Žurnāliste: Sveicināti, skatītāji. Katru dienu mēs savā starpā sazināmies ar dažādu saziņas līdzekļu starpniecību. Ieklausāmies mūzikas skaņās un baudām dzīvi tādu, kādu to mums dod iespēja dzirdēt. Tomēr katru gadu ārsti konstatē ap 150 gadījumu, kad piedzimst bērni ar dzirdes traucējumiem. Ko šādā gadījumā darīt, un kāda ir šo cilvēku dzīve, ikdiena, par to šodienas raidījumā.

Latvijas Nedzirdīgo savienība ir lielākā nedzirdīgo cilvēku organizācija Latvijā. Šobrīd var vērot aktivitāšu nodarbības. Šeit tiek īstenots daudz mērķu, lai šiem cilvēkiem palīdzētu integrēties sabiedrībā. Lūdzu, pastāstiet par  mērķiem, kas šeit tiek īstenoti?

Arnolds Pavlins: Latvijas Nedzirdīgo savienība realizē patiešām ļoti iespaidīgu projektu, kurš sastāv no 14 dažādām aktivitātēm. Tā  mērķis – integrēt nedzirdīgos cilvēkus sabiedrībā.

Pirmais – iekļaut viņus nedzirdīgo kopienā; otrais – arī dzirdīgo sabiedrībā, to skaitā  darba tirgū. Strādājam ļoti daudz, visā Latvijā, lai sasniegtu šo mērķi nākamā gada beigās.

Žurnāliste: Kāds ir  rezultāts, to mēs šobrīd redzam. Bet kā to novērtē nedzirdīgie  cilvēki, kādas iespējas viņiem dzīvē tas sniegs?

Arnolds Pavlins: Kad organizējām šo projektu, vispirms domājām, kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri visvairāk atstumti, kuri nepiedalās dzirdīgo sabiedrības un nedzirdīgo sabiedrības notikumos, kuri paši pilnībā izolējušies.

Viena no mērķgrupām bija nedzirdīgie cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Ar šo kontingentu Latvijā līdz šim neviens nestrādāja. Man ir liels gandarījums un prieks, ka šos cilvēkus sameklējam, burtiski izvelkot no mājām, dziļiem laukiem, un iesaistām projekta aktivitātēs. Viņu ir gandrīz jau 90 cilvēku. Tas ir milzīgs skaitlis un savā ziņā mūsu panākums.

Žurnāliste: Savienība sevi   pierādījusi jau kopš dibināšanas 1920. gadā. Agrāk nedzirdīgie cilvēki bija izolēti un savu sāpi paslēpa mājās,  bet vai šobrīd viņi kļuvuši atvērtāki?

Arnolds Pavlins, LNS prezidents: Liekot  roku uz sirds, varu pateikt –   jā par cilvēkiem, kuri piedalās projektā „Klusuma pasaule”. Daudzi no viņiem, kuri reti vai pat nemaz nepiedalījās, tagad paši meklē ceļu uz līdzdalību. Tas ir milzīgs panākums.

Mūsu sabiedrībā notiek diskusijas,  pārrunas par to, ko mums dod Eiropas Savienība. Domāju, ka nedzirdīgo sabiedrībā šādas diskusijas nav, jo mūsu cilvēki jūt, redz un izmanto tās iespējas, ko piedāvā Eiropas Savienība. Mums tas ir ļoti liels pluss. Esmu pateicīgs visiem  cilvēkiem, kuri strādā šajā projektā ne tikai pie mums, bet arī Labklājības ministrijā, Finanšu ministrijā visiem,  kuri palīdz realizēt šo projektu, tas ir grūts un sarežģīts darbs.

Žurnāliste: Latvijas Nedzirdīgo savienības ietvaros darbojas KC „Rītausma”, kur  notiek daudzas un dažādas aktivitātes visu paaudžu cilvēkiem – dzirdes invalīdiem. Kā jūs no savas puses komentētu tieši tās aktivitātes, kuras notiek, un ko  šeit ikdienā darāt, lai piepildītu šo cilvēku dzīvi?

Brigita Aldersone: KC „Rītausma” vadītāja: Mums šeit ir lielākais kultūras centrs Latvijā, kurā notiek daudz pasākumu ( latviešu tradīciju pasākumi, tematiskās dienas, utt); pulciņi (jauniešu deju kolektīvs, teātra drāmas pulciņš, vecāka gadagājuma sieviešu kolektīvs). Pagājušajā gadā notika melodeklamāciju konkurss, un šis mūsu šovs ilga pusgadu, bija ļoti liela atsaucība – ap 400 skatītāju, piedalījās 12 pāri. Tas, ka cilvēki nedzird, nenozīmē, ka viņi nemīl dziesmu vai neizjūt mūziku, jo šovs parādīja, ka viņi to var darīt. Tāpat nedzirdīgie cilvēki spēlē teātri, un  tas izpaužas daudz emocionālāk, jo tiek pasniegts ar kustībām, zīmēm, mīmiku, kas to padara daudz krāšņāku.

Šobrīd mums notiek teātra šovs, jo nedzirdīgajiem ļaudīm ļoti tuva ir teātra māksla, viņiem patīk spēlēt dažādas etīdes. Šovs dod iespēju radoši domāt, meklēt idejas un sevi parādīt. Ir doma to parādīt plašākai publikai – esam pieteikušies uz starptautisko teātra festivālu Igaunijā, cerams,  tur uzstāsimies.

Bieži vien nācies praksē dzirdēt, ka ģimenei tas ir biedējoši, ja piedzimis bērns ar dzirdes traucējumiem. Es gribētu teikt, ka nav jābaidās, bērnudārzi un skolas ir nodrošināti, kultūras iespējas sevi attīstīt arī ir, vienkārši jāmeklē informācija.

Žurnāliste: Latvijas Nedzirdīgo savienībai ir savas Informācijas centrs, Rīgā, Jāņa sētā 5. Šeit notiek cilvēku informēšana un atrodas arī laikraksta „Kopsolī” redakcija. Kā jūs nodrošināt informācijas telpas piepildīšanu šiem cilvēkiem?

Ilze Kopmane, laikraksta „Kopsolī” galvenā redaktore: Pašlaik īstenojam lielu Eiropas Savienības finansētu  projektu „Klusuma pasaule”. Ja agrāk mums iznāca tikai avīze „Kopsolī”, tad šobrīd nedzirdīgajiem ir iespēja saņemt mūsu sniegtās ziņas caur datortehnoloģijām. Internetā ir Latvijas Nedzirdīgo savienības mājaslapa, un jaunums ir tas, ka varam raidīt ziņas videovariantā zīmju valodā.

Žurnāliste: Šeit mēs redzam, ka pie jums darbojas jauni, spēcīgi cilvēki, kuri ar savas enerģijas palīdzību nodrošina informācijas pieplūdi.

Ilze Kopmane: Jā, tieši tā, mēs lepojamies, ka mums ir saliedēts darba kolektīvs. Darbojas jauni, izglītoti puiši, kuri, paši būdami nedzirdīgi, vislabāk arī spēj šo informāciju nodot saviem biedriem.

Žurnāliste: Un tas ir kā pierādījums šiem cilvēkiem, ka ir iespēja integrēties sabiedrībā un palīdzēt sev līdzīgiem cilvēkiem.

 
Ilze Kopmane: Man ir liels prieks arī  pavēstīt sabiedrībai, ka nedzirdīgie jaunieši beidz augstskolas, pēc tam strādā skolās par skolotājiem vai arī darbojas citviet, piemēram, sociālajā jomā.

Žurnāliste: Ko jūs varētu ieteikt tām ģimenēm, kurām viņu piederīgais vai bērns ir ar dzirdes traucējumiem?

Ilze Kopmane: Pašiem jāinteresējas par iespējām, tās  ir dotas, var mācīties, studēt. Valsts pirmo reizi piešķīrusi subsidējumu surdotulkiem augstskolās, kurās mācās nedzirdīgi cilvēki, līdz šim tas tā nebija, jaunieši cīnījās paši.

Žurnāliste: Šobrīd atrodamies labdarības fondā ABLV, kurš savas darbības laikā  palīdzējis daudzām latviešu ģimenēm. Kāda ir šī palīdzība, kuru sniedzat ikdienā ģimenēm.

Inga Skrastiņa, fonda pārstāve: Palīdzam iegādāties digitālo dzirdes aparātu ģimenēm, kurās ir bērni ar dzirdes traucējumiem,  galvenokārt tādām, kuras pašas to atļauties nespēj. Tie ir daudz labāki nekā analogie, kurus šobrīd piedāvā valsts bez maksas. Digitālais aparāts palīdz labāk saklausīt skaņas, it sevišķi tas ir labs maziem bērniem, kuri tikko sāk mācīties runāt, viņiem ar to vieglāk apgūt valodu, jo viņi pareizāk dzird skaņu.

Žurnāliste: Kā jūs šo finansējumu apgūstat, cik tas liels, un kā ģimene uz to var pretendēt?

Inga Skrastiņa: Finansējumu piesaistām no ABLV bankas ikgadējā Ziemassvētku akcijā, kuras laikā aicinām bankas darbiniekus un klientus ziedot akcijai „Palīdzēsim dzirdēt”. Tas notiek katru gadu. Parasti izdodas palīdzēt 15 – 20 bērniem. Var pieteikties fonda mājaslapā, tajā ir anketas, kuras var aizpildīt bērnu vecāki, kuriem ir trūcīgā vai mazdrošinātā statuss un nepietiek finansējuma digitālā aparāta iegādei. Lūgums pievienot norādītos dokumentus un atsūtīt uz fondu.

Sadarbojamies ar Latvijas Bērnu dzirdes centru, jo tur nosaka, kāds aparāta modelis bērnam nepieciešams, un tur  to arī uzstāda un pielāgo.

Žurnāliste: Šobrīd sabiedrībā nav nekāds mīts, ka daži santīmi tevi var nolikt aiz strīpas mazdrošinātā statusa saņemšanai.

Inga Skrastiņa: Bērni, kuri sāk mācīties runāt, viņi nevar  ilgi gaidīt, kamēr vecāki sakrās naudiņu, tāpēc droši var sūtīt pieteikumus, ja patiešām ģimene nevat atļauties digitālo dzirdes aparātu. Tiks izskatīts katrs gadījums atsevišķi, varbūt varēsim sniegt kaut kādu daļu no finansējuma vai pilnībā atbalstīsim to.

Iesaku darīt visu sava bērna attīstības labā. Esam saņēmuši pateicības vārdus no vecākiem, kuri saņēma šos aparātus, un viņi secina: pēc tam attīstības lēciens bijis milzīgs. Man pašai par lielu pārsteigumu, saņemot fotogrāfijas, redzu, ka šie bērni dzied un dejo, nav nekādu šķēršļu, lai viņi nevarētu iekļauties savu vienaudžu vidū.

Tekstu sagatavoja: Gunta Birnīte un Ilze Kopmane