Search form

15.12.2010

Drukāt

Sabiedrība netic, ka nedzirdīgais var dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi…

Ziedojiet piectūkstoš latu, lai bērniņš varētu dzirdēt... Pazīstami, vai ne? Sevišķi Ziemassvētku laikā. Bet cik bieži parādās aicinājums ziedot šos latus izglītībai, kas ļautu dzīvot piepildītu dzīvi arī nedzirdīgiem?


Izlasot par kādu bērnu, kam veiktas piecas sarežģītas operācijas pilnā narkozē un jāsakrāj nauda vēl divām, lai varētu dzirdēt,  šķiet, ka ne jau tikai līdzjūtības dēļ tiek ziedota nauda nedzirdīgajiem. Lielā mērā tas darīts tādēļ,  ka nav sapratnes un vēlmes pieņemt sabiedrībā cilvēkus, kas nedzird.

Nedzirdīgie ir pierādījums tam, ka var būt cilvēki, kuri uztver pasauli citādi. Sabiedrībā daudziem vēl joprojām viņi ir «kurlie» vai pat «kurlmēmie», un tas ir pilnīgi absurds apzīmējums. Viņi sarunājas, viņi nolasa no lūpām citu teikto,  un arī paši iemācās runāt: vai tas ir kurlums vai mēmums?

Bet sabiedrības dzirdīgā daļa joprojām netic, ka nedzirdīgais var dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi (kā gan tas būtu iespējams, ja viņš ir tik... citāds?), tādēļ  ir gatava maksāt par to, lai nodrošinātu viņam iespēju būt tādam pašam kā citi.

Bet pavisam nesen nedzirdīgā rakstniece Sabīne Englanda  ziedojumos savāca vairāk nekā tūkstoš dolāru. Nē, ne operācijai vai dzirdes aparātam. Savas pirmās īsfilmas uzņemšanai. Sabīne ir labs piemērs nedzirdīgajiem, bet ikdienā savu nedzirdību viņa īpaši neuzsver. Viņas daiļradē nedzirdība parādās reti, bet mazbudžeta īsfilmas viņa uzņem kā mēmo kino, satriecoši un ar dzēlīgu humoru.

Tāpat arī ar neredzīgajiem: automātiski pieņemts, ka viņu vienīgā prasme ir klūdziņu grozu pīšana savā dzīvoklītī vai tml. nodarbes. Bet neredzīgās Stefānijas Grīnas grāmatā mazāk rakstīts par ikdienas dzīves problēmām,  vairāk par darbu un hobijiem –  glezniecību, ceļošanu, klubu apmeklējumiem. Viņas pārliecība – ja kāds viņai iedotu naudu operācijai, kas labotu smagās redzes problēmas, to viņa ieguldītu citādi, savai izglītībai. Jo neredzīgums ir daļa no Stefānijas dzīves, kas ir laba tāda, kāda ir.

Latvijā, domājot par , piemēram, nedzirdīgu bērnu, šķiet humānāk censties viņu pielīdzināt sabiedrībai, nevis pielāgot sabiedrību un vidi bērnam. Bet tādi bērni dzims vienmēr, un ne visiem varēs nodrošināt operāciju.

Varbūt vērtīgāk nākamo skaļo labdarības pasākumu veltīt nevis nedzirdīgo un neredzīgo bērnu operācijām, bet mūsdienīgas izglītības iespēju un piemērotu palīglīdzekļu nodrošināšanai, lai viņi varētu dzīvot piepildītu, laimīgu dzīvi tādi, kādi ir, nevis tādi, kādus mēs viņus gribētu redzēt?

Pārstāsts no I. Melgalves
publikācijas žurnālā „IR”, 2010, 15. nr.

Atpakaļ

Uz augšu


Video ziņas

Jauniešiem

LNS kapitālsabiedrības


LNS biedrību interešu grupas