Search form

23.12.2020

Drukāt

Izrāde par mīlestību nedzirdīgās un dzirdīgā starpā

Photo

Šodien, 23. decembrī, pazīstamajam dzejniekam, māksliniekam un kultūras darbiniekam Antonam Kūkojam apritētu 80 gadi. Godinot viņu, Ludzas mākslas skola, tās draugi un biedrības “Teātris azotē” komanda atkārtoti izdod A. Kūkoja dzejas grāmatu “Mīlesteiba – Lelais Līpu kolns” latgaliešu valodā. Grāmatas formāts ir pieejams gandrīz visiem: klāt ir pievienoti dzejoļi Braila rakstā (neredzīgajiem) un video ieraksts ar dzejas izrādi "Pa mīlesteibu brīnūt, kuojis nasaļ" (latviski “Pa mīlestību brienot, kājas nesalst”) zīmju valodā ar subtitriem latgaliešu valodā.


Dzejas izrādes scenārija autore un režisore ir Latvijas Nedzirdīgo savienības biedre un kādreizējā Rīgas Raiņa vidusskolas pedagoģe Marika Čerņavska (Antonova). Marika ir iestudējumu autore vairākām izrādēm, kurās piedalās arī nedzirdīgie. Viņas izrādes redzētas gan Nedzirdīgo savienības amatiermākslas festivālos, gan Nedzirdīgo dienas pasākumos.

Savā jaunākajā iestudējumā – dzejas izrādē - Marika piedāvā būt lieciniekiem tam, kas notiek, kad satiekas divas atšķirīgas pasaules: dzirdīgā un nedzirdīgā pasaule. Dzirdīgs vīrietis, kurš runā latgaliešu valodā, spēlē ģitāru un dzied, satiek un iemīlas nedzirdīgā sievietē, kuru tēlo mūsu vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa.

Ir saviļņojoši vērot, kā Jolanta skaistās, izteiksmīgās kustībās un zīmēs rāda savas jūtas un vērojumus. Jauki un smieklīgi redzēt, kā dzirdīgais vīrietis, ko tēlo aktieris Kristaps Rasims, cenšas izteikties zīmju valodā, kas no malas izskatās nedaudz amizanti un neveikli. Bet izrādes gaitā top skaidrs, ka mēģināt saprast otra valodu un pasauli kļūst aizvien grūtāk un kaitinošāk. Nedzirdīgai sievietei latgaliešu valoda ir nesaprotama, to grūti izrunāt. Tikpat grūti ir vīrietim runāt zīmju valodā.

Savā izrādē M. Čerņavska skatītājiem liek pārdomāt, kā saprasties un pieņemt vienam otru, kā saprast sevi un nepazaudēt sevi citā, atšķirīgā pasaulē? Kā nosargāt savu valodu, ja tajā esi viens? Kā būt kopā, noturēties, vienam otru palaist vaļā un īstajā brīdī pieturēt vai celt?

Ir bauda vērot katru aktieru kustību un dabisko saspēli. Tā ir izrāde, ko var saprast bez vārdiem un ko patiesi patīkami ir noskatīties arī ekrānā. M. Čerņavskai, J. Znotiņai un K. Rasimam kopā ar horeogrāfi Arinu Buboviču, videoinscenējuma režisioru Normundu Puci un filmētāju Māri Justu ar plašu emociju gammu ir veiksmīgi izdevies attēlot pāra stāstu.

Dzejas grāmatu “Mīlesteiba – Lelīs Līpu kolns” un video ierakstu varēs atrast arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un Latvijas Nedzirdīgo savienības reģionālajās biedrībās Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Smiltenē, Valmierā, Ventspilī, Kuldīgā, Liepājā.


Turpinājumā lasiet, ko “Kopsolī” pastāstīja izrādes režisore Marika un aktieri Jolanta un Kristaps.


Intervija ar režisori un scenārija autori Mariku Čerņavsku

 

Kāpēc Tev bija svarīgi iestudēt šāda veida izrādi?

 

Ierosinājums veidot izrādi, kas balstīta A. Kūkoja dzejā, nāca no manas kolēģes Sandras Vorkales, Ludzas mākslas skolas direktores. Šo skolu dibināja Kūkojs, kurš vēlāk skolas vadību nodeva Sandras rokās. Viņa ir ļoti radošs un idejām bagāts cilvēks. Sandras meita ir dzejnieka Kūkoja mazmeita, un ideja par dzejas kompozīciju bija tikai viena no daudzajām Sandras idejām, kā uzturēt dzīvu dzejnieka piemiņu un aizvien to aktualizēt. Jubilejas projekts kopumā ir ļoti apjomīgs, to atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latgales programma 2020 un neskaitāmi sponsori.

Uzstādījums “Kūkoja dzeja savienojumā ar vīrieša un sievietes saspēli” nāca no Sandras. Viņa izteica domu, ka izrādes centrā varētu būt jautājums, kā veidot attiecības, kā saprasties un sarunāties, kad pirmā iemīlēšanās jūsma ir noplakusi un cilvēki saprot, ka patiesībā ir ļoti atšķirīgi. Šī ideja man ļoti palīdzēja nonākt līdz stāstam par nedzirdīgas sievietes un mūziķa – latgalieša mīlestību. Valodu, kultūru barjera un pat audzināšanas, uzskatu vai temperamenta atšķirības ir nopietns šķērslis. Mani interesē jautājums, vai mīlestība spēj šīm robežām kāpt pāri. Saprotot, ka varēšu strādāt ar diviem pieredzējušiem un profesionāliem māksliniekiem, uzdrošinājos šo tēmu šķetināt. Lomas, protams, ir veidotas atbilstoši aktieriem – Kristaps ir latgalietis un lielisks mūziķis, Jolanta ir vājdzirdīga. Abi pārstāv apdraudētu kultūras minoritāti. Izrādē Jolanta spēlē nedzirdīgu sievieti, lai pastiprinātu problēmu – viņa mīļotā vīrieša radīto mūziku nedzird.

 

Izveidotā izrāde sakrīt ar Tavu sākotnējo ieceri, vai tomēr kaut kas tās tapšanas laikā mainījās?

 

Iecere auga un mainījās tapšanas procesā. Sākumā mēs gribējām tikai desmit minūtes garu dzejas kompozīciju. Pēc tam, kad sāku strādāt pie scenārija, sapratu, ka runa varētu būt par 20 – 30 minūšu izrādi, stāstu par attiecībām, nevis tikai nelielu kompozīciju bez noteikta sižeta. Scenārijs tapa ilgi. Vairākus mēnešus lasīju dzeju un mēģināju to salikt dialogā, kurā būtu redzama attiecību attīstība no iemīlēšanās stadijas līdz rutīnai, pārpratumiem, pārmetumiem, attiecību izjukšanai. Satura attīstību vislabāk atklāj mainītais nosaukums. Sākotnējais izrādes nosaukums bija “Dastuoj” –  piestāj, apstājies, ar to domājot divu cilvēku apstāšanos vienam otra tuvumā. Kad izrāde bija gatava, skaidri jutu, ka šis nosaukums neder, jo fināla deja manās acīs ir simbols attiecību skolai visa mūža garumā: pieņemt, paciest un panest, palaist, pievilkt vienam otru un spēt arī smieties par sevi, par otru, par attiecību veiksmēm un neveiksmēm. Un nepārstāt vienam otrā skatīties ar maigumu un mīlestību. Tādēļ radījām jaunu nosaukumu - “Pa mīlesteibu brīnūt, kuojis nasaļ”.

Gluži kā Dieva pirksts satura attīstībā bija trīs dziesmas, ko Kristaps bez iepriekšējas vienošanās sakomponēja un prezentēja pirmajā mēģinājumā. Tās kā kulaks uz acs derēja trim neskaidrām vietām sākotnējā scenārijā. Šādu Providences (augstākā Dieva griba – KS) klātbūtni un atbalstu izjutu vairākkārt. Ir  pārsteidzoši, ka mums ir izdevies darbu pabeigt līdz galam, par spīti diviem COVID-19 viļņiem! Izrādi martā paspējām iestudēt pēdējā nedēļā pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Vasarā, īsajā brīvās darbības periodā, to izdevās kvalitatīvi nofilmēt. Tagad mums ir vismaz samontēta filmas versija, jo spēlēt “dzīvajā” nedrīkst. Tieši pateicoties filmai mēs jūtam, ka darbs tomēr ir padarīts un savu skatītāju sasniegs.

 

Kā izrādes veidošanā Tev noderēja zīmju valodas zināšanas un iepriekšējā pieredze nedzirdīgo izglītošanā?

 

Bez šīs pieredzes nebūtu izrādes. Visa mana skatuves pieredze ir veidojusies un izaugusi no mīlestības pret nedzirdīgo kultūru – pret mīmisku izteiksmi bez vārdiem, pret zīmju valodu. Nu jau daudz strādāju arī ar runas vārdu, bet visam, kas uz skatuves darāms bez vārdiem, manos iestudējumos vienmēr ir liela nozīme. Šoreiz ideja par dzejas izrādi sākās ar Jolantu kā sievietes tēlu. Mums atlika viņai atrast partneri un izveidot stāstu.


Kā šī izrāde varētu mainīt sabiedrības viedokli par zīmju valodu un nedzirdīgajiem?


Daļa skatītāju novērtēs to, ka zīmju valoda ir plastiska, skaista, bagāta un emocionāli izteiksmīga, ka tai var būt vieta uz skatuves. Manuprāt, aizspriedumi un bailes zūd personiskas pieredzes ceļā. Ir jāpazīst un jāsarunājas ar nedzirdīgo, lai viņā ieraudzītu tādu pašu cilvēku, lai nebaidītos no saskarsmes. Vai šādu pārmaiņu var paveikt filma vai izrāde? Nezinu.


Izrādes, kurās izmantota zīmju valoda, noteikti nav ikdiena, un arī citi dzirdīgie profesionāļi, kas bija iesaistīti izrādes tapšanā, visticamāk, ar to saskārās pirmoreiz. Kāda bija viņu sākotnēja reakcija un attieksme pret zīmju valodu, un vai tā mainījās?


Mūsu komanda bija lieliska gan profesionālā, gan cilvēciskā plāksnē. Kristaps ir ļoti atvērts un sirsnīgs cilvēks, bez tam viņš ar Jolantu bija jau saticies citā skatuves projektā. Viņā nebija nekādu baiļu no komunikācijas. Robežu noārdīšanā un uzticēšanās atmosfēras veidošanā lieliski palīdzēja horeogrāfe Arina Buboviča, kas aktierus pirms radošā darba iesildīja ar fiziskiem vingrinājumiem. Man, vērojot Jolantu un Kristapu darbā, radās sajūta, ka te sastopas divi mākslinieki, divi cilvēki, un jautājums par nedzirdību nav būtisks. Līdzīgu pieredzi man ir stāstījuši citi ārzemju mākslinieki, kas strādā tandēmā. Varbūt te no svara ir paša nedzirdīgā mākslinieka pozīcija? Jolanta nav vājdzirdīga aktrise. Viņa ir aktrise, kura, starp citu, ir vājdzirdīga. Jūtat atšķirību?

Protams, zīmju valoda bija būtisks iedvesmas avots izrādē notiekošajam, un visi radošajā procesā iesaistītie bija gatavi smelties no šī bagātā resursa, izmēģināt to. Arina centās zīmes integrēt kustībā, bet Kristaps mēģināja uz skatuves runāt tā, lai būtu saprotams nedzirdīgam cilvēkam. Tas nereti bija asprātīgi, smieklīgi un mīļi. Arī savā dabiskajā ķermeņa valodā viņš iepludināja vairāk žestu.

Daži atklājumi par zīmju valodu mūsu komandas biedriem bija tehniski: piemēram, filmējot nedrīkst novirzīt kameru no Jolantas runāta teksta zīmēs, nedrīkst kamerai izvēlēties rakursu, kurā zīme nav labi saprotama vai līdz galam redzama. Tas videoinscenējuma un montāžas režisoram Normundam Pucim, tāpat  operatoram Mārim Justam bija jaunums un sākotnēji droši vien šķita kā ierobežojums.

Nereti, kad zīmju valoda tiek izpildīta skaisti plastiski, tiek gaidīts, ka dzirdīgie par to būs sajūsmā un izteiks apbrīnu. Šādu apbrīnas izpausmi es savā komandā nenovēroju. Par attieksmi pret zīmju valodu es nevienu tik sīki neizjautāju, tomēr jutu, ka visiem ir ļoti svarīgi, lai zīme ir ne tikai skaista, bet arī dabiska – lai tas, ka Jolantas rokas “ierunājas”, izskatās organiski. Šī iemesla dēļ vienbalsīgi noraidījām melodeklamāciju. Izrādes laikā Kristaps dzied trīs dziesmas, bet melodeklamāciju tajā nav. Sapratām, ka nedzirdīgai sievietei nav dabiski dziedāt zīmēs, ja viņa mūziku nedzird. Arī citās pozīcijās esam rīkojušies pēc principa “mazāk ir vairāk”, proti, daudz laika ir atvēlēts ne tik daudz vārdiem, kā vienkāršam skatienam, pieskārienam.

 

 

Intervija ar aktrisi Jolantu Znotiņu

 

Izrādē ir parādītas nedzirdīgas sievietes un dzirdīga vīrieša attiecības. Vai, Tavuprāt, šādas attiecības būtu iespējamas arī dzīvē un vai tās būtu pilnvērtīgas?


Dzejas izrādē katrs runā savā minoritātes valodā. Viņš - latgaliešu valodā, bet es latviešu zīmju valodā. Dzīvē, ja vēlas pilnvērtīgas attiecības, abiem ir jāapgūst vienam otra valodu, citādi saziņa nebūs pilnvērtīga. Ir vajadzīga liela motivācija un interese, lai iemācītos jaunu valodu. Attiecības ir jākopj un tas prasa pacietību, savstarpēju sapratni un toleranci. Bez strīdiem iztikt nevar. Manuprāt, šādas attiecības ir iespējamas ļoti reti.


Tu esi piedalījusies arī citās profesionālās izrādēs gan uz Dailes teātra skatuves, gan festivālā “Homo Novus”. Ko uz šīs pieredzes fona Tev nozīmēja dalība jaunajā izrādē un kā Tu varēji izmantot iepriekš gūto pieredzi?


Jaunā projektā vienmēr jūtos kā balta lapa, jo katrā izrādē strādājam ar citu materiālu. Tāpēc skatuves darbā nekad nav rutīnas. Kad man piedāvāja piedalīties dzejas izrādes filmā, biju ļoti priecīga, jo man jau iepriekš bija kluss sapnis spēlēt dzejas izrādē ar laikmetīgās dejas elementiem. Darbs ar dzeju man vienmēr ir bijis izaicinājums un eksperiments, jo tulkot dzeju zīmju valodā parasti ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Man jau ir bijusi pieredze strādāt ar dzeju zīmju valodā, un, ņemot to vērā, ar režisori izvēlējāmies tos dzejas fragmentus, kurus var iztulkot un kuri ir zīmēm pateicīgi, vizuāli interesanti.


Kā šī izrāde varētu mainīt sabiedrības viedokli par zīmju valodu un nedzirdīgajiem?


Ceru, ka sabiedrība pieņems to, ka nedzirdīgajiem ir sava kultūra, kuras pamatā ir zīmju valoda, kuru var integrēt arī dzirdīgo mākslas kultūrā. Mēs esam sabiedrības daļa – minoritāte - tātad eksistējam un dzīvojam kopā vai paralēli ar dzirdīgajiem, un mūs nedrīkst ignorēt, atstumt vai izslēgt.

 

Intervija ar aktieri Kristapu Rasimu


Izrādē ir parādītas nedzirdīgas sievietes un dzirdīga vīrieša attiecības. Vai, Jūsuprāt, šādas attiecības būtu iespējamas arī dzīvē un vai tās būtu pilnvērtīgas?


Mēs katrs runājam savā valodā. Jā, daudzi vārdi un zīmes ir līdzīgas un citiem saprotamas, bet tas nenozīmē, ka tevi sapratīs visi. Pienāk brīdis, kad satiec kādu, kurš tevi saprot no viena acu skatiena, žesta, sejas vaibsta. Un te nav svarīgi citi apstākļi, kā tikai tas, vai jūs abi gribēsiet iepazīt un izzināt otra pasauli.

Ja es patiešām vēlētos būt kopā ar šo cilvēku, manuprāt, zīmju valodas apgūšana man būtu tikai loģisks nākamais solis.

Šādas attiecības pilnīgi noteikti ir iespējamas, jo visam pāri ir cilvēciskās būtības valoda.


Vai Jums iepriekš ir bijusi ikdienas vai profesionāla pieredze ar nedzirdīgajiem un zīmju valodu?


Esmu bijis daudz un dažādos pasākumos, satiekot gan dzirdīgus, gan arī nedzirdīgus cilvēkus. Mana atziņa, protams, ir tāda – ja cilvēkam ir dota dzirde, tas nenozīmē, ka viņš klausīsies. Par to es reizēm pārliecinos, esot pasākuma vadītāja lomā.

Man prātā nāk kāzas, kuras vadīju. Līgavaiņa vecāki bija nedzirdīgi. Iepazīstoties ar viņiem es sapratu, ka abi ir fantastiski cilvēki. Pasākuma gaitā viens no viņu dēliem tulkoja zīmju valodā. Tovakar es neredzēju nekādus šķēršļus, tikai to, kā viņi abi smējās kopā ar pārējiem. Tas bija brīnišķīgs vakars!

Arī mana dēla klasesbiedra vecāki ir nedzirdīgi. Ar viņiem ir izveidojies ļoti jauks kontakts.

Visbeidzot, mana iepazīšanās ar Jolantu notika jau vairāk kā pirms pieciem gadiem Dailes teātra izrādē “Sabojātie”. Šai izrādei es veidoju mūziku un skaņu celiņu. Jolanta darbojās kā aktrise, un to viņa gan toreiz, gan tagad dara lieliski!


Vai šī izrāde ir mainījusi tavus pieņēmumus vai viedokli par to?


Es esmu bezgala priecīgs un gandarīts, ka man bija iespēja piedalīties tik lieliskā notikumā ar tik fantastisku komandu. Godīgi sakot, mani jau sen nelika mierā doma un vēlme darboties šādā projektā, kur starp verbālo valodu un zīmju valodu tiek vilkta vienādības zīme.

Mums katram ir dotas kādas spējas, tāpat kā katram kādas spējas ir liegtas. Komunicējot ar jebkuru cilvēku sanāk lielāka vai mazāka pielāgošanās. Šajā gadījumā tas nozīmē izrunāt vārdus skaidrāk un raidīt tos uz konkrēto sarunu biedru. Bailes no nezināmā mums sasien rokas un ierobežo mūsu prātu. Arī man sākumā bija mazliet bail par to, kāda būs komunikācija. Bailes pazuda brīdī, kad atkal satiku Jolantu – viņa ir brīnišķīga!

Ko es pēc šī projekta sapratu? Komunicēt ar nedzirdīgu vai vājdzirdīgu cilvēku man ir daudz vienkāršāk, kā ar cilvēku, kuram, piemēram, nav humora izjūtas.

Vairosim labo gan ar vārdiem, gan ar zīmēm!

 

 

Teksts: Inese Immure

Foto: Māris Justs





Atpakaļ

Uz augšu

Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas