Search form

04.04.2014

Drukāt

Nepalikt vieniem klusumā

Photo

Dzirdes invalīdu dienas centrs ir vienīgais Latvijā, kur nedzirdīgos atgriež sabiedriskajā dzīvē.

 

Pieliekot rokas krūšu kreisajā pusē, zīmju valodā viņa izveido sirsniņu. Tā Zinaīda Pantja – dzirdes invalīde kopš bērnības – raksturo laiku, kas pavadīts Dzirdes invalīdu dienas centrā Elvīras ielā, iesaistoties projektā Nepalikt vieniem klusumā. Dzimusi kara laikā, Zinaīda pabeigusi Rīgas nedzirdīgo skolu. Gribējusi kļūt par šuvēju, bet padomju laikos arodskolā apgūt šo profesiju nav bijis iespējas. Iemācījusies tikai pamatprasmes.

Bet vecumdienas Zinaīdai bija kļuvušas klusas šī vārda tiešajā nozīmē. «Man bija drūmi, garlaicīgi un vientuļi,» ar zīmju tulka starpniecību stāsta Zinaīda. Te, nedzirdīgo dienas centrā, Zinaīda burtiski uzplaukusi. Iespēja satikties ar sev līdzīgajiem, doties ekskursijās, piedalīties pasākumos un apgūt jaunas prasmes, tostarp ar šūšanu saistītas, un saskarsmes nodarbības – tas viss divu gadu garumā Zinaīdai un vēl 100 dzirdes invalīdiem atvēris logu uz ārpasauli.
 
 
Izjūt atstumtību
 
Dzirdes invalīdi visbiežāk ir bikli cilvēki, kuri saskarsmē ar dzirdīgajiem mulst, kautrējas, tādējādi norobežojoties pat no informācijas par vitāli svarīgiem sociālajiem jautājumiem un izjūtot atstumtību. Viņiem ir sarežģīti apmeklēt ģimenes ārstu, jo nepieciešams zīmju valodas tulks. Bez specifiskas palīdzības sarežģīti aptvert, kā norēķināties par komunālajiem maksājumiem internetā. Kad notikusi Maxima traģēdija, šie cilvēki nav varējuši pilnībā iegūt aktuālo informāciju – medijos pietrūcis surdoloģiski tulkotu ziņu. Bet, kad Latvija pārgāja uz eiro, dzirdes invalīdi bija tā sabiedrības daļa, kas piedzīvoja neziņas raisītas bailes. Dzirdīgie pat nespēj iedomāties par visām tām sadzīviskajām situācijām, kas nedzirdīgos norobežo no sabiedrības. Tiem 100 senioriem, kas iesaistījušies Eiropas Sociālā fonda finansētajā Latvijas Nedzirdīgo savienības projektā Nepalikt vieniem klusumā Elvīras ielas nams kļuvis par otrajām mājām, kur saprot, palīdz, izskaidro, māca un iedrošina.
 
«Daudziem nedzirdīgajiem ir zems izglītības līmenis, padomju laika domāšana, mazs vārdu krājums. Viņi neprot izteikties. Lai spētu integrēties sabiedrībā, senioriem nodrošinām saskarsmes nodarbības, kurās pedagogs māca lasīt no lūpām, izteikties publikas priekšā. Risinām krustvārdu mīklas, tā attīstot vārdu krājumu. Tā ir kā skola, kurā palīdzam izbaudīt pilnvērtīgas vecumdienas un justies pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem,» stāsta dienas centra vadītāja Diāna ZālamaneLeite. Centrā visi speciālisti ir ar zīmju valodas zināšanām. Tā ir pazīstama vide, kurā vieglāk iejusties, jo dzirdes invalīdi ir emocionālāki, nedrošāki. «Kad šie seniori saņēma pirmās pensijas eiro, mums katram bija lēnām jāskaidro par jauno maksāšanas līdzekli, kāpēc veikalos norādītas divas cenas. Tāpat skaidrojām Latvenergo jautājumus. Paralēli sabiedriskajām aktivitātēm viņus konsultējam dažādās dzīves situācijās un sekojam līdzi savu klientu gaitām,» stāsta centra vadītāja.
 
 
Mēs daudz runājam
 
Visbiežāk nedzirdīgie savu darba mūžu vadījuši, strādājot šūšanas cehā vai kokapstrādē. Dienas centrā ir ar rokas instrumentiem aprīkota kokapstrādes darbnīca, šujmašīnas un šūšanas piederumi, materiāli rokdarbiem – iespēja pilnveidot sevi.
 
