā. Pati ilggadīga arī mākslinieciskās pašdarbības dalībniece.

LNS Goda biedra nosaukums piešķirts 2011. gadā.
 


Dace Lāce atbild uz jautājumiem (Kopsolī nr.3, 03.2011):
 
Gandrīz 40 gadus esat Valmieras biedrības vadītāja, kā jums izdevās tik ilgi palikt šajā amatā?
Jā, ilgi gan esmu šajā amatā. Pēc otrās meitas piedzimšanas biju aizgājusi no darba klubā, lai nopelnītu lielāku invaliditātes pensiju, gandrīz 4 gadus strādāju citā darbā. Tomēr jutu – Valmieras biedrībai neklājas labi. Vecākā māsa Ārija un biedri lūdza, lai atgriežos. Tā izdarīju un to nenožēloju. Man patīk savs darbs.
 
 
Valmieras biedrība vienmēr ir bijusi viena no aktīvākajām biedrībām, droši vien tāpēc jūsu biedri jums neļauj pacelt balto karodziņu un aiziet pelnītā atpūtā. Tā ir?
Labprāt jau baudītu pensionāres atpūtu, bet nevaru to atļauties, nevarēšu iztikt tikai ar pensiju vien, lai uzturētu savu privāto divistabu
dzīvokli, palutinātu savus mazbērnus. Palieku arī tāpēc, ka darbs rada dažādību dzīvē. Te esmu arī pēc biedru lūguma – tik ilgi būts kopā un šķirties grūti. Un visbeidzot – nav konkurences uz šo vietu.
 
Cilvēki nereti slavē jūsu darbu, aktīvo dalību dažādos projektos, to, ka padarāt biedrības dzīvi raibāku, vai nav par daudz? Vai atliek laika sev, ģimenei?
Jā, daudz laika paņem mans darbs, bet nesūdzos. No mana darba nav cietusi ģimene, jo esmu tajā iesaistījusi arī savus bērnus, kādreiz palīdzēja arī bijušais vīrs Indulis, palīdz arī tagadējais dzīves draugs Aivars. Tagad manas meitas strādā par surdotulcēm – Iveta pie manis, Līga vājdzirdīgo skolā. Es par to ļoti priecājos.

Cilvēki no citām biedrībām brauc uz jūsu biedrību, jo zina – Dace prot organizēt interesantus pasākumus. Kur jūs to apguvāt?
Laikam iedzimts talants un pats darbs rada jaunas ierosmes. Vēl šo to esmu apguvusi kursos, ko organizēja LNS. Tas bija tālā jaunībā Maskavā, kad mācījos tur veselu mēnesi. Joprojām vēl pielietoju savā darbā kursos iegūtās zināšanas kultūrmasu darbā. Daudz lasu, pārņemu arī citu biedrību pieredzi.
 
Pats galvenais – savā klubā dodu katram izvēles brīvību, kā pavadīt laiku, nespiežu obligāti piedalīties visās aktivitātēs. Ja cilvēki saka paldies un paslavē, jūtos gandarīta – pazūd nogurums, sāpes, nervozitāte, kas radusies pasākumu plānojot un organizējot.
 
Jūs agrāk iesaistījāties arī pašdarbībā. Cilvēki ilgi atcerējās 10 gadus rādīto populāro uzvedumu „Vecmeitas”, kurā spēlējāt arī pati. Kur tagad viņas palikušas, varbūt beidzot apprecējušās?
Tas bija daudzus gadus atpakaļ, kad radās problēmas, kādu uzvedumu sagatavot pašdarbības festivālam. Galvenā pašdarbības organizatore Iveta veselības problēmu dēļ nevarēja palīdzēt pašdarbniekiem sagatavoties, un es paziņoju LNS, ka Valmiera nepiedalīsies festivālā.
Bet prezidents nemaz neņēma vērā mūsu atteikšanos.
 
Tad izdomāju, ka var piedalīties mūsu vecākās sievietes, kas pašdarbībā līdz tam neiesaistījās. Mēģinājumos radās ideja par vecmeitām, un tā viegli aizgāja uz vairākiem gadiem, līdz arī tas, kā jau viss šai dzīvē, tomēr kādudien beidzās. Šad tad tauta prasa, kur tad palikušas.
Tad saku: vecmeitas arī noveco un nogurst. Ja manas „māsas” – vecmeitas piekritīs, tad iespējams šovasar redzēsiet turpinājumu
„Omītes”.
 
2009. gada nogalē jūs saņēmāt Labklājības ministrijas Atzinības rakstu. Cik tādu rakstu esat savākusi savā dzīvē?
O, neesmu saskaitījusi apbalvojumus. Atceros, skolas laikā saņēmu atzinības rakstu no Valmieras pilsētas pašvaldības par darbu disciplīnas sektorā, un par to man bija liels prieks. Ministrijas atzinības raksts arī bija priecīgs pārsteigums. Vēl daudz Goda rakstu bijis, naudas prēmijas arī, ekskursija uz Helsinkiem, bet medaļu vai citu trofeju man gan nav.

Kas no 40 nostrādātajiem gadiem palicis īpašā atmiņā?
Visi bijuši interesanti un mīļi, dziļi atmiņā palicis manas 60 gadu jubilejas pasākums, ko pati gan neorganizēju. Dāvanā saņēmu no LNS un biedriem lielāku naudu summu, ko iztērēju, apmaksājot sev 10 dienu ekskursiju uz Ungāriju. Tas prieks vēl joprojām sirdi silda. Liels paldies LNS un visiem, kas sameta naudu, it sevišķi galvenajai iniciatorei Nadeždai Jefremovai.
 
Es vēlētos ...
... atņemt sev 20 gadus, mācīties augstskolā par sociālo asistenti un tad turpināt darbu.

 


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas