15.03.2016
Saredzēt nedzirdamo pasauli
Kad pirms desmit gadiem Aldis Ādamsons nonāca Liepājas nedzirdīgo biedrībā, viņš saprata, cik dažādās pasaulēs dzīvo tie, kuri dzird, un tie, kuri nē. Kopš tā laika, strādādams vismaz divās pilsētās un vairākos darbos, viņš izdarījis tik daudz, ka Latvijas Nedzirdīgo savienība viņu nosaukusi par savu Gada cilvēku. Aldim ir divas lielas aizraušanās – puķes un deja.
Ar Aldi sarunāties ir viegli, viņš sarunbiedram pievēršas smaidīgs un atvērts. Un, runājoties ar tik plastisku cilvēku, pieķeru pati sevi, ka, nemaz līdzi nedomājot, arī es esmu sākusi žestikulēt krietni vairāk nekā ikdienā to daru. Vēlāk gan Aldis atzīstas, ka diena, pavadīta ar dzirdes aparātu, nogurdina. "Uzlieku aparātu un dzirdu visu – mašīnas, cilvēki runā, bērni skolā skrien, radio skan, mūzika. Kad to izņemu, jūtu, kā ausī tas viss vēl skan, un tad nāk klusums, un nedzirdu vairs neko. Ne pulksteni, ne telefona zvanus, ne to, kas notiek kaimiņos. Es jūtu klusumu un varu mierīgi atpūsties. Bet laimīgi tie cilvēki, kas visu dzird un izjūt līdz smalkākajai skaņai."
Tomēr Aldis piekrīt, ka nedzirdīgs cilvēks apkārtējo pasauli var daudz labāk saredzēt.
Par vecākiem un skolotājiem
No bērnudārza līdz pat augstskolai Aldis mācījās kopā ar dzirdīgiem cilvēkiem. "Pateicoties vecākiem, stingriem un prasīgiem," viņš uzsver un divreiz piebilst, ka tas, kāds dzīves ceļš būs vēlāk, atkarīgs no vecāku līdzi iedotā. Milzīgu paldies Aldis saka arī J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolas skolotājiem, kas daudz strādājuši ar viņu individuāli. "No pirmās līdz ceturtajai klasei man bija ļoti grūti. Kad citi gāja mājās, man vēl bija jāpaliek pēc stundām. Nesapratu, kur es esmu un kas... Apkārt visi bērni runā..." Viņš vienmēr sēdējis pirmajā solā, skolotāji piemeklējuši uzdevumus. "Bet es centos visiem līdzi pildīt. Klasesbiedri mani pieņēma. Man bija burvīgi klasesbiedri."
Vidusskolā jau mācījies atbilstoši visiem izglītības standartiem. "Skolotājs ir pats galvenais, kurš var glābt bērnu, kurš to var izdarīt. Visu ko var izdarīt, ja skolotāji ir pretimnākoši, ja direktors tāds ir."
Aldis izstudējis tagadējā Liepājas Universitātē, ir gan speciālās izglītības, gan vispārējās izglītības skolotājs. Augstskola "Attīstība" Rīgā ieguvis sociālā darbinieka specialitāti. Latvijas Nemateriālā kultūras centra rīkotos kursos izmācījies par deju skolotāju, Latvijas Amatniecības kamerā apguvis floristiku. "Godīgi sakot, man nepatīk mācīties," viņš smejas. "Bet es sapratu, ka tas ir vajadzīgs." Tad nopietni piebilst: "Mācīšanās, jaunas informācijas iegūšana ir ļoti vērtīga."
Brīvdienu nav
Kad piektdienā tiekamies ar Aldi Latvijas Nedzirdīgo savienības Liepājas reģionālajā biedrībā, viņam pie žaketes atloka ir piespraude ar uzrakstu "Skolotājs". Četras dienas nedēļā viņš māca Rīgas internātvidusskolas bērnus ar dzirdes traucējumiem, ir arī pirmās klases audzinātājs. "Cenšos bērnus motivēt, lai viņiem vieglāk dzīvē iet. No savas pieredzes dodu viņiem."
Sākumā licies, ka izbraukāt starp Liepāju un Rīgu būs grūti. Turklāt ļoti nav gribējies Liepāju pamest. "Tad Rīgas skolā iepatikās, nu jau ir pieci gadi, kopš tur strādāju." Un braukāšana kļuvusi par ikdienu. Iepriekš deju un floristikas, vizuālās mākslas nodarbības viņš braucis vadīt arī uz Jelgavu, Tukumu, Pļaviņām. "Braucu tikai ar sabiedrisko transportu. Ar mašīnu negribu braukt, jo tas nogurdina, rada stresu. Turklāt, ja man rodas ideja, nevaru tūliņ apstāties un pierakstīt. Autobusā iesēžos un tad ir trīs stundas laika mierīgi domāt, vērot dabu. Tas man reizēm ir kā vienīgā atpūta." Ceturtdienās Liepājā Aldis vada biedrības deju kolektīvu "Liedags". Piektdienās – floristikas pulciņu J. Čakstes10. vidusskolā. Tad atkal dažādi pasākumi biedrībā. Pats atzīst, ka brīvdienu tiešām gandrīz nemaz neesot, un mājās, kur mīļi sagaida mamma un divi kaķi, iznākot būt diezgan reti.
Ja savu speciālās izglītības skolotāja izglītību būtu iespējams likt lietā, lai nedzirdīgos bērnus mācītu tepat Liepājā, "būtu ļoti labi, būtu ideāli". Taču vismaz pagaidām tādas iespējas nav. Vecāki savus bērnus ar vājdzirdību sūta uz skolām Rīgā vai Valmierā, vai arī, ja tas iespējams, tepat Liepājā laiž mācīties parastā skolā.
Dejojis visas dejas
Bet no kurienes tāda aizrautība ar ziediem un deju? Vēl vidusskolas laikā Aldis pie ziņojumu dēļa pamanījis aicinājumu pieteikties floristikas pulciņā. Nolēmis noskaidrot, kas tas īsti ir, un sapratis, ka tas viņam ļoti patīk. "Un mēs ar tēti vasarā braucām uz dārziņu, stādījām puķes, audzējām ziedus..." viņš atminas. Jau toreiz sācis noformēt skolas telpas un kārtot ziedus – licis lietā pulciņā apgūto. Pēc skolas turpinājis šajā jomā darboties un dara to vēl aizvien. "Joprojām taisu līgavas pušķus, dekorēju mašīnas." Kopā ar savu floristikas pulciņu viņš ik gadu piedalās Ventspils ziedu paklāja veidošanā.
Arī dejām aizsākums bija skolā. "Mums bija ritmikas stundas, man ļoti nepatika. Bet reiz biju kādā lielā pasākumā, neatceros pat kādā, un tur visi cilvēki dejoja. Mamma, tētis, visi. Nu tad es arī gribēju pamēģināt. Uzlūdzu vienu sievieti, un iepatikās! Tikmēr skolā ritmikas stundas jau bija beigušās." Pēc vidusskolas Aldis dejoja tautas deju kolektīvā "Vaduguns", vēlāk sāka mācīties, kā mācīt dejot citiem. "Esmu dejojis modernās dejas, līnijdejas, balles dejas, šova dejas, arī ratiņnieku dejas."
Divas pasaules
Nedzirdīgo biedrībā Aldis nonāca pirms desmit gadiem, kad daudzko jau bija paveicis un piedzīvojis, dzīvojot tikai starp dzirdīgiem ļaudīm.
Toreiz Liepājas Latviešu biedrības namā notika Ziemassvētku koncerts, kurā Aldis dejojis kopā ar ratiņdejotājiem. Tad viņš arī pirmoreiz ieraudzījis Nedzirdīgo biedrības kolektīvu, piegājis klāt, sācis runāties, iepazinies ar biedrības vadītāju Gundegu Paņko. "Ak, tu arī esi vājdzirdīgs?" viņa vaicājusi. "Nu, tad nāc pie mums!" Pirms iestāties biedrībā, Aldis ilgi par to domājis. "Kad iestājos, sapratu, ka nedzirdīgajiem dzīve ir pavisam citādāka. Sākumā domāju – kur es esmu nonācis, kāpēc esmu šeit?" Tik pierasta bija dzirdīgo cilvēku vide, sabiedrība. "Nedzirdīgie dzīvo savā pasaulē, dzirdīgie savējā." Tāpēc tagad viņš kopā ar kolēģiem cenšas šīs pasaules kaut mazliet sasaistīt.
Pagājušoruden Aldis Rīgā piedalījies zibakcijā "Vai tu mani dzirdi?", popularizējot zīmju valodu. Varbūt arī Liepājā tāda būt nepieciešama? Viņš piekrīt, ka būtu gan, tikai jānoorganizē.
Pilns skapis eņģelīšu
Jautāts, kā viens cilvēks vispār var tik daudz izdarīt, Aldis smejas un atbild: "Nezinu! Ko piedāvā, to daru!" Bet kaut kad jau pienākas arī atpūsties, un to pa īstam varot izdarīt vienīgi vasarā, kad atvaļinājums. "Esmu īsts Liepājas patriots. Kādreiz domāju – varētu Rīgā dzīvot, strādāt. Pamēģināju un tagad esmu sapratis – ai, nē, tik labi ir Liepājā! Cits gaiss, vēji, jūra tepat!"
Bet arī viņam kādreiz uznāk "lielais smagums un depresīvums", un kad visa sakrājas pārāk daudz kā, no tā jātiek vaļā, iekšā to turēt nedrīkst. "Tad vienkārši staigāju gar jūru, atbalstos pret priedi, apsēžos smiltīs. Ja vajag, izkliedzos, cik varu, un viss ir atkal viegli. Bet uz otru cilvēku negatīvo nedrīkst izlādēt." Līdzi uz jūru Aldis ņem līdzi mierīgu, relaksējošu mūziku – klasiku, tenorus, arī Raimondu Paulu.
Bet par visu padarīto nāk arī līdzcilvēku atzinība – Aldis tika izvēlēts par Latvijas Nedzirdīgo savienības "Gada cilvēku 2015". Šī un citas balvas, kas saņemtas par darbu, stāv mājās stikla skapī starp eņģeļu figūriņām. Vaicāju, vai eņģeļiem ir kāda īpaša nozīme Alda dzīvē. "Tā ir mana kolekcija," viņš starojoši smaida. "Man skolā čirkaino matu dēļ vispirms bija iesauka Puškins, tad Pūkainītis un Čirka, līdz beigās – vai, Amoriņš! Un tad viens, otrs, trešais sāka dāvināt eņģelīšus, tie krājās. Man tas iepatikās, kā ieraudzīju veikalā kādu smuku, tā nopirku." Tagad to jau ir pāri simtam, visdažādākajos izpildījumos.
"Ko sirds saka, tam ir jāklausa," Aldis Ādamsons ir pārliecināts. "Kad sirds saka: "Nedari!", bet es nepaklausu, vienmēr notiek slikti." Pašam sevi ir jājūt un nevajag baidīties.
Teksts: Dina Belta
Egona Zīverta foto