Andrievs Maldonis dzirdi zaudējis sešu gadu vecumā. «Kara laikā un ilgi pēc tam dzīvoju Sibīrijā. Esmu represētais. Vecāki tur strādāja, remontēja apavus. Es daudz makšķerēju. 1957. gadā atgriezos Latvijā,» stāsta Andrieva kungs. Arodskolā viņš ieguvis galdnieka profesiju, vēlāk strādājis kokapstrādes rūpnīcā. Apprecējies, ir divi pieauguši dēli. «Sieva ir nedzirdīga, dēli abi ir dzirdīgi, sazināmies zīmju valodā,» paskaidro seniors. Par šo centru uzzinājis nedzirdīgo klubā Rītausma. «Mājās nav ko darīt. Rudenī dodos uz mežu sēņot, vasarā ogot, pārējā laikā nāku uz šejieni. Man šeit ļoti patīk. Patīk galdniecības nodarbības, kontaktēties ar saviem cilvēkiem. Mēs daudz runājam. Izbraukumi patīk. Es spēlēju novusu – dažreiz sacensībās vinnēju, dažreiz zaudēju, bet man patīk novuss,» stāsta Andrievs. Par norisēm sabiedrībā seniors uzzinot internetā, avīzes viņš lasa maz. «Nav naudas, lai pasūtītu, jo dzīvoju tikai no pensijas,» piebilst seniors.
 
Centrā ir pieci datori ar interneta pieslēgumu, te notiek arī datormācības. D. ZālamaneLeite priecājas: «Ir tik patīkami, kad redzu, kā seniors, kurš dekupāžas nodarbībā izveidojis savu darbiņu, steidz pie datora skaipā to parādīt bērniem vai mazbērniem, kuri dzīvo Īrijā.»
 
Dienas centrā var saņemt jurista, psihologa konsultācijas, sociālā darbinieka, sociālā rehabilitētāja un fizioterapeita pakalpojumus. Centra vadītāja stāsta par savā praksē pieredzēto: «Fizioterapeits pastāsta, kādas vienam vai otram senioram ir veselības problēmas. Viņi uzticas. Te, piemēram, var izmērīt asinsspiedienu, un mēs sekojam līdzi, vai seniors, kuram paaugstināts asinsspiediens, apmeklē ārstu. Viņi baidās iet pie ārstiem! Bet, kad mēs pasakām, tas ir kā iedrošinājums. Esam pat paši zvanījuši ģimenes ārstam, skaidrojuši situāciju, pierakstījuši uz konsultāciju.»
 
 
Pirmoreiz mūžā...
 
Dienas centrā seniori var pavadīt laiku darbdienās astoņu stundu garumā, iepriekš pierakstoties 10–12 cilvēku grupās uz mēnesi. Vajadzīga ārsta izziņa par dzirdes invaliditāti un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nepieciešamību.
 
Divreiz dienā centra apmeklētāji tiek ēdināti. Ir veļas mazgāšanas un žāvēšanas iespējas. Kā stāsta dienas centra darbiniece, lielai daļai dzirdes invalīdu mājās nav iespēju izmazgāt veļu. No rīta viņi to atnes, saliek veļasmašīnā, dienu pavada nodarbībās un vakarā mājās dodas ar tīru veļu. Ir arī duša.
 
Te tiek rīkoti arī kultūras pasākumi ar mākslinieku piedalīšanos, notiek tematiskie vakari. Senioriem liels notikums bijusi tikšanās ar olimpisko čempionu Mārtiņu Rubeni – katrs varējis nofotografēties ar sportistu un paturēt rokās olimpisko medaļu. Viņi dodas ekskursijās – veiksmīga sadarbība, kā stāsta Diāna, izveidojusies ar muzejiem, izstāžu zālēm. «Lielākā daļa mūsu senioru pirmoreiz mūžā brauca ar kuģīti pa kanālu. Skumji, bet daudziem pat zoodārza apmeklējums bija pirmoreiz dzīvē – cienījamā vecumā, ap 70 gadiem. Šie notikumi paplašina redzesloku, jo nedzirdīgajiem līdz šim bijušas tikai mājas un, kopš televīzijas raidījumiem nav subtitru, vairs nav iespēju iegūt zināšanas, kas mums, dzirdīgajiem, ir pašsaprotamas,» uzsver D. ZālamaneLeite.
 
Šis projekts, kas nu jau noslēdzies, atzīts par vienu no 100 labākajiem Eiropas Sociālā, Eiropas Reģionālās attīstības un Kohēzijas fonda īstenotajiem projektiem 2007.–2013. gada plānošanas periodā. «Projekta turpinājumam pašlaik tiek meklēti līdzekļi. Nedzirdīgajiem tas būtu ļoti nepieciešams,» atzīst D. ZālamaneLeite. «Mēs te esam kā liela ģimene, palīdzam, atbalstam cits citu,» apliecinot, ka abi ar dzīvesbiedri ļoti vēlētos arī turpmāk piedalīties dienas centra norisēs, saka Andrievs Maldonis. Galvenais esot nepalikt vieniem klusumā.
 
Vairāk foto šeit.
 
Teksts: Ieva Štāle
Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji
Izdevums: Diena 04.04.2014

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas