Search form

18.01.2018

Drukāt

Monika Caica – nedzirdīgo patriote

Gribu ar jums, lasītāji, dalīties atmiņās par ilggadīgo, ievērojamo darbinieci nedzirdīgo kultūras uzticīgu kopēju Moniku Caicu – Rublovsku, kurai 27. janvārī aprit 90 gadi.


Monikas mūžs vienmēr bijis cieši saistīts ar nedzirdīgajiem ļaudīm – gan biedrībā, gan kultūras jomā.

Dzimusi Preiļu novadā kā latgaliete. Vecākiem bija 9 bērni – 5 meitas un 4 dēli, ģimenē. Viens brālis arī nedzirdīgs. Vecākiem bija lauku māja ar 8 ha zemes. Mazā Monika jau no agras bērnības strādāja lauku darbos, gāja ganos, slauca govis, grieza ar sirpi rudzus, plūca ar rokām linus. Tomēr bērnības gadus viņa vienmēr atcerējās kā ļoti mīļus un gaišus.

Sākumā mācījās parastajā skolā, bet slimības dēļ zaudēja dzirdi, bija grūti sekot mācībām. 1944. gadā pārgāja uz Laizānu Kurlmēmo skolu Maltā, pēc tam turpināja mācības Valmieras Kurlmēmo skolā, ko 1951. gadā nobeidza ar teicamām atzīmēm. Šo laiku atceroties, vienmēr pieminēja savu klases audzinātāju A. Medziņu un klasesbiedru Ansi Smonu, ar kuru ceļi dzīvē vēlāk daudzkārt krustojās.

Pēc skolas beigšanas Rīgā uzsāka darba gaitas mācību un ražošanas kombinātā par šuvēju. Brīvajā laikā apmeklēja nedzirdīgo klubiņu Šķūņu ielā.

Jaunībā laukos brālis vienmēr ņēma Moniku līdzi uz ballēm, un no tā laika Monikai ļoti patika dejot. Kopā ar S.Beinarti, V. Onzoli bieži uzstājās ar pašas iestudēto latviešu tautas deju „Zaļā krūze”. Monika paskatījās, kā citi dejo, iegaumēja, kā pareizi likt soļus un tā ātri iemācījās dejot, ka put vien. Viņa jau agrā jaunībā sapņoja nodibināt deju kolektīvu.
Deja bija Monikas lielā mīlestība, ko viņa arī piepildīja tālākās darba gaitās.

Nedzirdīgo sabiedrība ievēroja enerģisko meiteni, un LNS vadība 1954. gadā piedāvāja Monikai Rīgas kluba vadītājas darbu Jāņa sētā.

Sākumā gāja grūti, kautrējās uzstāties publikas priekšā, vēlāk pierada un vairs nebija bail. Vecajā klubā Monikas lielais nopelns bija tradīciju pasākumu organizēšana – bērnības svētki, ģimeņu vakari, jaunlaulāto vakari, sudraba, zelta kāzas, dzīves jubilejas "Zelta briedumā”, pensionāru atpūtas vakari.

Nebija nekādu problēmu ne pašdarbniekiem, ne apmeklētājiem, paši nāca pieteikties, piedalīties, klubā pat vietas trūka…

Monikai bija laba komanda un brīvprātīgie palīgi Rasma Kurēna, Inta Ubarste, Gaida Zača, Olga Anufrijeva, Juris Smons (zīmētājs). Brīnišķīgās uzticamās tulces Melita Blome, Sarmīte Šemiote. Ļoti labs, spējīgs deju skolotājs J. Kromulis, kurš prata strādāt ar nedzirdīgo deju kolektīvu, apvienojot to ar savu tiešo darbu.

Monika Caica 14 gadus vadīja Rīgas biedrību. Bet kultūras darbs tiešām bija viņas dzīves aicinājums. Jo viņa prata aizraut jauniešus, prata parunāt, atrast kopēju valodu ar visiem pašdarbiniekiem.

Kad uzcēla kultūras namu „Rītausma”, viņai piedāvāja darbu par māksliniecisko vadītāju un būt atbildīgai par dejas, drāmas, pantomīmas pulciņiem, bet mīļākā atmiņā tomēr palika darbs vecajā klubā Jāņa sētā, kur viss sākās.

Pašdarbnieku saime Monikai bija kā liela ģimene – par savu personīgo dzīvi viņa nemaz nedomāja, daudziem puišiem deva „kurvīti”. Tomēr mūža otrajā pusē Monika teica „jāvārdu” otrai pusītei – Jānim (dzirdīgs), pieņēma vīra uzvārdu Rublovska un uzsāka kopdzīvi Vecāķos. Monika turpināja darbu līdz 60 gadiem, LNS sistēmā nostrādājot 40 gadus.
Pensijas gados, dzīvojot ar vīru Vecāķos, rušinājās dārzā, gāja sēņot, ogot.

2003. gada 16. oktobrī pēc slimības Monika Caica – Rublovska aizgāja citā saulē.

Viņa bija ļoti aktīva, enerģiska nedzirdīgo saimes patriote, stāvēja un cīnījās par nedzirdīgo lietām.

Paldies, Monika, par uzticību! 

Vairāk foto varat apskatīties šeit.

 

Atmiņās kavējās Regīna Rizika, kas ar Moniku bija kopā darbā 15 gadus.
Foto: no LNS muzeja arhīva
 

 


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas