Search form

17.12.2007

Drukāt

15.11.2007. Aktivitātes publikācija Nr.12

 LNS Goda biedrsInta Ubarste Inta visu dara ar sirdi un mīļumu Inese Immure Inta Ubarste – klusa, bet neatlaidīga darba darītāja. Viņa ir bijusi aktīva mākslinieciskās pašdarbības dalībniece ...
 LNS Goda biedrs
Inta Ubarste
Inta Ubarste ar dzīvesbiedru

Inta visu dara ar sirdi un mīļumu
Inese Immure
Inta Ubarste – klusa, bet neatlaidīga darba darītāja. Viņa ir bijusi aktīva mākslinieciskās pašdarbības dalībniece un laba sportiste. Ilgus gadus darbojusies Latvijas Nedzirdīgo savienības Rīgas biedrības valdē, joprojām vada kultūras centra «Rītausma» pensionāru padomi un rosās Jāņa baznīcas Luterāņu nedzirdīgo draudzē.
2002. gadā viņai piešķirts LNS Rīgas biedrības Goda biedra nosaukums, bet 2007. gadā apbalvota ar LNS Goda biedra nosaukumu.
Karš atņēma tēvu un mājasvietu
Inta Ubarste (dzim. Kamerāde) piedzima 1936. gadā Valmierā. Pirmie bezrūpīgie bērnības gadi aizritēja mājā, kas atradās tuvu Svētā Sīmaņa baznīcai. II Pasaules karš atņēma Intai tēvu. Viņas tēvs Rūdolfs strādāja šujmašīnu un velosipēdu rezerves daļu veikalā «Lippert». 1941. gada 4. jūlijā tēvu kāds aizveda no mājām, un viņš vairs nepārnāca. Slavenais soļotājs Jānis Daliņš viņu atrada nošautu pie Dīvala kapiem. Tēvu bija nogalinājuši boļševiki, kuri bija prasījuši viņam atslēgt veikalu un atdot atslēgas. Tēvs tās nebija devis. Māte vēlāk veikala atslēgas atradusi iebāztas malkas grēdā. Bija nogalināti vēl divi valmierieši, tāpēc bērēs piedalījās ļoti liels skaits pava-dītāju. Intai ir saglabājies Valmieras avīzes «Tālava» numurs ) ar tur ievietoto viņas tēva bēru fotogrāfiju. Māte palika viena ar trim bērniem – Intu, viņas māsu Rudīti un brāli Aivaru. Bērnus palīdzēja audzināt mātes māsa, Intas krustmāte.
Nākamo triecienu Kamerādu ģimene saņēma 1944. gadā, kad frontes dēļ tika nopostīta trešdaļa Valmieras un izdega tās centrs, tostarp arī viņu māja. Turpmāk ģimene dzīvoja Valmieras apriņķa Rencēnu pagasta «Milkās», kas piederēja tēva māsai. Šajās mājās Inta aizvadīja brīnišķīgus gadus. Kopā ar tēva māsas bērniem un kaimiņu bērniem tika spēlētas dažādas spēles un darīti visādi nedarbi.  Inta stāsta, ka sazināšanās ar citiem bērniem notikusi brīvi, jo viņa labi lasījusi no lūpām. Nedzirdību viņa nemaz neizjutusi kā traucēkli.
Nedzirdēja kopš dzimšanas
Intai bija divi mēneši, kad māte konstatēja, ka viņa nedzird. 17 mēnešu vecumā to apstiprināja arī ārsti, teikdami, ka viņai ir pamiris dzirdes nervs. Māte domā, ka tam par iemeslu varētu būt viņas atmuguriskais kritiens uz akmeņiem divas dienas pirms dzemdībām. Intas rados nav neviena nedzirdīga cilvēka.
 Laimīgais laiks «Milkās» neturpinājās ilgi. 1949.gadā uz Sibīriju izsūtīja tēva māsas ģimeni. Turpmākos gadus Kamerādu ģimene dzīvoja pie tēva mātes «Atvaru» mājās turpat Rencēnu pagastā. Inta tur nodzīvoja līdz Valmieras Kurlmēmo skolas beigšanai.
Čakla un zinātkāra mācībās
1942./1943. mācību gadā Inta sāka iet Valmieras Kurlmēmo skolas sagatavošanas klasē.1953.gadā viņa pabeidza skolu kā izcilniece  –  visas 10 klases viņa bija  apaļa teicamniece. Intai ļoti patika matemātikas un īpaši ģeogrāfijas stundas, jo skolotājs Jānis Madarājs prata interesanti stāstīt. Vēl Intu ļoti pievilka rokdarbu stundas, sevišķi izšūšana un aušana. Viņa iemācījās aust galdautus un aizkarus. Intas labākie rokdarbi bija apskatāmi izstādē Valmieras kultūras namā 1952. gada Dziesmu svētku laikā. 
Pēc skolas beigšanas māte mudināja Intu pār-celties uz Rīgu pie krustmātes. Viņa saprata, ka Rīgā viņas nedzirdīgai meitai ir lielākas iespējas mācīties un atrast piemērotu darbu nekā laukos.
Inta bija viena no pirmajiem nedzirdīgajiem, kas 1954./1955. mācību gadā uzsāka mācības Rīgas 23. strādnieku jaunatnes vidusskolā, lai apgūtu parasto skolu 5.—7. klases programmu. Toreiz Valmieras Kurlmēmo skolas 10 — gadīgā  mācību programma atbilda dzirdīgo skolas 4 klasēm. Inta uzskata, ka jaunā skola iemācīja domāt, stāstīt mācību vielu saviem vārdiem. Lai gan Valmieras skolas skolotāji mācīja labi un stingri, no skolēniem galvenokārt prasīja mehānisku mācību satura atcerēšanos. Pēc izglītības reformas XX gs. 60. gadu vidū Intai nācās vēl vienu gadu mācīties Rīgas Raiņa 8. strādnieku jaunatnes vidusskolā (tagadējā Raiņa vakarskolā), lai iegūtu atestātu par pilnu pamatskolas programmas apguvi. Mācības vidusskolā viņa nevēlējās turpināt, jo «nākotnē tāpat par priekšnieci nebūšu» .
Noadīja visu savu darba mūžu
Inta uzskata, ka viņas dzīves gājums ir līdzīgs Nedzirdīgo savienības aktīvistes Rasmas Kurēnas, kas ir viena no tuvākajām draudzenēm, dzīves ceļam: «Ilgus gadus abas strādājām trikotāžas kombinātā «Māra» par adītājām. Tā bija mana vienīgā darba vieta. Tur nostrādāju 37 gadus — līdz aiziešanai pensijā.» Patiesībā Inta sapņoja par audējas darbu, bet sagadījās tā, ka izvēlētajā darbavietā nebija brīvas audējas vietas. Viņai ieteica pamēģināt adītājas darbu. Un Inta iemīlēja šo darbu. Viņai laimējās, jo bija ļoti labs darba kolektīvs, dzirdīgie darbinieki ar cieņu izturējās pret nedzirdīgām strādniecēm.
Dejošana, teātris, sports
Inta kopā ar Rasmu Jāņa sētas klubiņā dejoja tautas dejas, spēlēja teātri un deklamēja dzejoļus, brauca viesizrādēs. Teātrī viņai gan esot bijušas mazas lomas. Pirmā loma bija izrādē „Vissvarīgākais”. Vēlāk nāca lomas iestudējumos «Atpūtas diena», «Ledusskapis», «Sieviešu klosteris» u.c. Tautas dejām veltīti desmit gadi.
Inta saņēmusi daudz goda rakstu un diplomu par sniegumu un panākumiem dažādās mākslinieciskās pašdarbības skatēs, kā arī nedzirdīgo vasaras un ziemas spartakiādēs un meistarsacīkstēs. Reiz viņa ieguvusi 1. vietu slēpošanā, 2. vietu slaloma slēpošanā un 3. vietu riteņbraukšanā.
Mierīgā mājas dzīvē
1972.gadā Inta apprecējās, tādēļ pārtrauca aktīvās pašdarbnieces un sportistes gaitas un uzsāka mierīgu mājas dzīvi. Ar savu vīru Andri viņa iepazinās, mācoties Raiņa skolā. Nesen tika nosvinēta viņu 35 gadu kopdzīves jubileja. Intas vīrs ir viens no pirmajiem nedzirdīgajiem Latvijā, kas 1974. gadā ieguva autovadītāja tiesības. Ubarstu pārim ļoti patīk ceļot ar mašīnu. Andris ir aizvedis  sievu uz daudzām skaistām vietām. Viņi joprojām ar sajūsmu atceras  «Kopsolī organizēto» ekskursiju uz Parīzi. Pēdējos gados viņiem gan  nesanāk doties tik tālu, jo, pensionāri būdami, vairs nevar to atļauties.
Un tagad — aktīva rosīšanās
Intas aktīvā rosīšanās Nedzirdīgo biedrībā atsākās, aizejot pensijā. Viņa sāka darboties Rīgas Nedzirdīgo biedrības valdē, Vidzemes priekšpilsētas nedzirdīgo grupas padomē, bet 2002. — 2007. gadā pildīja šīs grupas priekšsēdētājas pienākumus. Enerģiskā Inta turpina vadīt kultūras centra «Rītausma» pensionāru padomi. Ar saviem aktīvistiem viņa katru gadu sarīko Lieldienu un Ziemassvētku pasākumu, kopā ar  tulku – sociālās palīdzības organizatori Jautrīti Gromu organizē ekskursijas pa Latviju. Piemēram, šovasar Rīgas nedzirdīgie pensionāri apskatīja Cēsis, Ainažus un Salacgrīvu.
Viena no  Intas tuvākajām līdzgaitniecēm Jautrīte Groma viņu raksturo kā neatlaidīgu un klusu darbarūķi. Inta labprāt uzņemas dažādus pienākumus. Viņa ir izpalīdzīga — ja kāds ko palūdz, vienmēr cenšas palīdzēt. Ārēji klusās Intas azartiskums izpaužas ekskursijās un dažādos izbraucienos –  izskries un apskatīs visas vietiņas. Apbrīnojama ir  viņas spēja uzturēt ciešas radu saites. Par spīti  nedzirdībai, Inta ļoti labi saprotas ar saviem radiem.«Inta visam pieiet ar mīļumu. Prot sevi nest, vienmēr labi izskatās un ir smaidīga,» tā viņu raksturo Jautrīte. 
 Pie Intas brīvprātīgajiem pienākumiem vēl jāpieskaita darbošanās Jāņa baznīcas Luterāņu nedzirdīgo draudzē, kur viņa rosās jau vairāk nekā desmit gadus. Draudze ap-vieno 40 nedzirdīgos cilvēkus. No oktobra līdz maijam dievkalpojumi tiek apmeklēti katru svētdienu, savukārt vasaras mēnešos — divas reizes mēnesī. Dievkalpojumi, ko pēdējos gadus tulko Sarmīte Šemiote, notiek kopā ar dzirdīgajiem.
Katru trešdienu Inta mēro ceļu uz nedzirdīgo kultūras centru «Rītausma», lai no-klausītos «Jautrītes ziņas». Lai gan viņa lasa avīzes, tomēr tur vienmēr var uzzināt kaut ko jaunu un  noderīgu. Jautrīte protot aizrautīgi stāstīt par notikumiem Latvijā un pasaulē.
Lūgta novērtēt nedzirdīgo cilvēku darbošanos mūsdienās, Inta saka paldies  kultūras centra «Rītausma» direktorei Marutai Piterniecei par to, ka joprojām tiek organizēti pasākumi nedzirdīgajiem. Vienīgi  žēl, ka «Rītausmai» nav tāda pievilkšanas spēka kā vecajam klubiņam Jāņa sētā, kas spēja pulcēt vienkop jaunos un vecos.
««Rītausmai» ir jāpastāv, lai nedzirdīgajiem būtu vieta, kur pulcēties kopā un saturīgi pavadīt brīvo laiku,» tāds ir Intas Ubarstes vēlējums.
 
 

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas