Search form

20.12.2013

Drukāt

Klusuma pasaulē

Photo


 Saruna ar pedagoģi, Latvijas Nedzirdīgo savienības Rīgas reģionālās biedrības vadītāju MĀRU LASMANI
 
Tepat, kaut kur līdzās mūsdienu urbanizētajam cilvēkam, kurš gaužas par klusuma trūkumu un ar nepacietību gaida brīvdienas, kad varēs «izskriet» un atgūties dabas klusumā, dzīvo cilvēki, kuri nedzird ne ikdienas troksni, ne da­bas nosacīto klusumu — nedzird neko un pat nezina, kā ir — dzirdēt. Viņi sazinās zīmju valodā, to papildinot ar izteiksmīgu mīmiku. Dzirdīgie šos cilvēkus pavirši sauc par kurlmēmajiem un izturas pret viņiem ar zināmu neizpratni un pat pie­sardzību, jo... savādāki taču. It kā tā ir, tomēr pēc sarunas ar Māru man vi­ņus par kurliem saukt īsti negribas, jo man šķita, ka Māra «dzird» labāk par vienu otru dzirdīgo. Un «runā» viņa tik azartiski, ka arī par mēmu viņu saukt ir neērti. Tikai, lai Māras teikto saprastu arī es, man vajadzīgs zīmju tulks, un tā ir surdotulce Brigita Aldersone. Viņa šo to piebildīs arī no savas puses.
 
Māra, jūs piedzimāt nedzir­dīga?
Jā, un ģimenē tāda neesmu vie­nīgā — nedzirdīgi ir arī mani vecāki un abas māsas — Skaidrīte un Edīte. Tā ir ģenētiski iedzimta vaina, bet citu vese­lības problēmu mums nav.
 
Nedzirdīgiem ve­cā­kiem vispār var pie­dzimt dzirdīgi bērni?
Mēs ar vīru esam nedzirdīgi, bet mūsu mei­ta un dēls ir vājdzirdīgi. Abi ļoti labi runā un tikpat labi pārzina zīmju valodu. Bet mazdēliņš piedzima dzir­dīgs. Tikai tas nav tik svarīgi — gal­ve­nais, lai bērns būtu fiziski vesels. Bri­gi­ta:Manā ģimenē ir līdzīgi — abi vecāki ir ne­dzirdīgi, bet es — dzirdīga.
 
Kā dzirdīgs bērns sazinās ar ne­dzirdīgiem vai vājdzirdīgiem vecākiem?
Savā pirmajā dzīvības gadā taču visi bērni sazinās tikai ar zīmēm, kus­tībām. Ar tām viņi vecākiem parāda, ka grib padzerties vai pagulēt; norāda arī uz to, ka sāp vēderiņš, galva vai ir auksti. Mans mazdēls ļoti labi atpazīst manu ne­artikulēto balsi, seko teiktajam zīmēs, un mums ir ļoti viegli sarunāties. Bēr­niem jau vispār nav problēmu saprasties ar cilvēkiem — lai kādas būtu viņa pro­blēmas. Šķēršļus tam rada pie­au­gušie, kuri dzīvo pašu vai sabiedrības noteiktu vispārpieņemtu priekšstatu iero­bežo­jumos. Brigita:Lai arī cik savādi tas iz­klausīsies, bet mani vecāki manā klāt­būtnē zīmju valodu nelietoja. Viņi, zinot, ka es dzirdu, runāja neartikulētajā balsī. Un bērns šīs skaņas atpazīst. Tikai es zīm­ju valodu apguvu ar prieku, jo man tā vienkārši patika, tas pat bija interesanti — sarunāties valodā, kuru citi nesaprot. Tā kā augu nedzirdīgo vidē, zīmes va­rē­ju apgūt, arī vērojot apkārtējos. Tur­klāt cilvēki savu teikto pat neapzināti bie­ži pavada ar žestiem, un, ja ap­mē­ram zina, par ko ir runa, tad tajos viņu sacīto var «saklausīt» itin labi. Jo zīme ir vizualizēts vārds. Teiksim — kurš gan zīmju valodā nevarētu pateikt — skapis, ūdens, saule utt.? Tikpat labi ikviens svešiniekam, kurš runā citā valo­dā, ar zīmēm var pastāstīt ceļu. Tikai Latvijā vairums dzirdīgo, sa­tikuši ne­dzirdīgo, nobīstas — kā es ar viņu komunicēšu?... Pārsvarā mēs gan vispār baidāmies no tiem, kas ir mazliet citā­dāki. Ārzemēs cilvēki šajā ziņā ir izglī­totāki un, ja kāds p­arāda, ka viņš ne­dzird, ātri vien visu «iz­stāsta».
 
Šķiet, ka cilvēkiem Latvijā par nedzirdīgajiem trūkst infor­mā­cijas.
Tieši tā. Uz bērnudārzu nereti nāk studenti — topošie pedagogi, un pat viņi, ieraudzījuši nedzirdīgos bērnus rak­stām un lasām, ir varen izbrīnīti — kā tad tā — mēs domājām, ka viņi tikai plā­tās!... Savu lomu nospēlē arī tas, ka, ja cilvē­kus ar kustību traucējumiem vai garīgo atpalicību no citiem atšķir viņu ārē­jais izskats, tad nedzirdīgie no dzir­dīgajiem vizuāli neatšķiras ne ar ko līdz pat mir­klim, kad jāsāk komunicēt. Un uzreiz rodas barjera. Kad mācījos Dau­gavpils pedagoģiskajā universitātē, pa­snie­dzēji par nedzirdīgajiem uzzināja tikai no manis — biju kā baltais zvirbulis ci­tu starpā. Vēl jo vairāk viņus izbrīnīja tas, ka starp nedzirdīgajiem ir cilvēki, kuri mācās un grib mācīties. Bet izlai­dumā augstskolas rektoru surdotulka klāt­­būtne varen pārsteidza — viņš nezi­nāja, ka viņa vadītajā skolā četrus gadus mā­cījusies nedzirdīga sieviete!
 
Jāmet akmens mediju lauciņā par to, ka tie neveic savu galveno uz­devumu — neinformē cilvēkus par sa­biedrībā notiekošo.
No viņu puses at­saucību tiešām ne­jūtam. Preses, radio un TV pār­stāvjus regulāri aicinām uz lielākajiem pie mums notiekošajiem pasā­ku­miem, bet žur­nā­listi uz tiem ierodas ļoti, ļoti reti. Taču pa­sā­kumi ir inte­re­santi. Pie­mēram, šovi «Krā­sainie sapņi 1» un «Krā­sainie sap­ņi 2», ku­ros notika me­­lodekla­mā­cijas — dis­kā skan fo­no­g­ramma, un nedzir­dīgie, iemā­cīju­šies dzies­mas vārdus no galvas, ar zīmēm plastiski dzied un rāda dzies­mu. Tas ir ļoti skaisti! Arī es pati dziedu, skaitu dzeju, dejoju nedzirdīgo deju ko­lektīvā. Kā pati smejos — esmu uni­ver­sāla! Šajā brīdī Māras acis mirdz un mīmika ir tik dzīva, ka šķiet — es pat dzirdu viņas smieklus.
 
Ceļā uz augstskolu un mācoties tajā, ar citiem taču vajadzēja sazināties. Kā to darījāt?
Vispirms ar zīmēm parādīju, ka nedzirdu, tad uz papīra uzrakstīju savu jautājumu un tāpat arī saņēmu atbildi.
Lai apgūtu vielu, gāju pie lektoriem, pastāstīju par savu problēmu un ka man lekciju materiālus tāpēc vajag kopētā vei­dā. Un, protams, daudz sēdēju bib­lio­­tēkā, rakos pa grāmatām. Tā tapa arī mani kursa, bakalaura u.c. darbi. Bet, protams, tādi trakie, kā es, bija retums. Īpaši grūts bija pirmais mācību gads, raudāju un domāju, ka netikšu galā... Tāpēc pat nebrīnījos par citu neticību tam, ka augstskolā studē kurlmēmā. Tomēr izturēju, uzvarēja spītība — gri­bēju būt skolotāja, neparko negribēju strādāt citu darbu! Tagad man līdzīga­jiem studēt ir daudz vieglāk, jo, ja vien kāds par to izrāda interesi, viņam «pieko­mandē» valsts apmaksātu surdotulku.
 
Esat no Latgales, un lat­ga­lie­šiem jau spītība raksturīga… Ar ko nodarbojās jūsu vecāki?
Bija visvienkāršākie lauku cilvēki. Baroja lopus, strādāja saimniecībā, bet vienlaikus piederēja lauku inteliģencei. Īpaši tēvs. Viņu ļoti interesēja vēsture, politika. Pie brokastu galda mēs vien­mēr pārrunājām jaunākos notikumus. Ar mūsu audzināšanu vispār vairāk no­­­dar­­bojās tēvs — mamma čakli veica mā­jas soli un rūpējās par lopiem.
 
Kur satikāt savu vīru?
Strādājot kultūras centrā «Rīt­aus­ma», kur notika informatīvi pa­sā­kumi. Tie bija jāapmeklē arī cilvēkiem no ne­dzir­dīgo mācību uzņēmuma, bet, tā kā viņi bija paslinki, es skrē­ju aģitēt. Viens no aģitē­jamajiem bija mans nā­kamais vīrs — līdz tam nekas cits, izņemot spor­tu, viņu neinteresēja. Ipa­šu uzmanību viņam vel­tīju tāpēc, ka zināju — viņu bija uzaudzinājusi vec­māmiņa, un man vi­ņa bija žēl... Un nu jau sen kā bez spor­ta viņu in­teresē politika u.c. lietas.
 
Kā savas do­mas un idejas poli­tiķiem da­­ra zināmu ne­dzir­dī­gie? Jūs ta­ču arī esat vēlētāji.
Tagad ļoti dau­dzi savas domas, pro­testu vai ieteikumus pauž, rak­stot ko­men­tārus inter­netā. Tal­kā nāk arī Lat­vijas Ne­dzirdīgo Sa­vie­nība, caur to ar sa­viem priekš­li­ku­miem va­ram vērsties kaut pie pre­zi­denta un tā­dejādi ri­sināt ne tikai mūsu, bet arī valsti ska­rošus un inte­re­sējošus jautājumus. Nedzirdīgo Sa­­vie­nības ta­gadējais pre­zidents Edgars Vor­slavs vie­nu laiku bija Zaļās partijas biedrs, mēģināja iesai­stīties politikā, tikai viņam pietrūka pie­redzes. Bet mūsu star­pā noteikti ir dau­dzi gudri cilvēki, ku­ri politikā varētu dot savu artavu.
 
Skatoties TV, nedzirdīgi cilvēki pārdzīvo, ka viņi nedzird?
Ļoti to pārdzīvo tie, kuri dzirdi zau­dējuši dzīves laikā, jo viņi zina, kā ir — dzirdēt. Bet tādiem kā es, kas jau piedzimuši nedzirdīgi, tas neko neizsaka — mēs pazīstam tikai klusumu. Un to laiku, kuri dzirdīgie velta televizoram, varam aizpildīt ar grāmatu lasīšanu utt.
 
Kino ēra aizsākās ar mēmo kino, un visi tāpat visu saprata.
Cītīgi sekojot bildei, filmā no­tie­košo var saprast arī tagad. Turklāt dau­dzām filmām ir subtitri. Tikai reti kurai filmai ļoti gribas sekot, jo, ma­nuprāt, re­dzētais un dzirdētais zināmā mērā krop­ļo cilvēku prātu. Turpretī tie­šām žēl, ka subtitru nav raidījumiem par dabu, izglītojošajiem raidījumiem, kultūras zi­ņām. Tāpēc veidojas situācija, ka atpa­zīstam tikai tos māksliniekus, literātus, par kuriem mācījāmies skolā, bet jaunos vairs neatpazīstam. Man gr­ibas arī dzeju palasīt, bet bieži nesaprotu zemtekstu. Brigita: Nedzirdīgie to vien­kārši ne­sa­prot, jo zīmju valoda ir tieša, un tā viņi arī visu uztver. Piemēram, ja nedzir­dī­gajam pateiks: «ābols no ābeles tālu ne­krīt», viņš būs neizpratnē — nu un tad, ka ābols nokrita?... Tāpat viņš ne­sapratīs vārdos «ko sēsi, to pļausi» ielikto domu; viņš tos uztvers tieši — jā, iesēšu un nopļaušu.
 
Uzskatāt, ka labāk ir piedzimt nedzirdīgam, nevis dzirdi zaudēt dzī­ves laikā?
Noteikti. Cilvēkiem ar to aprast un samierināties ir ļoti grūti, tāpēc zīmju valodu viņi sāk mācīties tikai tad, kad zaudētas pēdējās cerības dzirdi atgūt. Ar laiku viņi tās tomēr apgūst — cilvēks jau pierod pie visa.
 
Nedzirdīgajiem varbūt doti citi talanti — atņemot vienu spēju, vietā tiekot dots kaut kas cits...
Man laikam īpašu talantu nav, bet ļoti lepojos ar augstāko izglītību, ar to, ka strādāju par skolotāju, ka man ir ģimene. Man nedzirdība nav bijis šķēr­slis cilvēcīgajai laimei un piepildījumam. Un, gluži tāpat kā dzirdīgie, es sportoju, braucu slēpot, vadu motociklu un ma­šīnu, makšķerēju, ceļoju pa pasauli. Ne­dzirdīgie vispār ir ļoti aktīvi — piedalās maratonos, uzstājas invalīdu dienās — rāda priekšnesumus utt. Turklāt, vērojot mūsu uzstāšanos, dzirdīgie ir fascinēti — kā mēs to visu varam izdarīt viņiem tik saprotamā valodā?! Brigita: Māra tiešām dara visu, nebaidās ne no kā. Lid­ostās, uz ielām taču esot norādes, bet, ja kaut ko tomēr nesaprotot, varot pajautāt ar zīmēm. Un cilvēki ir pre­tim­nākoši — visu parāda un izskaidro. Kā viņa to dara, pati esmu redzējusi — Mā­ra ir pat drošāka par dzirdīgajiem, kuri, neprazdami svešvalodas, min­sti­nās — kā pajautāt?... Viņa laikam visla­bāk atceras, ka pirmsākumos, kamēr mū­su tālajiem senčiem valoda vēl nebija attīs­tījusies, visi sazinājās tikai ar zīmēm. Māra ir arī tā, kas nedzirdīgajiem orga­nizē pārgājienus pa tūrisma vietām Lat­vijā — tieši Māra atklāja Baskāju taku Tu­­kuma novadā. Proti, basām kājām jāiet pa taku, kuru klāj čiekuri, akmentiņi, skujas, vietām jāpamīcās pa māliem. Pēc tādas pastaigas vairs nekādu Tai­zemes pēdu masāžu nevajag! Tāpat vi­ņa organizē ekskursijas uz kaimiņ­val­stīm, reiz veselu grupu pat uz prāmja «uzstūma» — lai taču apskatās Zviedriju! Un tas viss notiek ne tikai mūsu bied­rības, bet arī Eiropas līmenī, jo nedzir­dīgie ir visur, un nedzirdēšana nav šķēr­slis rosībai. Mārai miera nav nekad — rosās, kā driģenes saēdusies, nezi­nātājs pat neaizdomāsies, ka viņa ir nedzirdīga.
 
Esat pabijusi daudzviet pasaulē. Varbūt jums ir sapņu zeme, kura ne­beidz vilināt?
Ir — Latvija. Citur dzīvot nevarētu, bet, ja būtu jauna, iespēju mācīties ārze­mēs un apgūt valodas izmantotu no­teikti.
 
Vai tad zīmju valoda nav starp­tautiska?
Nav, katrā valstī ir sava zīmju va­loda. Bet lielos kongresos, forumos sarunas notiek starp­tau­tiskajā zīmju va­­lo­dā. Vis­pār gana labi sa­ko­mu­nicējam, arī to īsti ne­zinot — satie­ka­mies, paru­nā­jam, pa­bak­stā­mies ar zī­mēm — ko tu teici ar vienu vai otru zīmi?, un — aiziet! Tas prasa ne vai­rāk kā pie­cas mi­nūtes. Brigita: Arī man starp­tautiskos pa­sākumos vie­glāk ir ko­municēt zīm­ju valodā — pat ar tādiem pašiem dzir­dī­gajiem kā es.
 
Kā reaģējat situ­ācijā: vadot ma­šīnu re­dzat, ka kāds ar jūsu brauk­šanu nav ap­mie­rināts un uz jums la­mājas?
Neņemu galvā — ja grib, lai bļaus­tās. Es tāpat nedzirdu, viņš velti tē­rē savu enerģiju. Bet to, ko viņš saka, nolasu pēc lūpām — tā kā manā bēr­nībā televizorā titru nebija vispār, tad esmu labi uztrenējusies. Pat mana ģime­nes ārste to sapratusi un vairs nepār­dzīvo, ka kaut ko no viņas teiktā nesa­pratīšu — uz lapas uzraksta vien sarež­ģītākas lietas. Un ne jau es tāda esmu vienīgā. Tāpēc nedzirdīgo klātbūtnē la­bāk tomēr izvēlēties pieklājīgus vārdus...
 
Veikalos jūs nemēģina apšmaukt — zinot, ka skaļi un apkārtējiem sap­rotami par to nepateiksiet?
Es ar to neesmu saskārusies ne vei­kalos, ne uz ielas. Bērnībā, kad dau­dzi par nedzirdīgajiem bija ļoti maz in­for­mēti, gan nācās pārdzīvot vienu otru pazemojumu.
 
Ar ko nodarbojas jūsu māsas?
Vecākā māsa Skaidrīte Baure arī ir pedagoģe, izkopj zīmju valodu, strādā pie jaunu zīmju ieviešanas.Viņai ir divas dzirdīgas meitas, abas mācās augst­skolās — viena par padagoģi, otra par ekonomisti, un abas strādā par zīmju va­lodas tulkiem. Jaunākā māsa Edīte Bir­mane strādā bērnudārzā par audzi­nātājas palīdzi. Viņai ir dvīņi, bet abi ne­dzirdīgi. Vispār mums, māsām, sa­nā­cis interesanti: vīri mums ir nedzirdīgi, bet no visiem bērniem divi ir nedzirdīgi, divi vājdzirdīgi un divi — dzirdīgi. Tā kā ģenētika ne vienmēr «nostrādā» vienādi. Visi bērni ir apmēram viena vecuma, auguši vienā vidē un visi pārvalda zīmju valodu — ir pat grūti saprast, kurš tad dzird un kurš nedzird.
 
No kā vadoties, nedzirdīgi vecāki izvēlas bērniem vārdus?
Man vārdu mamma ielika par godu Rēzeknē esošajam Latgales Māras piemineklim, bet kā pie saviem tika mā­sas, nezinu. Saviem bērniem devu lat­vis­kus vārdus — Daina un Kārlis, jo tā vēlējās mans tēvs. Viņš bija liels pat­riots. Jaunībā draudzējos ar krievu tau­tības puisi, bet tēvs par to ij dzirdēt ne­gribēja, uzstāja, ka man jāprec latvju puisis. Un, kad vīrs mūsu dēlam gribēja dot vārdu Emīls, tēvs protestēja tikpat sparīgi — nekāds Emīls, būs vēl tāds pats palaidnis un trača cēlājs kā puika filmā «Emīla nedarbi»! Bet mazdēliņam vārds Dairis — salikums no meitas vārda Daina un viņas vīra vārda Darjus. Viņš ir lietuvietis.
 
 
Varbūt ir kāda lieta, kurā ne­dzir­dīgie, pasaulē dzīvojot, ir ie­guvēji?
Dažreiz tās muļķības, ko visapkārt runā, labāk nedzirdēt... Un vēl — ja blakus nostājas dzirdīgais un ne­dzir­dīgais, tad nedzirdīgais izskatās jaunāks. To skaidro tieši ar to, ka nedzirdīgie se­vī daudz mazāk uzņem negatīvo in­for­māciju. Kā arī ar to, ka viņi, sazinoties ar citiem, daudz izmanto sejas mīmiku — tādejādi tiek uzturēta muskuļu elas­tība. Citādi nekādas atšķirības starp dzir­dīgajiem un nedzirdīgajiem nav. Iespējas mācīties un iegūt profesiju ir arī mums, tāpat mēs, ja vēlamies un ja pietiek uz­ņēmības, varam veidot savu biznesu. Vie­nīgā problēma tam ir tikai sabiedrības attieksme. Kā arī daļas nedzirdīgo ze­mais pašvērtējums, kas viņos uztur do­mu — ja nedzirdu, tad nevaru. Tāpēc arī daudzi izvēlas strādāt mazap­mak­sā­tus darbus — apkopējas, trauku maz­gātājas, palīgi celtniecībā. Pedagoga pro­fe­sija gan vienmēr bijusi populāra, tagad tāda ir arī sociālie darbinieki, reha­bilitētāji. Starp mums ir arī labi glez­no­tāji, galdnieki, kokgriezēji, metāla ap­strā­dātāji, modes dizaineri, fotogrāfi un datorspeciālisti (ja vien šis darbs nav sa­vienots ar telefonoperatora darbu), tikai, lai viņus iekārtotu labā darbā, pa­ziņu loks ir par šauru. Nedzirdīgajiem par savu vietu tiešām jācīnās. Reizēm man nākas palūgties cita vietā — pie­ņemiet viņu darbā kaut uz pārbaudes laiku! Un arvien biežāk pēc tam seko piedāvājums palikt pastāvīgā darbā, jo viņi ir apliecinājuši savu varēšanu, ir uzcītīgāki un netērē laiku liekā pļā­pā­šanā. Protams, ne visi — arī starp mums ir palaidņi un sliņķi.
 
Kā jūs izpaužat dusmas?
Ar izteiksmīgu mīmiku un īpašiem žestiem — dusmu brīdī tie ir asāki un āt­rāki. Dzirdīgie šajā ziņā gan tur mums līdzi, reizēm laikam visi pārvēršas itāļu ģi­menītēs.
 
Un kā ir ar asarām, raudāšanu?
Gan asaras birst, gan raudam, tikai raudu skaņa ir dobja, neartikulēta — dzirdīgie no tās bieži nobīstas. Brigita: Daži saka, ka tā līdzinās kaķu gaudām, bet es tam īsti nepiekrītu. Tomēr patī­ka­ma šī skaņa nav...
 
Kā nedzirdīgie sazinās tumsā?
Tas nākas grūti. Ar vīru ir vieglāk, jo esam apguvuši viens otra žestus.
 
Kādam vaļaspriekam ļaujaties?
Mana sirdslieta ir makšķerēšana. Bērnībā mums kaimiņos dzīvoja nedzir­dīgs vīrietis, un, kad viņš gāja makšķerēt, aicināja līdzi arī mūs, trīs māsas. Vienīgā, kura gāja, biju es, un man iepatikās. Mans vīrs ir tikpat traks mak­šķer­nieks. Vislielāko prieku šajā procesā dod miers — skaties ūdenī, un ne par ko nedomā. Arī ziemā sev šo prieku ne­liedzam — ejam bļitkot. Vēl man ļoti patīk veidot ziedu kompozīcijas — lai gan dzīvoju laika trūkumā, floristu kur­sus tomēr bei­dzu. Arī pārkārtot māju, radīt mājīguma sajūtu man patīk. Un, ja neko nevaru pār­bīdīt, tad vismaz aizkarus nomainu — piekaru pēc krāsas gadalaikam atbil­stošus. Līdzīgi «spēlējos» arī ar ziediem. Ciemiņi par kārtējiem jaunumiem vien­mēr ir pārsteigti, un man tas patīk.
 
Kā sagaidīsiet Ziemassvētkus?
Jau 21.decembrī visi brauksim uz Latgali ciemos pie mammas, jo viņai paliek 90 gadi. Man šie svētki ir mīļi, jo tad beidzot ir laiks ģimenei, sarunām, aiziet uz baznīcu. To, ka prioritāte ir ģi­mene, man iemācīja tēvs. Mūsu ģime­ne laukos vispār bija kā paraugģimene. Ja citi vīrieši pēc darba dzēra un mija ve­ču runas, tad tēvs nāca mājās, jo — viņu gaidīja bērni un sieva. Brigita: Arī Mārai ir ļoti jauka ģimene, viņa ir brī­nišķīga mamma un vecmāmiņa. Maz­dēliņam tikai divi gadiņi, bet viņš jau prot omītei ar zīmēm pateikt, ka viņa ir mīļa — to arī mēs skaipā redzējām.
 
Kāpēc — skaipā?
Gan vīrs, gan abi mūsu bērni šo­brīd dzīvo un strādā Anglijā. Tur pret nedzirdīgajiem izturas ļoti labi, viņus slavē kā labus darbiniekus. Par sociā­lajām garantijām pat nav ko runāt... Bet es ceru, ka viņi atgriezīsies Latvijā. Pir­mais jau laikam vīrs.
 
Dzīvošana klusuma pasaulē, ne­dzirdot vārdus un skaņas, laikam nav nekas tāds, par ko nedzirdīgos vaja­dzētu īpaši žēlot.
Reizēm jau dzirdīgie izsaka līdz­jūtību: nabadziņi!, bet patiesībā nekādi na­badziņi tiešām neesam. Tikai gadās ne­dzirdīgie, kas šo žēlošanu reizēm iz­man­to, kuriem tad vēl vairāk gribas pa­žēloties par savu likteni... Citādi — mums ir rokas un kājas, mēs redzam un jūtam un, ja vien gribam kaut ko sa­sniegt, tad varam to izdarīt. Protams, ja vien kādam bez dzirdes traucējumiem nav arī garīgie trau­cējumi. Būtībā viss gluži tāpat, kā dzirdī­gajiem, bet par ko pačīkstēt taču atrod arī viņi — gan par mazajām pen­sijām, gan grūtu dzīvo­ša­nu.
 
Dzirdīgo ģimenē piedzimst ne­dzir­dīgs bērns. Ko darīt?
Pirmajā brīdī tas ir šoks, bet, kad vecāki uzzina, ka nedzirdīgajiem bēr­niem ir gan bērnudārzs, gan skola, ka ir visas iespējas studēt, apgūt profesiju un ka katram bērnam pienākas in­divi­duāls tulks, panika rimstas. Biedrībā pie­ejama arī psihologa palīdzība, ir visas iespējas mācīties zīmju valodu — gan bērnam, gan vecākiem, tikai daudzi dzir­­dīgie vecāki atsakās to apgūt, jo gri­bot, lai bērni runā ar balsi, bet — viņu valoda ir zīmes, un citādāk nebūs. Un tomēr daži iespītējas, iespējams — vi­ņiem zīmju apgūšana šķiet kā ap­grūti­nājums. Līdz ar to skolas laikā ve­cāki kaut kā komunicē ar skolotāju (var­būt viņš ir vājdzirdīgs), bet sarunas ar bērnu izpaliek. Rezultātā bērns normāli nerunā līdz pat skolas beigšanai, par daudz ko paliek neinformēts, netiek sagatavots patstāvīgai dzīvei, un tad — viss, vi­ņa izglītība ir beigusies. Tikai šiem vecākiem tas nez vai rūp... Gadās arī otrādi — vecāki par savu nedzirdīgo bērnu rūpē­jas par daudz, visu atļauj, lai gan viņš dažādām grūtībām jāsagatavo labāk.
 
Cik ilgā laikā var apgūt zīmju va­lodu?
Ņemot vērā, ka zīmju ir tikpat daudz, cik valodā vārdu, tad viss atka­rīgs no atmiņas, uztveres spējām, roku veiklības un gribas to apgūt. Protams, ir arī vārdi, kurus attēlo ar dažādām zīmēm — atkarībā no tā, par ko tiek runāts. Piemēram — griezt var gan pa­pīru, gan matus un krūmus. Vēl vie­na zīmju valodas īpatnība — lietvārdu un darbības vārdu rāda vienādi. Pie­mēram, vārdu darbs rāda tāpat kā vār­du strādāt. Tāpēc nedzirdīgie bieži rak­sta kļūdaini. Un runā īsi, iztiek bez liekiem vārdiem. Ja dzirdīgais saka: ma­za meitene aiz­rau­­tīgi lasa gudru grā­matu, tad nedzir­dīgais to pasaka: grāmatu lasa meitene. Mēs ru­nājam apgrieztā vārdu kārtībā.
 
Kādas grāmatas jūs lasāt?
Ļoti patika «Agrā rūsa». Vispirms noskatījos filmu, bet, tā kā tai nebija sub­titru, tūlīt skrēju pirkt grāmatu. Līdzīgi bija ar «Vējiem līdzi», «Džeina Eira». Bri­gita: Māru interesē arī ezo­tērika, viņa regulāri lasa «Zintnieku» un trešdienās, vadot informatīvo no­dar­bību, par izla­sīto pastāsta citiem. Un interesanti, ka, jūsu žurnālā viņa izlasa arī tādas viedas atziņas un padomus, kādus viņai teikuši vecāki. Tikai, ja to­laik Māra «tās blēņas laidusi gar ausi», tad tagad atzīst, ka ta­jās ir liela pa­tiesība, un ņem tās vērā.
 
Vispārīga informācija. Latvijas Nedzirdīgo savienībā ir 9 reģionālās biedrības. Rīgas reģionālajā biedrībā apvienojas 13 grupas: Vidzemes, Zemgales, Latgales, Kurzemes un Ziemeļu priekš­pilsētu grupas, Jelgavas, Tukuma, Jūrmalas un Rīgas rajonu nedzirdīgo grupas, mākslinieku kopa «Cerība», «LNS CV», Rīgas Raiņa 8.vidusskola un kopa «Tilts», kurā apvienojušies dzīves laikā dzirdi zaudējuši cilvēki, kuri pagaidām neprot zīmju valodu, bet grib to iemācīties. Latvijā kopā ir apmēram 2000 nedzirdīgu un 30 tūkstoši cilvēku ar nopietniem dzirdes traucējumiem.
 
 
Teksts: ANTRA KRASTIŅA
Foto no Māras Lasmanes personiskā arhīva

 


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas