Ar šiem labajiem ļaudīm ikdienā bija jauki sava aroda pratēji, kuri vadīja nodarbī­bas tik interesanti, ka dažam labam prieka asara pār vaigu noripoja…

 

 

Tās ir jaunās māmiņas un viņu mazie bēr­niņi. Projekta radītājas un vadītājas Diāna Zālamane-Leite un Ilze Kundziņa ir zelts! Es nerunāšu par padomju laika šausmām, ko izcieta mūsu māmiņas ar dzirdes traucē­jumiem. Bet uzskatu, ka arī šodien vājdzir­dīgā/ nedzirdīgā māmiņa kulminācijas brīdi – bērniņa nākšanu pasaulē nevar sagaidīt ar baudu un dabiski, jo šo brīdi izjust traucē stress par ierobežoto komunikāciju ar cilvē­kiem, kuri palīdz bērniņam nākt pasaulē. Ne vienmēr ir tā, ka medicīniskais personāls nav ieinteresēts sadarboties ar nedzirdīgo māmi­ņu. Nobijušās ir abas puses – gan mediķi, gan māmiņa, jo tādas sastapšanās ir negaidītas un ne katru dienu tāda komunikācija notiek.

 

 

 

Jaunās māmiņas laida pasaulē bērniņus drošas un laimīgas, jo blakus katrai bija cil­vēks, kurš asistēja dzemdībās viņas dzimta­jā – zīmju valodā. Māmiņa varēja darīt visu nepieciešamo un izbaudīt šo skaisto procesu. Tāpēc uzskatu, ka šīs idejas autores ir radī­jušas pašu vislabāko projektu, kāds vien ie­spējams.

 

Man ir liels prieks, ka izturēju atlasi uz pēcdzemdību atbalsta personu kursiem. Mēs sanācām kopā piecas jaunas, aizrautīgas sie­vietes – tādas, kuras mīl mazos un gatavas palīdzēt citām jaunajām māmiņām.

 

Mani vienmēr interesējusi „bērnkopī­ba”. Man ir divi forši puikas. Viņus gaidot un audzinot, daudz lasīju par bērnu attīstī­bu, veselību, radošumu. Biju aktīva cāliene mājaslapā www.calis.lv. Tiešām biju dziļi iekšā bērnkopībā. Augstu vērtēju arī savas mammas zināšanas un pieredzi. Jutos samērā droša , aktīva, radoša un moderna mamma.

 

 

 

Jutos kā zivs ūdenī, jo tēmas bija sirdij tuvas, bet gribējās zināt vēl vairāk. Pirmo­reiz bija tā, ka neskatījos pulkstenī, negaidīju lekciju beigas, kaut aiz loga jau bija melna tumsa. Un kādi mums bija pasniedzēji! Ie­skatoties Google portālā, sapratu, ka mūsu pasniedzēji ir Rīgas labākie dakteri – tādi, kuri reāli strādā slimnīcās ar smagiem gadī­jumiem, nevis no poliklīnikas.

 

Mēs tik daudz ko uzzinājām, risinājām arī savus personīgos pārdzīvojumus, bailes, kļūdas, atvieglojām sirdis un nu zinājām, kā­das kļūdas darbā nevajadzētu pieļaut, kas ir mīti un kur ir patiesība.

 

 

Viss nemaz nebija tik skaisti un vienkār­ši, jo palīdzēt draudzenei ir viens, bet tikties ar nepazīstamu māmiņu – pavisam kas cits. Vajadzēja iepazīties, iemantot simpātijas, uz­ticību, sadraudzēties ar bērniņu…

 

Ierodoties dzemdību namā pie jaunās mā­miņas, kura uzticīgi skatījās uz mani, uztrau­kumā likās, ka vairs neko nezinu. Bet tad ātri vien nomierinājos – sapratu, kāpēc tur esmu. Sākām runāt, un visas zināšanas nāca pa spraugām laukā. Viss notika, kā vajag! Man ļoti, ļoti palaimējās, ka „manas jaunās mam­mas” nebija ar problēmām: dažāda vecuma, bet mīlestības pilnas, zinātkāras, darbīgas. Jutos ļoti atbildīga par viņām, bieži telefonis­ki iesaistīju arī savu mammu mediķi – drošs paliek drošs!

 

Turpināšu sadarboties ar savām mam­mām arī pēc projekta beigām.

 

Ir padarīts svētīgs darbs! Paldies par šo man sniegto iespēju. Gan turpinājums sekos. Drīz!

 

Teksts: Daiga Delle
Foto: Juris Grundulis