Search form

24.01.2006

Drukāt

Tavas iespējas strādāt

Cieņas un pašcieņas jautājums Liepājā logu ražotnē «Aile» strādā divi Agri un Omaris — tādi paši kā citi, tikai klusumā. Viņu skaņu pasaulē valda klusums, tādēļ sarunājoties abi Agri raugās mazliet ...

Cieņas un pašcieņas jautājums
Liepājā logu ražotnē «Aile» strādā divi Agri un Omaris — tādi paši kā citi, tikai klusumā.
Viņu skaņu pasaulē valda klusums, tādēļ sarunājoties abi Agri raugās mazliet sāņus — uz tulku Aināru Ostvaldu. Ir pusdienlaiks un Agris Valdmanis (34), Agris Vazdiķis (43) un  Omaris Jaunzemis (44) stāsta, kā viņiem klājies darba tirgū.
Abi  Agri ir nedzirdīgi, bet ar Omari var sarunāties ļoti labi bez starpnieka, jo viņam palīdz dzirdes aparātiņš: «Bez tā  būtu tāds pats ķēms», smejas Omaris, liels jokotājs, pats optimisma iemiesojums. Viņi  visi trīs ir strādnieki un ražo logus.
Darbs pats atrod
Par viņiem stāstīja Ailes  vadītājs Valdis Mors, izteikdams apbrīnu, cik lieliski abi Agri lasa rasējumus un saprot darbu bez vārdiem.
Darba tirgus pieredzes viņiem netrūkst: lai arī ar dzirdes invaliditāti, tomēr bez darba tikpat kā nav bijuši. Abiem Agriem ir pamatizglītība, Omarim — vidējā. Agris Valdmanis strādāja konservu cehā, arī ģimenes lauku saimniecībā.
«Šis darbs man patika, iztikai pietika, bet jāskatās tālāk nākotnē. Kaut kas var neizdoties, nodoklīšu pensijai nebūs,» viņš stāsta. Tādēļ iekārtojies Ailē, kur jau strādā viņa tēvs un kur viņam ir pārliecība par sociālo nodrošinājumu.
Otrs Agris agrāk stādājis gaterī, kas bankrotējis, tad vairākus gadus mēbeļu fabrikā, tagad jau vairāk nekā gadu Ailē.
Omaris, kuram Ailē vēl ir tikai divu mēnešu pieredze, lepojas, ka viss apgūts dzīves gaitā — gan namdara darbi, gan galdniecība. «Darbs pats mani atrod. Ja  meklē, darbu var atrast,», viņš pārliecināts. Uz Aili viņu aicinājuši draugi. «Teica, nebūs grūti, varēs saprasties. Man galvenais rasējumu nolasīt, vienalga, spāņu vai angļu valoda. Vienīgi bišķi jāmācās vācu valoda», pusjokojot, pusnopietni saka Omaris un uzsver, ka Ailē ir labi sociālie apstākļi.
Intervijas tulks Ainārs skaidro, ka nedzirdīgo sabiedrībā viss ir tieši tāpat kā starp dzirdīgajiem. Vieni vēlas strādāt, citi gaida, kad dzīve pati kaut ko sniegs. Biedrībā ir 86 nedzirdīgie, bez darba daudzi, taču galvenokārt cilvēki pirmspensijas gados. Daudzkārt Ainārs devies līdzi nedzirdīgajiem uz darba intervijām, taču tad darba devēji vaicā: vai tad tu katru dienu blakus stāvēsi?
Nedzirdīgajiem ir iespēja iegūt labāku izglītību, taču «diplomu var dabūt, bet darbu ne vienmēr, tāpēc mācīties neiet,» saka Agris Valdmanis.
Baidās tādu ņemt
Omaris arī uzsver: darbu atrast grūti, un tas atkarīgs no darba devēja attieksmes. «Baidās tādu ņemt — kā saprasties, ka ķieģelis mums neuzkrīt uz galvas,» viņš ironizē.
Agris Valdmanis piebilst: «Daudzi baidās kontaktēties, negrib sarakstīties ar lapiņām». Viņš uzskata, ka Ailes piemērs ir svarīgs: ja darba devēji redzēs, ka nedzirdīgajiem darbā labi veicas, nākamajiem būs vieglāk te iekārtoties. No otras puses, arī nedzirdīgie paši nemaz tik ērti nejūtas starp dzirdīgajiem, bieži vien nesapratnes dēļ šķiet, ka dzirdīgie «aprunā mūs».
Ailē katram ir savs darbagalds un pastāvīgs darbs, nekādu atlaižu nav — viņi strādā tikpat atbildīgi un daudz kā visi citi un pat labāk «nekā viens otrs», stāsta viņu tiešais priekšnieks, ceha meistars Ivo Jonass.
«Sākumā jau bija nedaudz bail, kā sazināsimies, arī citi strādnieki to uztvēra nedaudz skeptiski,» atklāj I.Jonass. Sāku-mā tiešām nācies daudz sarunāties «caur pildspalvu», bet laika gaitā arī viņš iemanījies nedaudz saprast zīmju valodu. Visi trīs jau pa gabalu protot nolasīt meistara teikto no lūpām, arī specifisko tehnisko valodu. Tagad I.Jonass saka: «Nav  nekas īpašs. Pie mums ir daudz jāmācās, sākumā visiem pagrūti iet. Viņi ir ļoti labi iejutušies, bieži var redzēt, ka arī ar citiem strādniekiem savstarpēji pajoko. Jāmācās sadzīvot visiem, mēs visi esam vienādi cilvēki».
Agri un Omaris patlaban šeit ir pirmie darbinieki ar īpašām vajadzībām. Uzņēmumam vēl nav savas noteiktas integrācijas politikas. «Tā vienkārši ir cilvēciska attieksme. Ja viņi pie mums jūtas labi, strādā tikpat labi un varbūt pat vēl efektīvāk, mēs to novērtējam. Nevajag cilvēkus pazemot, ieliekot kaut kādos rāmjos. Svarīgākais ir pašcieņas jautājums. Nedrīkst būt, ka inva-liditāte traucē saņemt līdzvērtīgu atalgojumu, ja darba ieguldījums ir līdzvērtīgs citiem.»
Agriem un Omarim īpaša darbavieta, kas prasītu papildu līdzekļus, nebija nepieciešama. Vajadzēja tikai just pozitīvu attieksmi no vadības un kolēģiem, un to viņi arī saņēma.
Ko domā citi darba devēji
Vai jūsu uzņēmums ir gatavs pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām?
A/S Liepājas cukurfabrika direktore Valija Zabe:
Mūsu darbs ir ļoti intensīvs, un iespējas pieņemt darbā šādus cilvēkus ir ļoti ierobežotas. Pie mums strādā viens nedzirdīgs cilvēks, un par viņu mēs ļoti priecājamies. Darbavietu viņam piemērojam, vienmēr jāstrādā ar kādu pārī, un tā ir liela atbildība  tiešajam priekšniekam. Taču papildu izdevumus mums tas neprasīja, tas galvenokārt ir darba organizācijas un attieksmes jautājums.
SIA Lattelekom preses sekretāre Maija Celmiņa:
Mūsu uzņēmumā patlaban strādā 12 invalīdu: viens redzes, četri — ar kustību traucējumiem, septiņiem ir cita invaliditāte. Kolēģi to uztver ar sapratni un ļoti veselīgi — mēs cilvēkus nešķirojam. Konkursos uz darbavietām uzvar labākie — visu izšķir galva uz pleciem.
Nora Driķe, Diena, 4.X.2005
 
Izglītība — darbs
LNSF birojā strādā  jaunā speciāliste — Iveta Kraze, turp prezidenta uzaicināta pēc Jūrmalas RRC koledžas beigšanas (2002). Dažas viņas pārdomas aizvadītās LNSF jubilejas noskaņās!
 
Vai strādāt sportā viegli vai grūti?
Mans pamatdarbs — sporta pasākumu organizēšana un biroja lietvedība. Slodze te neregulāra: kad nāk lieli pasākumi, ir daudz darba, un tad man grūti savienot darbu ar mācībām sporta akadēmijā (III kursā), un bērna audzināšanu.
Darbavieta atbalsta — paldies!
Un tomēr esmu pateicīga LNSF prezidentam un Valdei par sapratni un atbalstu manām studijām, jo man ir nodrošināts Rīgas Domes Labklājības departamenta finansējums tulka pakalpojumu apmaksai.
Zināšanu man vēl trūkst
Jo vairāk strādāju, jo vairāk jūtu — vēl daudz kas būtu labāk, dziļāk, pamatīgāk jāapgūst gan lietvedībā, gan psiholoģijā, gan projektu gatavošanā utt.
Nesen parādījās bezmaksas iespēja pamācīties tieši par darbu ar projektiem. Iespējams, to centīšos izmantot.
Mācīšanās praksē, no pieredzes — arī tā ir laba lieta. Pagājušā gadā biju uzaicināta jauniešu treniņnometnē Lietuvā. Tur guvu ļoti vērtīgu  pieredzi basketbolā par to, kā strādā ārzemju treneri. Laba skola man bija Eiropas čempionāta orientēšanas sportā organizēšana un Latvijas izlases sagatavošana dalībai Olimpiādē Austrālijā.
Šajos lielajos pasākumos pārliecinājos, ka esam spējīgi strādāt labā līmenī un  LNSF var sekmīgi nodrošināt liela mēroga pasākumu norisi.
Mūsu vājās vietas
Kā pirmo minēšu to, ka mums nav savas sporta bāzes. Telpas treniņiem, sacensībām jānomā, bet ar naudu jārīkojas ļoti taupīgi — finansējums no Sporta pārvaldes katru gadu paliek nemainīgs, bet izdevumi aug. Jāmeklē arī līdzekļi no Rīgas Domes izglītības un jaunatnes departamenta it īpaši jauno sportistu vajadzībām.
Otrs — mums nav savu, nedzirdīgo treneru. Dzirdīgo treneru attieksme dažāda. Vērojama atturība, bailes — kā saprasties? Pastāv gan psiholoģiskās, gan komunikācijas barjeras starp treneri un viņa nedzirdīgo audzēkni. Te nu atklāts paliek jautājums — katram sportistam blakus vajadzīgs tulks!
Trešais — jauniešu deficīts sporta vidē. Daudz domāju, kas par iemeslu, ka viņos trūkst dzirksteles, komandas gara vai arī trūkst individuālas pieejas ievirzei uz sportu, tāpēc viņi ir vienaldzīgi un mazāk aizrautīgi. Varbūt tā ir mūsdienu tendence. Jaunieši grib nopelnīt, labi ģērbties, dzīvot vieglāk, izklaidēties tādos pasākumos, kas neprasa disciplīnu, gribasspēku un fizisku piepūli.
Perspektīvas manā skatījumā
Starptautiskā mērogā mēs varētu pārstāvēt tikai dažus sporta veidus — orientēšanos, vieglatlētiku, basketbolu, futbolu, peldēšanu. Sporta klubi ir savākuši basketbola, futbola komandas. Strauji  sāk izplatīties boulings.
Šogad Ventspilī notika Latvijas sporta olimpiāde, diemžēl nedzirdīgie tajā nepiedalījās. Lai sasniegtu labus rezultātus, jeb-kurā sporta  veidā būtu jātrenējas 3—4 reizes nedēļā. Nu nenotiek tā jau iepriekš minēto iemeslu dēļ.
Baidos par tiem talantīgiem sportistiem, kuri pēc skolas beigšanas aiziet savā dzīvē. Faktiski daudzi «zūd» sportam. Kā jauniešus dabūt sporta pusē? Tikai ar no viņu vidus nākoša līdera palīdzību, ar personisku piemēru aizraut līdzi.
Ceru, ka pēc augstskolas beigšanas varēšu vairāk pievērsties šīs problēmas risināšanai.
 
Ar gaišu prātu un zelta rokām
Gunta Tetere
Jau sen vēlējos pastāstīt par kādu lielisku cilvēku — Andreju Cīruli Jaunpiebalgā. Viņš to godam pelnījis ar savu gaišo attieksmi pret dzīvi un visu , ko dara.
Beidzis Valmieras skolu, pēc tam kādu laiku strādājis Alūksnē par kurpnieku. Tad  atgriezies dzimtajā Piebalgā — tēva mājā, kur veiksmīgi uzsācis darba gaitas Jaunpiebalgas mēbeļu cehā kā tapsētājs, iemantojot dzirdīgo kolēģu sirsnību un cieņu.
Veselības stāvokļa dēļ Andrejs tomēr bija spiests aiziet no šī ceha un sāka saimniekot tēva mājās «Kameņos». Andreja tēvs Voldemārs, lai viņam vieglas smiltis, savā laikā bija labs sportists — soļotājs sportā, slavenā olimpiskā soļotāja Jāņa Daliņa draugs.
Jau bērnībā Andreju interesējusi tehnika, sports, zīmēšana. Pašmācības ceļā Andrejs apguvis visādus tehnikas brīnumus, «izgudrojis» pat savu motociklu, uzmeistarojis automašīnu ar «IŽ» motoru, savu traktoru, ar ko varētu art, vagot, ecēt zemi, kliedēt, pļaut sienu utt., tā sagādājot piebaldzēniem ne vienu vien pārsteigumu. Andrejs palīdzēja tēvam uzcelt arī saimniecības ēkas, iekopt savas mājas pagalmu un apkārtni.
Andrejs nevar iedomāties dzīvot pilsētā, vienā dzīvokļa «būrītī». Kaut gan laukos grūti, smagi jāstrādā, tomēr labāk tur izjust dabas skaistumu un plašumu, brīvību un svaigu gaisu.
Mantojumā no tēva Andrejs saņēmis arī mazu apavu remonta darbnīciņu, kur darba nav trūcis. Jaunības dienu fotogrāfijas liecina, ka viņš piedalījies Baltijas sacensībās motokrosā, ieguvis daudz diplomu un balvu. Ar interesi vērojamas arī viņa gleznas — dabas ainavas.
Daudzus gadus vada LNS biedru grupu, organizē saietus savā mājā. Kā teica Dz.Herbstes kundze no Smiltenes, viņa vienmēr ar prieku dodas pie Cīruļiem uz grupas sapulcēm, jo «Kameņu» saimnieki ir laipni, izpalīdzīgi un viesmīlīgi sagaida ciemiņus.
Mājas un to apkārtne vienmēr sakopta un kārtībā. Ar dzīvesbiedri Sofiju lauku sētā abi audzē trušus, aitas, kazas un mājputnus. Kad braucu uz Piebalgu, cenšos iegriezties arī pie Cīruļiem «Kameņos». Tas vienmēr man ir patīkams notikums.
 
Lielākais panākums — darbs
Laima Karlštrēma, Kuldīga
Pārlūkojot aizvadīto gadu, teikšu, ka pats lielākais guvums mūsu ļaudīm bijis  darbs, iespēja strādāt.
Mūsu biedri aktīvi izmantoja iespējas, ko deva Nodarbinātības aģentūra ar subsidētām darbavietām invalīdiem. Tā, piemēram, pieci strādā sabiedriskās ēdināšanas sfērā, vēl arī bērnuudārzā, lietišķās mākslas nozarē utt. Daļa no viņiem — jau pieņemti pastāvīgā darbā. Visiem novēlu strādāt centīgi, lai paliktu savā darbavietā arī šogad.
Arī mums biedrībā darba daudz vairāk sakarā ar iesaistīšanos ESF projektā «Mēs — sabiedrības daļa». Par to nežēlojos, bet mani uztrauc, vai spēšu turpmāk apmaksāt savus arvien augošos ceļa izdevumus, braucot uz darbu.
Vispār 2005. gads LNS bijis ļoti veiksmīgs. Man personiski daudz zināšanu deva līdzdalība LNS forumā. Prieks arī par to, ka ar mums kopā palika prezidents A.Pavlins. Esmu droša par LNS nākotni, un šo drošības sajūtu novēlu visiem biedriem — gan ģimenē, gan darbā, gan sabiedrībā. Lai visiem skaists šis tikko iesācies gads!
 
Materiāli šajā atvērumā sagatavoti ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par to saturu pilnībā atbild Latvijas Nedzirdīgo savienība, un tie nekādā ziņā neatspoguļo ES viedokli.

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas