Search form

16.11.2010

Drukāt

Videoziņas Nr.65 - Svinam svētkus - Latvijai dzimšanas diena


Šis ir videoziņu speciālizlaidums, kas veltīts Latvijas Republikas proklamēšanas dienai 18. novembrī. Mūsu videoziņu speciālizlaidumā Nr. 39, kas bija veltīts Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienai 4. maijā, jau stāstījām par Latvijas ceļu uz savas neatkarīgas valsts izveidi. Tāpēc šoreiz vairāk sniegsim dažādus interesantus faktus, kas saistās ar Latvijas neatkarību.

Sākumā Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu un Baltijas somu ciltis. Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta daudzās mazākās valstīs, ko pārvaldīja kuršu, zemgaļu, līvu, sēļu, latgaļu un vendu virsaiši. Pēc smagām cīņām apmēram simt gadu laikā Latvijas teritoriju pakļāva vācu Livonijas ordenis un kopā ar Rīgas un Kurzemes bīskapu valstīm izveidoja Livonijas konfederāciju, kas pastāvēja līdz 16. gadsimtam.

Tālāk –  līdz 18. gadsimta sākumam Latvija bija sadalīta starp Poliju, Lietuvu, Dāniju un Zviedriju. Pēc tam mūsu zemi okupēja Krievijas impērija, bet pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas   Latviju okupēja Vācija.

Tikai pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada 18. novembrī tika deklarēta neatkarīga Latvijas Republika.

Latvijas valsts oficiālie simboli ir karogs, ģerbonis un himna.

Rakstiskas liecības par Latvijas karogu saglabājušās jau no 13. gadsimta, un mūsu karogs ir viens no senākajiem karogiem visā pasaulē. Viena no leģendām stāsta, ka karogs radies no balta auduma gabala, uz kura senie latviešu karavīri noguldīja savu ievainoto virsaiti. Viņa asinis nokrāsoja audumu sarkanu abās malās, bet pa vidu, kur viņš gulēja, palika balta svītra. Karavīri izmantoja šo auduma gabalu kā karogu un uzvarēja kauju. Vēlāk šādu sarkanbaltsarkanu karogu 13. gadsimtā izmantoja Cēsu zemessargi.
 Latvijas valsts karoga pašreizējo dizainu izstrādāja mākslinieks Ansis Cīrulis un to apstiprināja Satversmes sapulce 1921. gadā. Latvijas karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī, ko pasaulē mēdz dēvēt arī par "latviešu sarkano", jeb "Latvian red". Karoga krāsām ir simboliska nozīme. Sarkanā krāsa nozīmē drosmi, varonību, augstsirdību, mīlestību, baltā krāsa –  atklātību un cēlumu.

Latvijas ģerboni
pēc neatkarības pasludināšanas izveidoja mākslinieks Rihards Zariņš, un to apstiprināja Satversmes sapulcē 1921. gadā. Ģerboņa augšējā daļā saule simbolizē Latvijas nacionālo valstiskumu. Trīs piecstaru zvaigznes simbolizē vēsturiskos novadus Kurzemi-Zemgali, Vidzemi un Latgali vienotajā Latvijā. Novadus raksturo dzīvnieku tēli. Kurzemes un Zemgales novadu – sarkans lauva kā spēka, modrības un drosmes simbols. Vidzemi un Latgali – grifs, teiksmains sudrabots zvērs ar spārnota lauvas ķermeni un ērgļa galvu kā bagātības sargātājs. Zem vairoga ir divi ozola zari, kurus kopā savieno sarkanbaltsarkana lenta.

Latvijas himnas
autors ir komponists Kārlis Baumanis. Viņš bija pirmais latviešu komponists, kas uzdrošinājās kādas dziesmas tekstā iekļaut vārdu „Latvija”. Tas bija vēl tajā laikā, kad Latviju bija pakļāvusi Krievijas impērija. Sākotnēji varas iestādes aizliedza dziesmā izmantot vārdu „Latvija” un to vajadzēja aizstāt ar „Baltija”. Interesanti, ka  šo dziesmu nodziedāja jau Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1873. gadā Rīgā. Bet kā valsts himna tā pirmoreiz izskanēja 1918. gada 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas akta laikā. Oficiāli par valsts himnu to apstiprināja 1920. gadā.
Bez oficiālajiem valsts simboliem ir citi nacionālie simboli. Viens no ievērojamākajiem ir Brīvības piemineklis. To būvēja no 1931. līdz 1935. gadam par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Pieminekli veidoja tēlnieks Kārlis Zāle.
 
Latvijas nacionālā upe ir Daugava, tā norobežo Kurzemi un Zemgali no Vidzemes un Latgales.
 
Dzintars ir viens no simboliem, kas raksturo visu Baltijas reģionu, un latvieši Baltijas jūru pat dēvē par Dzintarjūru. Senatnē Latvija bija pazīstama kā dzintara ieguves vieta un dažviet tas bija pat dārgāks par zeltu.
 
Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava. Balto cielavu par Latvijas nacionālo putnu apstiprināja Starptautiskā putnu aizsardzības padome Tokijā 1960. gadā. Cielava ir viens no visbiežāk minētajiem putniem latviešu tautas pasakās  un pieminēta vismaz 230 tautasdziesmās.
 
Latvijas nacionālais kukainis ir divpunktu mārīte, to noteica Latvijas Entomoloģijas biedrība 1991. gadā. Kukaiņa latviskais nosaukums aizgūts no latviešu dievības Māras vārda, kas simbolizē zemes spēku.
 
Latvijas nacionālie koki ir liepa un ozols. Latviešu folklorā no visiem kokiem tie pieminēti visbiežāk. Liepa ir visa sievišķā simbols, bet ozols simbolizē spēku un vīrišķību.
Latvijas nacionālā puķe – margrietiņa.
 
Pasaulē nav citas vietas, kuru latvietis varētu saukt par savu, un kurā viņš pats ir saimnieks. Uz pasaules nav citas vietas, kur latviešu valoda var pastāvēt. Uz pasaules nav citas vietas, kuru varam saukt par savu dzimteni.
 
Latvijas iedzīvotāju skaits šobrīd ir 2 234 800. Tas ir par 329 tūkstošiem vairāk nekā 1935. gadā. Taču tad  latviešu bija 77% no visiem iedzīvotājiem, bet pašlaik tikai 59 %. Tās ir sekas ilgajai Padomju Savienības okupācijai, kad latviešus izsūtīja uz Sibīriju, bet šeit iepludināja krievus.
 
18. novembris ir diena, kas kalendārā atzīmēta kā Latvijas republikas proklamēšanas diena. Taču tā nav tikai oficiāla valsts svētku diena. 18. novembris ir diena, kad latvieši pēc 700 nebrīves gadiem varu savā zemē Latvijā ņēma paši savās rokās un, aizstāvot tās neatkarību, atdeva savas dzīvības.
Diemžēl daudzi nesaprot, ka dzimtene nav vainīga, ja to pārvalda negodīgi politiķi, kurus paši esam ievēlējuši. Daudziem ir zudis patriotisms, daudzi pamet Latviju. Rakstnieks Augusts Saulietis ir teicis: „Patriotisms tautai ir viņas dzīvības avots un viņas drošākās bruņas pret visām nedienām.”

Būsim patrioti! Mēs bijām, mēs esam, un mēs būsim!

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas