Search form

16.08.2019

Drukāt

Tēlnieci Aneli Baluli pieminot

Photo

Jūnija sākumā Gārsenes pilī pulcējāmies pasākumā, lai 110 gadu jubilejā godinātu divas vietējās mākslinieces – gleznotāju Irmu Vīksni un tēlnieci Aneli Baluli – kaimiņienes, kuras šķīra Bērzupīte starp Gārsenes un Prodes pagastu.


Anele Balule (Baļuļs) dzimusi 1907. gada 2. jūnijā (nevis 1909. gadā, kā ir uz viņas kapa plāksnītes un Subates katoļu baznīcas vēsturē, ko pēc pasākuma noskaidroju dzimtsarakstu arhīvā). Vēl ģimenē bija divi brāļi un divas māsas. Anele piedzima kurlmēma, taču bija apveltīta ar talantu un lielām darba spējām. Anele radīja brīnišķīgus darbus – ģipša atlējumus, statujas, statuetes un citus darbus no koka un metāla, kas ir redzami Nīcgales, Sventes, Bebrenes, Aknīstes, Subates, Rubeņu un citās baznīcās Latvijā un Lietuvā.

Subates katoļu baznīcā lielā altāra antipedijā ir viņas kokgriezumā veidots attēlojums «Svētais vakarēdiens» pēc Leonardo da Vinči gleznas, bet uz abiem sānu altāriem novietotas viņas darinātās dievmātes un Jēzus Kristus statujas.

Rubeņu katoļu baznīcā abos altāra sānos ir mākslinieces veidotie eņģeļu tēli. Jāpiebilst, ka viņas radinieks bija prāvests un tēlnieks Antons Rimovičs (1865–1933), kurš Rubeņu draudzē kalpoja no 1931. līdz 1933. gadam. Varētu būt, ka kādas prasmes Anele guvusi no viņa.

Mākslinieces veidotie divu eņģeļu tēli centrālā altāra sānos Rubeņu katoļu baznīcā. Foto no www.foto.eks.lv

A. Balule piedalījās mūsu un kaimiņu katoļu baznīcu restaurācijā. Subates, Gārsenes, Aknīstes, Vilkupes, Emsiņu un citās apkārtnes kapsētās Latvijā un Lietuvā ir meistares lietie pieminekļi un apmales. Viņa darīja visus lauku vīriešu darbus, prata apkalt zirgu, labot apavus u.c.

A. Balule mirusi pirms 40 gadiem – 1979. gada 31. martā, apbedīta Subates vecajos kapos.

Bijušā kaimiņa Alberta Kreņevska (dz. 1945. g.) atmiņas: «Anelei Balulei bija cieša sadarbība ar prāvestu Antonu Rukmani (1896–1976), kurš Subates katoļu draudzē kalpoja 1948. – 1963. g., bet nelegāli vēl dažus gadus pēc aresta un viena gada spaidu darbos. Viņa prāvestu ļoti cienīja, uzskatīja par savu garīgo tēvu un vienmēr centās izpildīt katru viņa lūgumu. Tagad Subates katoļu dievnamā redzamās Krusta ceļa 14 stacijas (Kristus ciešanu ceļa attēlojums ciļņa tehnikā) arī ir A. Balules pieliktā darba liecinieces. A. Rukmaņa lūgta, viņa restaurēja staciju ciļņus, atjaunoja krāsas, salaboja rāmjus, deva Krusta ceļam jaunu vizuālo skatu. Man bija tas gods palīdzēt atjaunotās stacijas salikt kravas mašīnā, lai no viņas mājām tās aizvestu uz Subati. Liekas, tas bija 1964. vai 1965. gadā.»

Bijušās kaimiņienes Amālijas Ozoliņas, dzim. Sprindžukas (dz. 1937. g.) atmiņas: «Anele Balule piedzima un mūžu nodzīvoja Prodes pagasta «Vārnās», netālu no Gārsenes pagasta robežas.

Dievs un daba viņai nebija devuši dzirdēt un runāt, bet apveltījuši ar mākslinieces talantu, asu prātu, izdomu un sievietei neraksturīgu fizisku spēku. Prata un labprāt strādāja visus vīriešu darbus. Sieviešu darbi bija sveši. Nekad neredzēju adām vai lāpām zeķi, lakatu galvā redzēju tad, kad jau gulēja zārkā. Galvā berete, ziemā ausaine. Satiksmes līdzeklis – velosipēds, vēlāk mopēds. Neparasti strādīga un akurāta.

Vecākais brālis viņu bija iekārtojis kurlmēmo skolā Rēzeknes apriņķī. Tur bija iemācījusies glītā rokrakstā uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu, arī vārdu «Subate». Savā valodā arī mēģināja izrunāt vārdus «Subate» un «māsa», jo māsa bija viņas uzticības persona lielāko mūža daļu. Skolā neiedzīvojās un kategoriski pieprasīja, lai ved mājās.

Mājas priekšā stāvēja divas ģipsī veidotas statujas – Dievmātes Marijas un Jēzus Kristus. Laika gaitā Dievmātes statuju uzstādīja pie mātes kapa Subates vecajos kapos. Nevaru apgalvot, bet liekas, ka arī otru statuju aizveda un uzstādīja pie tēva kapa. Mūsu mājās bija neliela Dievmātes Marijas statuete. Tā esot bijusi izbrāķēta, jo viņai bija problēmas ar pareizu ķermeņa daļu proporciju noteikšanu. Kā tapa veidojums ģipsī, neredzēju.

Mūsu un Baluļu mājas bija gandrīz blakus. Bērnībā bez īpašas atļaujas drīkstēju ciemoties kaimiņu mājā. Aņeļai (tā viņu sauca gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē) mazā klētiņā bija ierīkota darbnīca. Ļoti bieži viesojos klētiņā un vēroju viņas darbošanos. Nekad netiku raidīta prom, ja ievēroju viņas noteikumus. Nedrīkstēju pieskarties nevienam priekšmetam un instrumentam. Atļāva stāvēt pavisam tuvu klāt un vērot darbošanos, ja stāvēju gandrīz vai nekustīgi. Apbrīnoju viņas pacietību, kā varēja izturēt manu klātbūtni.

Bērnībā man piederēja kokā grebta lelle. Vecāki teica, ka rokas un kājas ķermenim bija piestiprinātas ar viņai vien zināmu paņēmienu ar aukliņu. Vēlāk pēc daudziem gadiem manām meitām piederēja koka šūpuļzirdziņš. Sirms kumeliņš ar tumšākiem lāsumiņiem, linu asti un krēpēm. Vēl nesen mana meita atcerējās to un nožēloja, ka nemācējām saglabāt nākamajām paaudzēm.

Pēdējā kara ziemā Ziemassvētkos kaimiņus pārsteidza čigāni ar Aņeļas darinātajām maskām. Bija āzis, kurš parādīja mēli, un stārķis, kurš klabināja, kad tos paraustīja aiz aukliņas. Īpaši nepievilcīga bija vīrieša maska – ar gariem zobiem un briesmīgu sejas izteiksmi, mazliet pievilcīgāka – sievietes maska. Tā vēl saglabājusies manas ģimenes īpašumā un būs dāvinājums Gārsenes muzejam.

Stikla pudelēs no sīkām detaļām viņa iemontēja nelielas statuetes, arī krustā sistā Pestītāja tēlu. Varbūt kādās mājās kāda ir saglabājusies? Atceros Jēzus kapa maketu – lejā akmeņi, krusts, pie krusta pieslietas mazas kāpnītes, viss precīzi savienots un stabili turējās kopā. Kā šo mākslas darbu darināja, nevienam nerādīja.

Padomju laikā varas pārstāvji Aņeļai pasūtīja divus kokā grebtus ģerboņus. Labi atceros Latvijas PSR ģerboni, iespējams, ka otrs bija PSRS ģerbonis.

Viņa veica arī restaurācijas darbus gan tuvākas, gan tālākas apkārtnes baznīcās Latvijā un Lietuvā, arī Lukštu baznīcā.

Aņeļas tēvs Antons bija azartisks kāršu spēlmanis. Svētdienu pēcpusdienās viņu mājās pulcējās kāršu spēlmaņi no tuvākās apkārtnes. Kāršu spēlē vienmēr piedalījās arī Aņeļa. Vēlāk spēlējusi arī dambreti.

Aneles Balules kokgriezumā veidots attēlojums «Svētais vakarēdiens» pēc Leonardo da Vinči gleznas lielā altāra antipedijā Subates katoļu baznīcā.

Viņai patika citus izjokot. Ja tas izdevās, tad sirsnīgi smējās. Bija izgatavojusi divas nelielas kastītes. Ja vienas vāciņu stingrāk parāva, izlēca čūskas galva, kurai mēles galā bija maza nagliņa, ja priekšā trāpījās pirksts, tad «dzēliens» bija neizbēgams. Otrajā bija glīti sarindoti papirosi, ko viņa piedāvāja. Kā kāds ņēma papirosu, tā no kastītes, kustinot rociņas, izlēca velniņš ar sarkanu galvu.

Darīja tādus praktiskus darbus, kādi nebija ierasti pat vīriešiem, varēja apkalt zirgu, nogriezt vīriešiem matus, taisīja bisēm laides. Cilvēki no tuvākas un tālākas apkārtnes nesa labot gumijas apavus un velosipēdu kameras. Pēckara gados lēja betona kapu apmales un pieminekļus. Vēl šobrīd daudzi labi saglabājušies Gārsenes un apkārtnes kapos.»

Pie «Vārnu» mājas sēž Anele ar dievmātes statueti rokās, stāv māsas bērni (no kreisās) Jānis, Veronika un
Andrejs, aiz viņiem tēlnieces darinātā dievmātes statuja (1950.-to g. 2. puse).

Aneles māsas Sofijas dēla Jāņa Vindžanova (dz. 1952. g.) atmiņas: «Mūsu ģimene dzīvoja kopā ar mammas māsu Aneli vectēva celtajā mājā «Vārnās». Viņa ļāva skatīties, kad izgatavoja no koka vai ģipša statujas un citus darbus baznīcām, arī visādus ķiņķēziņus – zirgus, kazas, mērkaķīšus u.c. Vairāk to darīja virtuvē vai savā istabā. Atceros, kad biju vēl neliels puišelis, tas varēja būt ap 1960.-to gadu, ka Anelei istabas garumā bija dēlis, kurā viņa visu ziemu greba 12 apustuļu tēlus. Mācītāji bieži brauca pie viņas, pasūtīja darbus. Kolhoza laikā Anele kopā ar manu mammu gāja vākt sienu, siet rudzus, raut bietes. Viņai bija vīrieša spēks, darīja visus darbus uz lauka, mežā, kūtī, kāva cūkas, taisīja un laboja darba rīkus, lika koka grābekļiem zarus utt. Savā mūžā izgatavojusi ļoti daudz kapu pieminekļu un apmaļu. Tos taisīja tikai siltajā laikā. Kad biju lielāks un atnācu mājās pēc armijas, palīdzēju liet kapu virsas. Viņai visapkārt bija draugi, sapratās ar žestiem. Atceros, ka brīvos brīžos ar viņu spēlēju kārtis vai dambreti. Anele bija laba zīmētāja, ar vienu zīmuļa vilcienu varēja uzzīmēt vīrieša profilu vai kādu dzīvnieku, patika zīmēt karikatūras. Man no viņas par piemiņu palikušas fotogrāfijas un daži darba rīki.»

Anele Balule ir pelnījusi, lai viņas vārds un darbi tiktu saglabāti nākamajām paaudzēm, lai viņa kalpotu par piemēru, kā cilvēks, kurš, būdams nedzirdīgs, var attīstīt citas maņas un radīt lielas un paliekošas vērtības.

P. S. Liels paldies Ausmai Bērziņai par sadarbību!
 

Edīte PULERE

Pārpublicēts no laikraksta "Brīvā Daugava" 13.08.2019


Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas