Search form

27.02.2014

Drukāt

Mārtiņu Rubeni kamanu ceļš atved uz Dienas centru

Photo

25. februārī Dienas centrā Rīgā, Elvīras ielā19 bija tikšanās ar ļoti gaidītu viesi – Ziemas olimpisko spēļu bronzas medaļnieku kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni (1978). Zāle pilna ar mūsu smaidīgajiem ļaudīm – LNS projekta „Nepalikt vieniem klusumā” klientiem. Tās priekšā – Mārtiņš ar savu dzīvesbiedri Mariju.


 
Pasākuma vadītāja Diāna Leite – Zālamane ievadā minēja Mārtiņa Rubeņa izcilākos panākumus viņa sporta biogrāfijā. Viņš bija pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kas izcīnīja medaļu Ziemas olimpiskajās spēlēs (bronza, 2006, Turīnā) un arī tagad ieguvis bronzas medaļu komandu stafetē (2014, Sočos). Viņš ir Latvijas Gada sportists 2006, teicami startējis kamaniņu braucēju pasaules čempionātos (sudraba medaļas – individuāli un komandu stafetē, 2003;   bronzas medaļa stafetē, 2004); pasaules junioru čempions (1998) u. c.
 
 
Savā uzrunā Mārtiņš teica: „Man liels prieks būt jūsu vidū. Katrs cilvēks ir īpašs, ar savu misiju šajā pasaulē, ar savu atšķirīgo ceļu. No pieredzes varu teikt, ka dzīves ceļš ved gan kalnā, gan met līkločus un tajā jāpārvar dažādi šķēršļi.
Sporta gadi man devuši daudz. Kādreiz pirms starta klausījos jautru mūziku, uzdejoju; tagad – ieklausos sevī, lai izjustu pasauli sev apkārt. Pēdējās sekundēs pirms starta skatos uz trasi un saku sev: es mīlu šo dienu, šo ledu, šīs kamanas …  Jo, kā man Marija reiz sacīja, – lai ko tu darītu, mīli to, ko tu dari.”
 
Šī mīlestība uz sportu, aizrautība ar savu lietu bija jūtama katrā atbildē, ko Mārtiņš sniedza uz daudzajiem klātesošo jautājumiem. Viņš pats konstruējis un izgatavojis savas kamanas, fiziski izkopis savu ķermeni un attīstījis tā spējas sasniegt maksimāli labāko rezultātu. Viņš ir pārliecināts: „Viss ir tikai un vienīgi paša rokās. Neatzīstu, ka ir kādas nejaušības, netaisnības vērtējumā, slikta trase, vainīgs kāds cits. Ja vainu meklē citos, tas cilvēku padara mazāku. Viss atrodas katrā pašā. Ikvienam tiek tikai  tas, ko viņš nopelnījis, un to tad var saukt arī par veiksmi. Ja man jautājat par šo olimpiādi, kā un kas tur bija vai nebija tā, kā vajadzētu būt, tad ziniet,  viss bija kārtībā, neko sliktu nevaru teikt.”
 
Mārtiņš ar savu sporta veidu draugos bijis jau no bērnības – tā sakot,  no ragaviņām bērnudārzā  līdz olimpiskajām kamanām. Bijušas agrās jaunības aizraušanās ar mūziku, bijis grupas dīdžejs (Betons).  Bijusi arī brīži, kad sportam gribējies atmest ar roku, bet „tas jau laikam mans liktenis, mana sūtība, kas neļāva to darīt. Kamanu ceļš man licis daudz ko pārdomāt, pasauli atklājot citās krāsās un pavērot savādāku skatījumu uz daudzām lietām …”.
 
Tikšanās izvērsās ļoti sirsnīga, savstarpējo sarunu veicināja Mārtiņa un arī viņba sievas atklātās atbildes – par viņa dienas režīmu, ēšanas paradumiem, ģimenes attiecībām, mūzikas mīlestību, filmēšanos, arī par nākotnes nodomiem.
 
Viņš piedalījies pavisam 5 Ziemas olimpiādēs (visās, sākot no 1998. gada), un tagad, izcīnot šādu skaistu rezultātu, pēc 25 treniņos un sacensībās aizvadītiem gadiem paziņojis par savu nodomu beigt aktīvā sporta gaitas.
 
Mārtiņš ir pārliecināts: „Man pabeidzot sporta gaitas, citiem jauniem talantiem radīsies iespējas sevi apliecināt vēl augstākā kvalitātē, un par to visi varam tikai priecāties.”
 
Noslēgumā viesis sniedza autogrāfus sanākušajiem un ļāva aptaustīt savu izcili lielo un smago medaļu, kā arī nofotografējās kopā ar visiem un katru, kas to vien vēlējās. Bet dāvanā saņēma „Dienas centrā” darinātu dekoratīvo spilventiņu.
 
 
Pasākuma dalībnieki izsaka sirsnīgu pateicību tikšanās organizatorei Diānai Leitei – Zālamanei par jauko pēcpusdienu, atzīstot, ka šīs pāris stundas likušas padomāt par dzīves patiesajām vērtībām un vairojušas lepnumu par mūsu mazo Latviju, zemi, kas spēj izauklēt un pasaulei parādīt tik daudz talantu gan sportā, gan mākslā, gan citās nozarēs.
 
 
 
 
Teksts: Ilze Kopmane
Foto: Inguna Čauna

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas