Search form

30.08.2016

Drukāt

Dzīves stāsts: Zīmju valodas tulce

Mēs viņu esam pieraduši redzēt televizora ekrānā, bet vai pamanām? Tik ierasts LTV raidījumos ir kļuvis surdotulks. «Kad saku, ka esmu zīmju valodas tulks, reizēm man atbild – tad jau tu esi zvaigžņu tulks!» smejas Brigita Lazda.


Žurnāla “Ievas Stāsti” šī gada 22. jūlija  numurā ievietota žurnālistes Sandras Eglītes intervija ar Brigitu par viņas dzīves līkločiem un ceļu uz sirdsdarbu – tulkošanu latviešu zīmju valodā dažādās situācijās, bet  īpaši televīzijas raidījumos.

 

 Vai mani sapratīs?

«Pirmajā reizē man šķita, ka no satraukuma sirds pa muti izkāps ārā! Skanēja Panorāmas ievadmūzika, un es domāju – viss...

Tā taču ir tiešraide –  vai es paspēšu tikt līdzi diktoram, vai zināšu visas zīmes, vai cilvēki mani sapratīs? Tolaik biju jauna, knapi pāri divdesmit.

Arī surdotulks Latvijas televīzijā bija jaunums – rādīja tādā mazā aplītī ekrāna apakšmalā. Pirmie surdotulki bija Dace, Anita un Lilita, mani uzaicināja pievienoties pēc pāris mēnešiem. Protams, tas bija milzīgs gods un uzticēšanās!

Vecāki skatījās raidījumus un vienmēr mani slavēja – malacis, visu sapratām! Taču daži nedzirdīgie nāca ar sarakstu, kurā bija nepareizi parādītās zīmes. Teicu paldies, kaut sākumā, godīgi atzīstu, man tas nepatika, jo šķita – nu ko viņi aizrāda?! Bet tad sapratu, ka šie cilvēki ir kā treneri, kas man palīdz pilnveidoties.

Neslēpšu, gadījās vārdi, ko nepratu iztulkot, pēc raidījuma tos pierakstīju un gāju uz Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas centru noskaidrot, kā tad tie jārāda. Tur mani ļoti atbalstīja un centās palīdzēt, piemēram, lasīja priekšā avīzes, bet es tulkoju zīmju valodā, pēc tam izrunājām, kā veicās, meklējām sinonīmus.

Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus vakaros dodos uz televīziju, esmu ārštata darbiniece. Kā man patīk šis darbs! Temps, koncentrēšanās, adrenalīns un –  nekādas rutīnas!

 Kaut gan tulkot televīzijā ir augstākā pilotāža – tur ir temps, kam jātur līdzi, teikums jāpabeidz, nevar domu pusē pamest, jo jātulko tā, lai informācija ir saprotama. Tekstu iepriekš nevar izlasīt, to ieraugu tikai špikermašīnā un dzirdu diktoru. Turklāt klāt nāk jauni vārdi, svešvārdi, jāspēj zibenīgi atrast sinonīmu, jo visiem vārdiem jau zīmju nav. Reizēm mēs, surdotulki, raidījuma laikā izdomājam jaunu zīmi.»

 

Pirmā valoda

«Smejos, ka zīmju valoda ir mana pirmā valoda, bet runāt iemācījos pēc tam, bērnudārzā. Es nāku no nedzirdīgo vecāku ģimenes. Esmu vecākais bērns, māsa un brālis ir jaunāki par mani. Mēs, visi trīs un mūsu bērni, paldies Dievam, esam dzirdīgi. Iespējams tāpēc, ka mūsu vecāki piedzima dzirdīgi, diemžēl viņi dzirdi zaudēja bērnībā.

Kopš sevi atceros, pārdzīvoju, ka vecāki ir nedzirdīgi. Kaut es neatšķiros no citiem bērniem, taču, ja man gadījās pārteikties, vienmēr no klasesbiedriem dzirdēju kādu aizskarošu repliku. Tas iedūrās sirdī, un manī ieslēdzās centības gars – ļoti gribējās pierādīt, ka esmu labāka par citiem.

 Domāju, ka pa šiem gadiem sabiedrības attieksme ir ļoti mainījusies uz labo pusi. Noteikti to ietekmējusi arī Latvijas Televīzija, kur daudzi raidījumi ir ar surdotulkiem, piemēram, ziņas, Sporta studija, Tiešā runa, 1 pret 1, pirmsvēlēšanu debates, teātra izrādes, multfilmas u.c.

 Līdz ar to cilvēki jau pierod, ka viņu vidū ir arī nedzirdīgie. Bet padomju laikā tā nebija. Atceros, kad uz ielas sarunājāmies zīmju valodā, mūs bieži apsmēja – šķobījās un izmēdīja. Tas bija sāpīgi līdz asarām...

Mēs esam rīdzinieki. Mani vecāki ir ļoti strādīgi cilvēki, tagad jau pensijā. Mamma strādāja par šuvēju, tētis, kā jau padomju laikā nedzirdīgajiem ierasts, apguva kurpnieka profesiju. Bet tad viņš pārgāja strādāt uz Popova radiorūpnīcu, no tās uz VEF. Pārmaiņu laikā tētis nokļuva uzņēmumā Adam Auto, automašīnu markas Opel servisā. Ar savu attieksmi pret darbu tētis tur izpelnījās tikai pozitīvu attieksmi gan no kolēģiem, gan vadības. Tur viņu ļoti cienīja!

Es lepojos ar vecākiem, taču neslēpšu, ka bērnībā gāja visādi. Mamma raudāja, ka esmu iedomīga, kaunos par vecākiem, jo nevēlējos, lai viņa nāk uz skolu. Protams, tagad saprotu, cik mammai tas bija sāpīgi, bet tā es centos sevi pasargāt no citu aizskarošiem vārdiem, no kārtējā aizvainojuma.

Kā surdotulks strādāju kopā arī ar psihologu. Kad nedzirdīgas māmiņas, kurām ir dzirdīgi bērni, nāk ar šādām problēmām pie psihologa, tad es ne tikai tulkoju, bet pastāstu savu pieredzi un saku – bērns tā uzvedas ne jau tāpēc, ka jūs nemīl, bet gan tādēļ, ka viņam ir neērti no klasesbiedriem, jo kāds kaut ko ir pateicis, aizvainojis. Bērns ir bērns, izaugs un sapratīs, esiet pacietīgi!

Diemžēl bieži ir tā: ja kādam gadījusies negatīva pieredze ar kādu nedzirdīgo, tad cilvēks domā – tādi jau ir viņi visi! Pirms kāda laika nedzirdīgie gandrīz vai veikalā nevarēja ieiet, jo uz viņiem skatījās ar aizdomām – ka tik kaut ko nenozog.

Man pašai ar mammu tā bija – staigājam pa lielveikalu, protams, sazināmies ar zīmēm, un tad ievēroju, ka mums abām visu laiku seko apsargs. Neizturēju un pajautāju – vai ir kādas problēmas? Viņš attrauca – nē, nē! Tomēr no lielāka attāluma nepārtrauca mūs vērot. Tādos brīžos sajūta ir briesmīga. Cilvēki, arī nedzirdīgie, ir dažādi, visi taču nav vienādi!»

 

Būt kāda ausīm

«Brālis aizprecējās uz Krieviju, tagad tur dzīvo. Ar māsu man ir ļoti labas attiecības, tagad viena bez otras vairs iztikt nevaram, kaut bērnībā nebijām sirsnīgas draudzenes. Mums ar Sarmīti ir ļoti atšķirīgi raksturi. Es esmu tā aktīvā, drošā, skaļā, viņa labprātāk paies maliņā, paklusēs, noskatīsies.

Jau bērnībā māsa bija ļoti kautrīga. Atceros, kad gājām pie ārsta uz regulārajām pārbaudēm, Sarmīte nebilda ne vārda. Es labi zinu – māsa dzird un runā, bet never muti vaļā! Pēkšņi ārste saka – tas bērns taču nerunā, jāsūta uz mēmo skolu! Es atbildu, ka viņa runā gan, aiz dusmām kniebju māsai dibenā, lai beidzot kaut ko saka. Viņa spītīga – kaut sāp, klusē! Izejam no kabineta, Sarmīte uzreiz man metas virsū – ko tu kniebi?! Es pretī – bet ko tu nerunā?

Jau kā mazi bērni mēs sākām tulkot saviem vecākiem, un tas, manuprāt, nav pareizi. Jo tas iedvesa nepatiku pret tulkošanu. Tāpēc, ka situācijas nebija atbilstošas vecumam. Atceros, maziņa gāju ar mammu uz namu pārvaldi kārtot lietas. Tolaik jau nebija tādi kabineti kā tagad, visas sarunas notika pie tāda maza lodziņa. Mamma saka – pasaki, ka man vajag izziņu 22ž. Es uz pirkstgaliem knapi līdz lodziņam aizsniedzos un saku – mamma saka, ka mums vajag izziņu 22ž. Kas tur bērnam var patikt?!

Bērnībā mēs ar māsu bijām vienotas – nesaistīsim savu dzīvi ne ar nedzirdīgo pasauli, ne ar tulkošanu, nekad mūžā! Tikai ar laiku sāku saprast, ka šī prasme ir liela vērtība. Ne jau velti uzskata, ka vislabākie surdotulki nāk no nedzirdīgo vecāku ģimenēm. Kāpēc? Jo nedzirdīgo un dzirdīgo cilvēku psiholoģija ir atšķirīga. Var jau iemācīties zīmes, bet, ja neņem vērā cilvēku uztveres psihoģiskās īpatnības, nesaprot, cik pacietīgam jābūt, kā jārunā...

Protams, vienmēr ir izņēmumi, ir lieliski tulki, kas to iemācījušies jau pieauguši, bet tad tā viņiem ir sirdslieta.

Mani tulkošanā ievirzīja tētis. Viņš spēlēja nedzirdīgo teātrī un labi pazina kādu surdotulku. Laikam jau tētis bija mani tam cilvēkam saslavējis, cik labi protu zīmju valodu, jo viņš interesējās, vai es varētu tulkot kādam nedzirdīgajam biznesa kursus. Naudiņu man vajadzēja, un es piekritu. Laikam tajos kursos kāds mani ievēroja, jo sāku saņemt citus darba piedāvājumus, un tā tas pamazām aizgāja.

 Nokļuvu nedzirdīgo laikraksta Kopsolī redakcijā, kur darīju visu, arī redaktorei, kas dzirdīga, intervijas tulkoju. Saņēmu arī piedāvājumu tulkot televīzijas raidījumus. Strādāju Latvijas Nedzirdīgo savienībā, un visa dzīve grozījās ap surdotulkošanu. Tomēr tad mans sapnis bija darbs bankā. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka nav ko sapņot, ir jārīkojas!

Vienīgi surdotulkošana televīzijā palika, no tās nespēju atteikties, bet aizgāju strādāt uz banku. Taču es esmu tāds cilvēks, kurš nespēj atstāt tukšu vietu, man ir jābūt drošai, ka arī pēc manis viss notiks, kā nākas. Tāpēc gāju aprunāties ar māsu. Sarmīte tolaik jau bija atgriezusies no laukiem, kur beigās dzīvoja viena ar trijiem bērniem. Viņa strādāja veikalā un par surdotulkošanu pat dzirdēt negribēja – nē, nē, tas neesot viņai piemērots darbs!

Ierosināju, lai māsa paņem atvaļinājumu, mēnesi pamēģina un, ja tulkošana patiešām nepadosies, varēs atgriezties veikalā. Tur gan Sarmīte vairs neatgriezās, vēl vairāk – nu jau viņas paspārnē ir visi surdotulki, jo māsa ir Nedzirdīgo savienības Zīmju valodas tulku nodaļas vadītāja.

Kas notika ar mani? Es bankā nespēju izturēt psiholoģisko spriedzi, strādājot ar cilvēkiem. Iedomājieties, cilvēks, kuram nav naudas, nāk to aizņemties, lāgā nezinot, kā kredītu atdos, tev aizdevums jāatsaka, un tas viss notiek tik emocionāli... Reizi gadā valsts surdotulki pulcējas uz tikšanos, kur pārrunā savas lietas. Aizgāju turp un sajutos tik labi! Kā jau pie savējiem.

 Jā, man vajadzēja pamēģināt strādāt bankā, lai saprastu, ka tas darbs nav man piemērots, lai es gadiem nedomātu – vai, kā es gribētu tur būt! Taču nolēmu atgriezties vidē, ko pazīstu kopš bērnības. Ja jau esmu dzimusi nedzirdīgo ģimenē, tad tā ir mana misija – būt nedzirdīgo ausīm, būt tiltam starp divām pasaulēm – skaņu un klusuma. Turklāt pārliecinājos, ka jādara darbs, kas patīk. Un man tulkošana patīk! Kaut, protams, ir dažādas situācijas, bijušas arī asaras, vēlme rakstīt atlūgumu, un tomēr...»

 

Bankrots vai bankomāts?

«Tulkojot ziņu raidījumus, es esmu ļoti labi informēta par visu, kas notiek. Tas man ļoti noder pamatdarbā, kad vadu informācijas dienas nedzirdīgajiem,» stāsta Brigita, kas tagad ir Latvijas Nedzirdīgo savienības Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja. «Manā paspārnē ir psihologi un sociālie rehabilitētāji.

Mums ir deviņas pakalpojumu sniegšanas vietas reģionos. Agrāk jau par savām problēmām nedzirdīgie nerunāja, bet tagad to dara. Šķiršanās, bērnu audzināšana, pabalsti, bezdarbs, slimības – viss dzīves spektrs. Un man tam visam jādzīvo līdzi. Atbrauc satraukusies tantiņa no laukiem – pagalam, nozaga pensiju, pazuda, vairs nebūs naudas, jāiet uz Lāčplēša ielu! Pagāja krietns laiks, kamēr tikām skaidrībā. Izrādās, ciematā nozagts bankomāts, un pensionāre pārbijās, ka līdz ar to ir nozagta viņas pensija, jo nesaprata, ka naudu var izņemt jebkurā citā bankomātā.

 Modernās tehnoloģijas veciem cilvēkiem rada grūtības, un tad rodas pārpratumi, kas pacietīgi jāatšķetina. Cilvēks parāda zīmi bankrots, kaut patiesībā grib teikt – bankomāts, vai arī – man internātā sacīja, domādams par internetu.

Patiesībā grūtāk ir iztulkot to, ko nedzirdīgais saka dzirdīgajam, nevis otrādi. Jo cilvēkiem ir atšķirīgs izglītības līmenis, katrai paaudze sava pieredze un arī zīmes, mūsdienās nemitīgi nāk klāt jauni jēdzieni. Vai gan pirms gadiem mēs runājām par teroraktiem, Islāma valsti, lidmašīnu katastrofām, melnajām kastēm, aifoniem?

 Turklāt dažādos novados atšķiras zīmes. Piemēram, Liepājā vārdu pabalsts rāda citādi nekā Rīgā. Un atkal var rasties pārpratumi. Tāpēc, kad no reģioniem sabrauc kopā tulki, mēs vienmēr pārrunājam – kā jūs rādāt to un to?

Surdotulks jau nav tikai tulks, viņš vienlaikus ir arī konsultants, psihologs, advokāts un sociālais darbinieks. Mēs tulkojam visu, kaut Rietumos pastāv specializācija pa nozarēm. Tā ir liela atšķirība, piemēram, tulkot vizīti pie ārsta vai pie notāra. Nedzirdīgajiem surdotulks ir pirmais cilvēks, pie kā viņi iet pēc palīdzības.

Jo pēc pieredzes zinām, kur jāiet, kurš speciālists palīdzēs problēmu atrisināt. Bieži vien ejam līdzi tulkot, kaut cilvēks varētu visu nokārtot viens – rakstot zīmītes. Taču, kad nedzirdīgais aiziet uz kādu iestādi, pirmkārt, ne visur vēlas ar viņu sazināties rakstveidā. Tas prasa laiku un pacietību! Protams, vienkāršāk, ja līdzi ir tulks. Otrkārt, ne visi dzirdīgie saprot nedzirdīgo uzrakstīto. Tas tāpēc, ka zīmju valodas un latviešu valodas gramatika ļoti atšķiras. Kaut gan ir gadījies arī tā, ka dakteris vispirms izraida surdotulku no kabineta, bet pēc tam nespēj ar pacientu saprasties.

Tas, ka jātulko dažādās situācijās, pilnīgi atšķirīgās dzīves jomās, ļoti bagātina manu pieredzi. Es tik daudz ko uzzinu! Pirms gadiem man vajadzēja tulkot autokursos. Tulkoju un domāju – bet kāpēc es pati nevarētu mācīties un nolikt tiesības?! Tā tiku pie autovadītājas apliecības un jau gadiem vadu mašīnu.»

Nenociešos un pajautāju Brigitai, vai nedzirdīgie cilvēki no sejām nenolasa to, ko mēs labprātāk paturētu noslēpumā? Viņa piekrīt: «Jā, nedzirdīgie cilvēki ir ļoti vērīgi, tāpēc viņi pamana ļoti daudz emociju, ko mēs gribētu apslēpt, nolasa apkārtējo patieso attieksmi, arī vārdos nepateikto nepatiku. Nezin kā, bet nedzirdīgie intuitīvi jūt, ja apkārtējie sarunājas par viņiem. Tiesa, reizēm viņi arī pārprot.»

 

Savas zīmes

«Reizēm mēs ar māsu zīmju valodu izmantojam šādi – stāvam katra savā ielas pusē un sarunājamies! Tā speciāli saviem bērniem zīmju valodu neesmu mācījusi, tas notiek pašsaprotami. Dzīvoju kopā ar vecākiem. Ienāk meita un pajautā, kā lai omei kaut ko pasaka. Parādu, viņa aiziet un tiek galā. Reizēm meitai jautāju – varbūt iesi mācīties par surdotulku? Viņa atbild – nē! Kaut gan skolā draudzenēm samācījusi zīmju valodas alfabētu, un tad nu, viltnieces, cita citai rāda priekšā pareizās atbildes.

Savukārt mammai saku – ja gribi, lai mazbērni ar tevi sarunājas, māci viņiem zīmes! Taču dēlam un meitai, arī māsas bērniem, tā nav problēma, viņi ar vecvecākiem labi saprotas, pat savas zīmes izdomājuši. Man ir divi bērni, māsai – četri. Priecājos, ka arī viņi turas kopā.

Tā sagadījies, ka abām ar māsu mums ir otrās laulības. Es tikai pagājušajā gadā apprecējos otrreiz, tāpēc daudzi vēl nav pieraduši pie mana jaunā uzvārda. Sākumā, kad iepazināmies internetā, neteicu, ka mani vecāki ir nedzirdīgi.

 Biju dzirdējusi par sliktu pieredzi, ka, uzzinot šo faktu, attiecības tiek izbeigtas. Bet tad es nodomāju – kāpēc tas jāslēpj? Ja ir īstais, tad viss būs OK, ja nē – pats vainīgs! Pirmajās reizēs, satiekoties ar maniem vecākiem, bija tāds kā mulsums, taču tagad viņi visi lieliski saprotas.

Reizēm es vakarā no televīzijas zvanu un saku vīram, lai aiziet pajautāt manai mammai, kas man ir jānoskaidro, un viņš mierīgi to izdara. Kad bija pagājis kāds laiks, vīram jautāju, kādas viņam bija sajūtas, iepazīstoties ar maniem vecākiem. Viņš teica – nekad nebiju tādus cilvēkus saticis, sākumā bija neliels šoks, bet man jau nav jādzīvo kopā ar taviem vecākiem, es taču dzīvoju ar tevi.»

 

Griezt maizi, matus, krūmus

«Zīmju valodas tulks – tā ir profesija, ko Latvijā iespējams apgūt, tiesa, tikai vienā mācību iestādē, un tā ir Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) koledža Jūrmalā. Jāmācās divarpus gadus, taču es saku – ar šo laiku nepietiek, pēc tam ļoti daudz vēl jāapgūst pašmācības ceļā. Lai apgūtu valodu, nepietiek ar zīmju iekalšanu.

 Ir tik daudzas nianses! Vienam vārdam var būt daudzas zīmes. Piemēram? Griezt var matus, maizi, krūmus, papīru, un tas taču ļoti atšķiras, vai ne? Tāpēc zīmju valodu jāturpina nepārtraukti pilnveidot. Arī es ar savu nu jau lielo pieredzi nemitīgi to daru.

Jāteic, ka interese par šīm mācībām ir samērā liela, jo tas ir kaut kas jauns un interesants. Iesāk mācīties daudzi, taču jau pēc pusgada daļa pārtrauc. Tas nav tik vienkārši, kā izskatās. Lai būtu patiešām labs zīmju valodas tulks, nepietiek ar to, ka iemācās tikai plikas zīmes.

 Cilvēkam, kas vēlas kļūt par labu, cienītu un pieprasītu surdotulku, tam jābūt ne tikai darbam, bet jākļūst par sirdslietu vai dzīvesveidu. Turklāt jābūt apveltītam ar kādu dabas dāvanu – plastiskām rokām, jo zīmju valoda ir ļoti plastiska. Kad iepazīstamies ar tiem, kas interesējas par zīmju valodas apguvi, vienmēr skatāmies uz rokām. Ja tās ir plastiskas un vēl būs pacietība, uzņēmība un interese, tad iemācīsies. Bet ja rokas ir stīvas, kokainas, tad ies ļoti grūti.

To gan varu teikt no sirds – surdotulka profesija ir ļoti interesanta, tajā nav rutīnas. Kad tulkojam mācību iestādēs, mācies līdzi studentam, kad tulkojam semināros un kursos, aizvien uzzinām ko jaunu. Visu laiku ir jāmācās līdzi, lai prastu to izstāstīt zīmju valodā, turklāt sinhroni ar runātāju.

Taču profesijai ir arī cita puse – tā ir viena no psiholoģiski smagākajām. Jo mēs jau nedzirdīgajam cilvēkam esam ne vien tulks ar dzirdīgo pasauli, bet zināmā mērā uzticības persona, no kuras gaida daudz vairāk nekā tulkošanu vien. Tu nevari vienaldzīgi tulkot, tev ir arī jāpalīdz, jo cilvēki gaida palīdzību.

 Emocionāli smagi ir tulkot tiesā – gan laulības šķiršanu, gan krimināllietas. Gadās, ka pēc sprieduma nolasīšanas nedzirdīgais cilvēks pārmet, ka saņēmis, viņaprāt, pārāk smagu sodu... tulka dēļ! Ļoti labi atceros dēla astoņpadsmito dzimšanas dienu. Pēkšņi piezvanīja no policijas un lūdza ierasties tulkot. Teicu, ka nevaru, dēlam jubileja, bet mani pierunāja, sakot – tikai uz stundiņu! Atgriezos pēc desmit stundām...

Arī uz konsultācijām pie psihologa cilvēki jau neiet prieka pēc, un es tulkojot visām tām emocijām dzīvoju līdzi. Psiholoģei obligāti jāiet uz supervīzijām, lai sevi pasargātu, bet tulks?! Viņa reizēm pēc smagas konsultācijas saka – Brigita, bet kas tavā galvā notiek?!

Es saku – mans relakss ir televīzijas ekrāns! Tur es tiešām jūtos lieliski. Pa šiem gadiem, kopš piedalos tiešraidēs, esmu iemācījusies koncentrēties, dzirdēt runātāju, sinhroni tulkot. Reizēm šķiet, ka spēka vairs nav, bet vakarā vēl jāiet uz televīziju... Taču tur ir tik interesanti, ka bez šīs dienas daļas es vairs savu dzīvi nespēju iedomāties.»

 

Ievas Andersones foto


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas