Search form

20.06.2007

Drukāt

Aktivitātes publikācija Nr.5


LNS goda biedrs
Veronika Cevetkova
Priekšplānā Veronika Cvetkova

Toreiz bērnībā 
Esmu dzimusi Latgalē, Krāslavas rajonā. Mans tēvs bija zemnieks un prata taisīt arī mucas. Tās veda uz tirgu pārdot. Māte bija mājsaimniece, kā arī nodarbojās ar aušanu un vērpšanu. Mūsu māja atradās meža vidū. Tēvs mani audzināja tā, ka nepazinu bailes no meža zvēriem.
Kad biju maza, dzirdēju putnu dziesmas, govju māvienus, cūku rukšķēšanu. Nesaprotu, kāpēc vecāki mani aizsūtīja uz Laizānu kurlmēmo skolu. Varbūt tāpēc, ka nerunāju. Varēju izrunāt tikai dažus atsevišķus vārdus. Skolas pirmajās dienās es biju ļoti nobijusies no nedzirdīgo bērnu kliedzieniem. Ļoti gribēju tikt atpakaļ mājās. Kad tēvs zirga pajūgā atbrauca ciemos, lūdzos, lai viņš ņem mani līdz. Skrēju pajūgam pakaļ. Ar laiku pieradu pie skolas.
Tad saņēmu pērienu, par kuru man joprojām sāp sirds. Man toreiz bija astoņi gadi, kad aukstā ziemas laikā internāta dežurante Alma mani – slimu, izveda ārā vienā plānā kreklā un pēra. Joprojām jautāju sev - par ko? Kāpēc mani, nevainīgu bērnu, pēra? Iespējams, pērienu dabūju par kādu nedarbu, ko pastrādāja divas lielākās meitenes, kas vienlaikus ar mani bija slimas. Nevienam, pat mammai, to nepastāstīju. Pēc pēriena gultā ilgi raudāju. Pie sevis ļoti lūdzos, kaut mamma atbrauktu man pakaļ. Atceros, skolotājs Krūmiņš glaudīja manu galvu, kurubiju paslēpusi zem segas.
Otrā dienā biju smagi slima, ar ļoti augstu temperatūru. Lai glābtu manu dzīvību, man tika špricētas stipras zāles. Pēc daudziem gadiem mājās atradu vēstuli, kuru skolotāja bija sūtījusi manai mammai. Tajā bija rakstīts: „Jūsu meita ir smagi slima, ar 41 grādu temperatūru.”  Tikai tad izstāstīju šo sāpīgo atgadījumu mammai un savai mīļākajai skolotājai Veronikai Šablinskai. Abas jautāja: „ Kāpēc tu toreiz to nepastāstīji?” Bet es biju maza, ļoti nobijusies un nepratu sūdzēties. Ja kāds man nodarīja pāri, es to klusēdama noriju un piedevu. Noslimoju vairākus mēnešus. Kad vasarā atgriezos laukos, sapratu, ka daudz ko vairs nedzirdu. Agrāk mamma, nesot mājās ūdeni ar nēšiem, mēdza uzsaukt man: „Vera, laid mani iekšā!” Es ātri nolēcu no siltās maizes krāsns augšas un steidzu viņai atvērt durvis. Tagad mamma sauc mani atvērt durvis, bet es vairs to nedzirdu! Dzirdēju tikai trokšņus un balsis, kas skanēja man tuvumā. 
Skolas gadi Laizānos
Skolā sāku iet 1937. gadā. Skola atradās skaistā muižas ēkā Laizānos (toreiz Lūznavas pagastā), Rēzeknes rajonā. Kara apstākļu dēļ 1944. gadā skolu pārcēla uz Maltas pagastu kādā guļbūves ēkā. Dzīvojām ļoti saspiestos apstākļos. Mums vajadzēja gulēt pa divām kopā vienā gultā.
Mācības man nesagādāja nekādas grūtības. Visu ātri iemācījos, jo labi dzirdēju, ko teica skolotāja. Jāatzīst, ka skolas mācību programma man bija par vieglu. Beidzot skolu, bija jāliek eksāmeni. Uz visiem izvilktās biļetes jautājumiem atbildēju pareizi. Komisija sevišķi bija izbrīnīta par manām precīzajām atbildēm latviešu valodā, jo zināms, ka latviešu valodas gramatika nedzirdīgajiem sagādā lielas grūtības.
Skolu beidzu kā apaļa teicamniece. Reizēm domāju: žēl gan, kāpēc mani nesūtīja dzirdīgo skolu, tad manas zināšanas būtu bijušas plašākas.
Man ļoti patika lasīt grāmatas. Tās ņēmu līdzi ganu gaitās. Reizēm tā aizrāvos ar lasīšanu, ka pazuda govis. Tās bija ielīdušas svešos dārzos un netraucēti kārām mutēm ēda to, kas tur uzaudzis. Par to dabūju pamatīgu rājienu. Turpmāk, dodoties uz ganiem, mani kārtīgi pārbaudīja, vai neesmu paņēmusi līdzi grāmatu. Bet es biju gudrāka! Iepriekšējā vakarā to jau biju paslēpusi kūtsaugšā.
Mana klases audzinātāja bija Veronika Šablinska, kas vēlāk kļuva par skolas direktori. Viņa bija stingra, godīga un tuva man kā mamma. Viņai varu pateikties par labām zināšanām  latviešu valodā, literatūrā un matemātikā. Viņa mācīja ar piemēriem, no sirds. Kad mācījāmies Maltā, viņa pagasta kultūras namā bieži organizēja nedzirdīgo skolēnu uzstāšanos, lai dzirdīgie cilvēki iepazītu nedzirdīgos. Dzirdīgie cilvēki labprāt nāca skatīties mūsu uzstāšanos. Viņu acīs bija asaras.
1947. gadā beidzu skolu. Skolotāja Šablinska vēlējās, lai mēs pēc pamatskolas turpinātu mācīties un apgūtu kādu amatu, tāpēc pēdējā klasē viņa veda mūs ekskursijā uz Daugavpils Daiļamatniecības vidusskolu. Lika man deklamēt dzejoli, lai parādītu visai vidusskolai, ko nedzirdīgie spēj. Mans deklamētais dzejolis par pavasari izpelnījās vētrainus aplausus. Pēc tam direktors aicināja mūs, nedzirdīgos, mācīties šajā skolā.
Laukos pie kažokiem
Pēc Laizānu skolas beigšanas vēlējos uzreiz mācīties Daugavpils Daiļamatniecības vidusskolā, bet vecāki gribēja, lai es palieku mājās un mācos šuvējas amatu pie ciema skrodera. Tā arī notika. Vienu gadu pie viņa mācījos šūt kažokus. Man bija daudz pasūtījumu no kaimiņiem. Tomēr nevēlējos palikt laukos, tāpēc, vecākiem nezinot, uzrakstīju vēstuli Daugavpils skolas direktoram, lai mani uzņem skolā. Saņēmu ziņu, ka esmu uzņemta bez iestājpārbaudījumiem, jo Laizānu skolu beidzu kā teicamniece. Biju kā spārnos. Skrēju pati uz ciema padomi un uz ambulanci, lai saņemtu nepieciešamās izziņas un varētu tās iesniegt  vidusskolā. Pati arī dokumentus nosūtīju pa pastu.
Mācības Daiļamatniecības vidusskolā
Tas bija 1948. gads. Koka somā saliku maizi, speķi un citas vajadzīgās lietas un devos mācīties uz jauno skolu. Tēvs ar zirgu mani aizveda līdz Maltas stacijai, kas atradās 25 km no mājām. No turienes uz Daugavpili braucām ar vilcienu. 
Studēju modelēšanas un tērpu šūšanas specialitātē. Stundās mani nosēdināja pirmajā rindā. Nebija grūti mācīties pie dzirdīgajiem. Labi lasīju no lūpām, un palīdzēja arī atlikusī dzirde. Kleitas viegli iemācījos šūt, jo jau pratu šūt kažokus. Tāpēc arī vēlāk, strādājot par šūšanas skolotāju, vispirms audzēknēm mācīju šūt smagos mēteļus un tikai pēc tam kleitas. Gribēju, lai viņas varētu piedzīvot to sajūtu - ak, cik viegli ir šūt kleitu!
Biju ļoti centīga. Man bija svarīgi, lai būtu labas atzīmes, jo tad piešķīra stipendiju. Par to varēju samaksāt par kopmītnēm, kas tolaik maksāja 140 rubļus gadā. Arī par ēšanu vajadzēja gādāt pašai. Taupīgi ēdu līdzpaņemtos produktus no laukiem. Vecākiem nelūdzu ne kapeiku. Lai nopelnītu naudu maizei, pa vakariem savām skolasbiedrenēm šuvu kleitas. Lēti, par 2 rubļiem gabalā. Šuvu arī Daugavpils nedzirdīgajām.
Jau no bērnības biju pieradusi smagi strādāt, tāpēc vidusskolā spēju apvienot mācības ar darbu. Tomēr kādu reizi trīs dienas man nebija ko ēst. Ko darīt? Naudas nav. Braucu par zaķi vilcienā uz laukiem pēc maizes un speķa. Pēc tam no Maltas stacijas gāju kājām 25 km uz mājām, jo kolhozs manam tēvam bija atņēmis zirgu. Atpakaļceļā vilcienā bija kontrole. Konduktors prasa man biļeti. Saku, ka nav. Uz kurieni es braucot? Uz Daugavpili, uz skolu. Vai man tēvs un māte ir? Jā, ir. Vai tad viņi nevar iedot naudu biļetei? Nē, nevar, viņiem pašiem grūti. Tad konduktors nez no kurienes dabūja man biļeti. Turpmāk uz laukiem braucu tikai tad, kad bija nauda biļetei. 
Norīkojums uz Rīgu
1953. gadā beidzu vidusskolu ar kvalifikāciju tehniķe – modeliste. Vajadzēja iet strādāt tur, kur norīkoja,  man - uz Rīgu, uz  šūšanas ateljē universālveikala „Centrs” augšējā stāvā gribējās palikt Latgalē, tuvāk pie dzimtajām mājām. Tomēr ar laiku pieradu arī  pie Rīgas.
Vakaros pēc darba apmeklēju nedzirdīgo klubu, turpināju spēlēt teātri un te iepazinos ar savu nākamo vīru. Teātru spēlēju izrādēs piedalījos jau kopš pamatskolas laikiem. Apprecējāmies, mums piedzima trīs meitas: Lidija, Olga un Lolita. Toreiz bērna kopšanas atvaļinājums bija tikai 2 mēneši. 1956.gadā sāku strādāt Rīgas nedzirdīgo mācību ražošanas uzņēmumā (MRU). Sākumā šuvu cimdus, tad biju piegriezēja trikotāžas cehā. Tajā laikā arodbiedrībā pildīju  proforga pienākumus. Mans uzdevums bija katru mēnesi savākt biedru naudu un biedru grāmatiņās ielīmēt markas, ko izsniedza pret iemaksāto naudu. Ui, tas gan bija darbiņš, prasīja daudz laika!
Šūšanas skolotājas darbs
1964. gadā toreizējais Latvijas Nedzirdīgo biedrības priekšsēdētājs Pauls Timermanis kopā ar Rīgas MRU arodbiedrības priekšsēdētāju Katrīnu Dzintari piedāvāja man strādāt par šūšanas skolotāju nedzirdīgo grupai 16. profesionāli tehniskajā šūšanas vidusskolā (PTS), kas atradās Tērbatas ielā 45. Sākumā bija jādomā, kā mācīt nedzirdīgos, kā aizpildīt skolas žurnālus un darīt citas lietas, ar kurām agrāk nebiju saskārusies. Skatījos, kā citi skolotāji aizpildīja žurnālus, rakstīja stundu plānus. Pirmajos gados man palīdzēja skolas tulce Ināra Briediņa. Tā pamazām apguvu skolotājas darbu. Mācīju arī konstruēšanu.
Mācību ilgums bija 2 gadi. Nedzirdīgie tika uzņemti katru otro gadu. Sākumā nedzirdīgo grupu bija viegli nokomplektēt. Pirmo grupu komplektēšanu veica Nedzirdīgo biedrības Centrālās valdes (LNB CV ) speciālists Šūmanis. Vēlāk ar to vajadzēja nodarboties man. Kopā ar LNB CV priekšsēdētāja vietnieku Jāni Barisu braucām pa visu Latviju meklēt meitenes, kas gribētu mācīties par šuvēju. Runājām arī ar meiteņu vecākiem. Vēlāk braucu uz Rēzeknes nedzirdīgo un Valmieras vājdzirdīgo skolu lūgt skolu beigušo meiteņu vārdus, uzvārdus un adreses. Sūtījām viņām vēstules uz mājām ar aicinājumu mācīties šuvējas amatu. Pēc tam ar adrešu iegūšanu no skolām gāja grūtāk. Rēzeknes skola vairs nedeva adreses, jo skolu beidzējiem pēc 9.klases bija jāturpina mācības Rīgas Nedzirdīgo skolā, lai varētu iegūt pilnu pamatskolas izglītību.
Ko darīt tālāk? Ja grupu nevar izveidot, tad nedzirdīgo apmācības programmu šajā skolā likvidēs. Tad ierosināju likt sludinājumu Padomju Savienības nedzirdīgo žurnālā. Kas par pieplūdumu bija! Mācīties gribētāji brauca no daudzām Padomju Savienības republikām, visvairāk no Ukrainas. Praktiskos darbus krievvalodīgajām meitenēm nebija grūti ierādīt. Teoriju zīmju valodas tulki rakstīja uz tāfeles gan latviski, gan krieviski. Zīmju valodā tika tulkots divas reizes - vispirms latviešu grupai, tad krievu grupai. Mūsu skolā darbu izmēģināja daudzi tulki. Viņu vidū arī tagadējais Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidents Arnolds Pavlins, kas zīmju valodas tulka pamatus sāka apgūt mūsu skolā.
Tajā laikā 16. PTS bija vienīgā skola valstī, kur speciāli tika organizēta nedzirdīgo apmācība. Taču netrūka nelabvēļu, kuri teica: „Priekš kam mācīties 16. PTS!” Vairākas meitenes uz mūsu skolu atnāca vecāku pierunātas. Pēc skolas beigšanas tās meitenes man paldies pateica.
Nedzirdīgās šuvējas tika sagatavotas darbam visiem trim Nedzirdīgo biedrības mācību ražošanas uzņēmumiem Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē, kā arī firmai „Latvija”. Retu reizi kāda no mūsējām aizgāja strādāt uz šūšanas ateljē kādā mazpilsētā. 16.PTS pirmā izlaiduma absolventi pēc toreizējās Ventspils kluba vadītājas Vijas Šabertes aicinājuma aizbrauca strādāt uz Ventspili. Tolaik bija svarīgi palielināt nedzirdīgo biedru skaitu Latvijas reģionālu biedrībās. Jaunās šuvējas negribēja braukt uz Ventspili. Nācās viņas pierunāt. Teicu, ka Ventspilī, mazā pilsētā, būs vieglāk dabūt gan dzīvokli, gan darbu.
Tagadējā Ventspils kluba vadītāja Jeļena Uļjanova ir mana audzēkne no pirmā izlaiduma. Arī Liepājas nedzirdīgo kluba vadītāja Gundega Paņķo, Rīgas Nedzirdīgo biedrības Tukuma teritoriālās grupas vadītāja Elita Kronberga  un Latvijas Nedzirdīgo sporta  prezidents Varis Strazdiņš arī  ir mani bijušie audzēkņi. Kopā sagatavoti divpadsmit izlaidumi, katrā reizē vidēji 14 - 16 šuvēji.
Arodvidusskolā nedzirdīgie apguva tikai amatu, tāpēc viņus mudināju iegūt vidējo izglītību Rīgas Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolā. Skatījos, lai visi kārtīgi apmeklētu šo skolu.
Saviem čaklajiem audzēkņiem organizēju skaistas ekskursijas uz Lietuvu, Ukrainu, Moldāviju (tagad tā saucas Moldova), kā arī uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu) un  Karpatiem.
Jāaudzina smalkjūtīgi
Kad strādāju par skolotāju, skolēnus audzināju ļoti taktiski. Saviem audzēkņiem biju ne tikai materiālu mācības un šūšanas skolotāja, bet arī padomdevēja dažādos dzīves jautājumos. Biju kā starpniece starp nedzirdīgiem audzēkņiem un dzirdīgiem skolas darbiniekiem. Mūsu meitenes dzīvoja arodskolas kopmītnēs kopā ar dzirdīgām audzēknēm. Ja kaut kas notika ar manām meitenēm, uzreiz kopmītnes audzinātāja zvanīja man uz mājām, jo viņa nezināja, kā tikt galā ar nedzirdīgām audzēknēm.
Manas trīs dzirdīgās meitas bija man kā tulces. Viņas uzklausīja telefona zvanu un nodeva man ziņu no kopmītnēm. Uz turieni man nācās bieži braukt, lai  atrisinātu strīdīgos jautājumus vai pārpratumus. Pirms pieņēmu kādu lēmumu, vienmēr vispirms uzklausīju savas audzēknes, lūdzu viņas godīgi un atklāti izstāstīt strīdīgo lietu. Tā, piemēram, viens strīds bija par televizoru, kas pa visu kopmītni bija tikai viens. Nedzirdīgās meitenes bija sākušas skatīties kādu raidījumu, kad pienāca dzirdīgās un, neprasot viņām neko, uzreiz pārslēdza TV uz citu kanālu. Izcēlās kautiņš. Meitenes sāka vienu otru plēst aiz matiem un sist viena otru. Šis gadījums tika atrisināts, nedzirdīgajām nopērkot atsevišķu televizoru.
Cits piemērs. Pēc arodskolas beigšanas viena audzēkne bija norīkota uz Rēzeknes nedzirdīgo MRU šūšanas cehu, kur viņai bija apsolīta gludinātājas vieta. Viņai bija nelieli garīgās veselības traucējumi, tāpēc šuvējas darbu rūpnīcā nevarēja veikt. Nākošajā dienā zvana meitenes māte un raudādama stāsta, ka viņas meitai nedzirdīgo uzņēmumā netiek dots darbs. Sēdos vilcienā un braucu uz Rēzekni, lai noskaidrotu, kas par lietu. Inženieris man paskaidroja, ka meitene esot fiziski vāja, lai varētu izpildīt savu darbu. Neatkāpos, teicu, lai iedod viņai pamēģināt gludināt kādu veļas gabalu. Protams, viņa varēja gludināt! Uzņēmums pieder nedzirdīgo biedrībai. Tur  taču vispirms nedzirdīgajiem jādod iespēja strādāt! Kur tad lai citur nedzirdīgie iet?! Dzirdīgie darbu atradīs visur, bet nedzirdīgie - ne vienmēr.
Ikgadējos Nedzirdīgo dienas pasākumos bijušās audzēknes vienmēr mani uzmeklē, apskauj un ar pateicību atceras tos laikus, kad es viņām esmu palīdzējusi. Joprojām manas bijušās audzēknes man prasa padomu, atbalstu, mierinājumu. Dažām nav vecāku, kam prasīt padomu, ja dzīvē neveicas.
Aktivitātes nedzirdīgo organizācijā
1986. gadā aizgāju pensijā. Pēcāk man piedāvāja vadīt Rīgas nedzirdīgo biedrības  Latgales grupu, kas  skaita ziņā ir vislielākā visā Latvijā – 250. Man bija pieredze šajā lietā – iepriekš vadīju nedzirdīgo grupu (toreiz grupu dēvēja par pirmorganizāciju) 16.PTS. Divdesmit gadus sekoju, lai visi kārtīgi maksātu biedru naudu, kā arī apciemoju nespēcīgākos biedrus. Vienam otram nespēcīgākam biedram palīdzēju pasūtīt vai piegādāt nedzirdīgo avīzi „Kopsolī”. Izveidoju sistēmu, ka biedru apziņošanu par dažādiem pasākumiem veic visi biroja locekļi, katram nosakot konkrētu rajonu tuvāk savai dzīvesvietai. Desmit gadus darbojos arī kultūras centra “Rītausma” pensionāru komitejā.
Sirdslieta ir teātris
Dažādās izrādēs  spēlēju kopš pamatskolas laikiem. Ģimenes apstākļu dēļ bieži nevarēju apmeklēt nedzirdīgo teātra pulciņu. Reizēm režisore Elvīra Elksne atļāva man pašai mājās sagatavoties lomai. Man sevišķi patīk izrādes ar humoru. Esmu ievērojusi, ka tādas izrādes nedzirdīgiem labāk piemērotas. Viņiem patīk izsmieties. Gribētos tagad kaut ko jautru iestudēt. Saku savam vīram un tuvākajam kaimiņam Anatolijam Stepaņukam, ka vajadzētu kaut ko izdomāt. Šie  negrib. Kur lai ņemu partnerus? Nezin, varbūt citi sāks domāt, ko es, veca sieva, te iedomājos? Rudenī man būs 78 gadi, tomēr ceru atrast kādu savam vecumam piemērotu lomu un sasmīdināt nedzirdīgos skatītājus.
Aktīvi apmeklēju teātra izrādes, jubilejas un citus pasākumus, ko piedāvā kultūras centrs „Rītausma”. Ļoti patīk ikgadējie nedzirdīgo pašdarbības festivāli, kas notiek dažādās Latvijas pilsētās. Diemžēl „Rītausmā” tagad maz var redzēt jaunos nedzirdīgos. Tagad jaunie un vecie turas savrup. Bet tie jaunie - tāpat reiz veci būs! Ko tad?! Vecie var nodot savu pieredzi jaunajiem. Iespējams, agrāk nedzirdīgie jaunieši klubu aktīvi apmeklēja tāpēc, ka toreiz nebija televizoru, datoru un citu izklaides iespēju. Mainās laiki, mainās cilvēki.

Atpakaļ

Uz augšu

Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas