09.09.2013
Konferences 4. sekcijas „Informācija – komunikācija – darbība” („Vizuālā valoda”) darba pārskats
Konferences 4. sekcijā tika apspriesti šādi problēmjautājumi:
1. Kas ir vizuālā valoda
2. Zīmju un žestu valodu atšķirības
3. Zīmju valodas attīstība un lietošana
4. Vai nepieciešams zīmju valodu atzīt kā oficiālu valodu?
5. Zīmju valodas nozīme politisku lēmumu pieņemšanas procesā
Sekcijas darbs sākās ar diskusiju par valodu.
Ko nozīmē „nedzirdība”? Tas nav tikai dzirdes zudums, bet arī tas, ka nedzirdīgie cilvēki pieder noteiktai – nedzirdīgo kultūrai un vi uzskata par kultūras minoritāti, kurai ir sava vēsture, tradīcijas un valoda. Jo labāk nedzirdīgais pazīs savu kultūru, jo labāk spēs apliecināt sevi sabiedrībā. Nedzirdīgo spilgtākā kultūras savdabība ir zīmju valoda. Zīmju valoda ir dabīga, pilnvērtīga valoda, kas nodrošina pilnīgu komunikāciju. Tikai pilnvērtīgi komunicējot, var izaugt patstāvīgi domājošs cilvēks, kas spēj iekļauties sabiedrībā, brīvi kontaktēties, izteikt savas domas un jūtas, vajadzības. Zīmju valoda palīdz veiksmīgi apgūt otru – rakstu valodu un integrēties gan nedzirdīgo, gan dzirdīgo pasaulē.
Konferences 4. sekcijā, izmantojot „prāta vētras” metodi, tika meklētas atbildes uz jautājumiem:
- Ko nozīmē un kas ir „vizuālā valoda”?
- Vai žesti un zīmes atšķiras, un kas tiem kopīgs?
- Kā, kad un vai zīmju valoda veicina līdzdalību lēmumu pieņemšanā?
Darba grupa secināja, ka svarīgākais komunikācijas, informācijas iegūšanas un nodošanas līdzeklis nedzirdīgiem tomēr ir vizuālā valoda. Vizuālā valoda ir arī galvenais līdzeklis nedzirdīgiem, lai līdzdarbotos. Tomēr žesti un zīmes dažādās nedzirdīgo grupās, apzīmējot noteiktu vārdu vai norisi, var atšķirties, kas izraisa vizuālā teksta un stāstījuma nepareizu vai nepilnīgu izpratni un rada pārpratumus. Piemēram, daudz neskaidrību ir par to, kā zīmju valodā paskaidrot ar projektu saistītos terminus un prasības.
Darba grupa analizēja praktiskus piemērus, kā dažādās grupās, apdzīvotās vietās, arī dažāda vecuma cilvēku lietojumā pastāv atšķirīgs zīmju valodas lietojums.
Diskusijas bija vērstas uz problēmas risinājumu:
1) kā mazināt atšķirības vizualās valodas lietojumā;
2) kā pilnveidot valodu.
Pašlaik zīmju valodā tiek izmantots noteikts zīmju krājums, kas tiek papildināts, pilnveidots, aprobēts no valodas kultūras un zināšanu līmeņa. Darbs pie jaunvārdiem zīmju valodā ir darbietilpīgs un prasa lielus ieguldījumus, tāpēc tika izteikts priekšlikums risināt zīmju valodas attīstības jautājumus izmantojot visas iespējas – valsts atbalstu un ES finansējumu.
Karstas diskusijas darba grupā izraisīja jautājums „Vai nedzirdīgo zīmju valodu nepieciešams atzīt kā oficiālu valodu?” Domas grupas dalībnieku vidū bija ļoti atšķirīgas, izvērtās asas diskusijas. Daļa grupas balstījās uz Valsts Valodas likuma 3.pantu (3), kas nosaka, ka „Valsts nodrošina latviešu zīmju valodas attīstīšanu un lietošanu saziņai ar nedzirdīgajiem cilvēkiem”, uzsverot, ka likumā noteikta zīmju valodas loma un nozīmīgums, tikai jāmeklē finansējums zīmju valodas attīstībai, kā arī jāveido izmaiņas normatīvos aktos sociālajā, kultūras un izglītības jomās. Pēdējais paredz aktīvu līdzdalību gan problēmas izskaidrošanā, gan tās risinājumu piedāvājuma, diskusijās par vēlamo. Pastāvēja arī cits viedoklis – visiem jāzina zīmju valoda. Šādu risinājumu grupa atzina par ideālu, bet maz iespējamu.
Darba grupā īpaši tika akcentēta nedzirdīgo izglītības loma, spējā būt aktīviem un zinošiem diskusiju partneriem. Diemžēl nedzirdīgo izglītības līmenis salīdzinoši zems. Grūtības rada arī tas, ka ne visi pedagogi, kuri strādā ar nedzirdīgiem bērniem un jauniešiem pārvalda zīmju valodu. Grupā tika izteikts viedoklis, ka būtiskas izmaiņas jāievieš bērnudārzos un skolās – visiem pedagogiem un speciālistiem, kuri strādā ar nedzirdīgiem bērniem, būtu jāpārvalda zīmju valoda vismaz pamatlīmenī.
Vai Latvijā nepieciešama vienota nedzirdīgo zīmju valoda? Visi bija vienisprātis, ka pamatu pamatos tai ir jābūt vienotai. Tas veicinātu informācijas izpratni, palīdzētu komunicēt it īpaši dažādu paaudžu nedzirdīgiem, jo pašlaik šīs atšķirības ir izteiktas.
Darba grupā tika secināta paradoksāla lieta – dzirdīgo sabiedrība maz zina par nedzirdīgo zīmju valodu: tās vēsturi, kultūru u.c.Dalībnieki izteica ierosinājumu, ka zīmju valoda ir jāpopularizē.
Darba grupa noslēgumā apkopoja veikumu un izteica šādus priekšlikumus LNS turpmākai darbībai:
1) Panākt lielāku valsts atbalstu latviešu nedzirdīgo zīmju valodas izpētei un attīstībai, šim mērkim izmantot ES, valsts un citu finasējuma avotu iespējas;
2) Turpināt pilnveidot zīmju valodas terminaloģiju tematiskās jomās (projektu darbs; līdzdalība u.c.);
3) Piesaistīt kvalificētus speciālistus (valodniekus) nedzirdīgo zīmju valodas gramatikas pētīšanai, pilnveidei;
4) Turpināt darbu pie latviešu nedzirdīgo zīmju valodas nostiprināšanas – sagatavot un izdot jaunas terminoloģijas vārdnīcas;
5) Sagatavot un izdot daiļliteratūru bērniem un skolēniem vizuālā formātā;
6) Panākt latviešu nedzirdīgo zīmju valodā izdoto materiālu pieejamību plašākai sabiedrībai;
7) Organizēt latviešu nedzirdīgo zīmju valodas kursus nedzirdīgo bērnu dzirdīgiem vecākiem;
8) Organizēt latviešu nedzirdīgo zīmju valodas kursus speciālistiem un pedagogiem, kas strādā ar nedzirdīgajiem;
9) Jāpaplašina sadarbība ar mācību iestādēm, kurās mācās nedzirdīgie, lai pilnveidotu zīmju valodas lietošanu izglītības procesā;
10) Ieteikt valsts līmenī izstrādāt vienotus metodiskos un mācību materiālus latviešu nedzirdīgo zīmju valodas apmācībai;
11) Popularizēt nedzirdīgo zīmju valodu sabiedrībā, organizējot seminārus, piedaloties dažādos pasākumos valsts un pašvaldību līmenī.
92,04% no projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.”
Šis materiāls veidots ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.
Par tā saturu atbild LNS laikraksta „Kopsolī” galvenā redaktore Ilze Kopmane.
Šis materiāls veidots ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.
Par tā saturu atbild LNS laikraksta „Kopsolī” galvenā redaktore Ilze Kopmane.
