22.02.2019
Pieminot LNS Goda biedri Annu Rozīti
Latvijas Nedzirdīgo savienības Goda biedrei Annai Rozītei 24. februārī apritētu 110 gadi. Jā, jā – viņa ir 11 gadus vecāka par LNS! Viņas dzīvesstāsts ir paraugs tam, kā dzirdi zaudējis cilvēks sava mūža gājumā pratis atrast noteiktu vietu sabiedrībā un aplieci¬nāt sevi kā daudzpusīgu personību dažādās darbības jomās. Tāpēc tieši viņai savā laikā (1994) izsniegta LNS biedra apliecība nr. 1.
Dzimusi 1909. gada 24. februārī Valmieras apriņķa Kauguros, no 1958. līdz 1967. gadam bija Valmieras nodaļas priekšsēdētāja. Vēl viņa bija šūšanas instruktore, amatu klases skolotāja, aktrise un dzejniece.
Anna piedzima dzirdīga, dzirdi zaudēja slimības dēļ. Pirmo reizi zīmju valodu ieraudzīja tikai Valmieras Kurlmēmo skolā, un tā viņu pirmajā brīdī nošokēja. Līdzīga pieredze ir bijusi daudziem bērniem, kuri dzimuši dzirdīgo ģimenēs un zīmju valodu pirmo reizi ieraudzījuši tikai skolā.
Tomēr viņa skolā labi iedzīvojās un vēlāk pat uzrakstīja apcerējumu par skolas gados piedzīvoto: “Tu skaistais, skaistas skolas laiks”...
Pēc skolas beigšanas strādāja vecāku mājā. 1928. gadā iesāka mācīties Gailītes privātā rokdarbu darbnīcā Valmierā un apguva rokdarbnieces iemaņas. Savas zināšanas vēlāk papildināja Rīgā, J. Meiberga piegriešanas kursos, kur apguva sieviešu apģērbu zīmēšanu un piegriešanu.
Valmieras Valsts kurlmēmo skolas šūšanas klases skolotāja Anna – pēdējās klases meitenes pašdarinātos tērpos (1948 – 1957).
Bet 1936. gadā viņa mantoja māju Valmierā un pārcēlās uz dzīvi tur. Diemžēl 1944. gadā padomju armija nopostīja lielāko daļu pilsētas un nodega arī Annas māja. Pēc četriem gadiem viņa sāka strādāt Valmieras Kurlmēmo skolā – sākumā par šūšanas un rokdarbu instruktori, vēlāk par šūšanas klases skolotāju līdz 1957. gadam.
Anna Rozīte jau 1929. gadā iestājās toreizējā Vidzemes Kurlmēmo biedrībā. Interesants fakts, ka viņa no 1938. gada darbojās 69. nedzirdīgo skautu vienībā.
No 1958. gada līdz 1967. gadam vadīja Latvijas Nedzirdīgo biedrības Valmieras nodaļu. Tajā laikā darbu ļoti traucēja tas, ka Valmieras nedzirdīgajiem nebija, kur pulcēties – nebija savu telpu.
LNB Centrālās valdes priekšsēdētājs Dāvids Lībis svinīgi pasniedz jaunā Valmieras kluba atslēgas (1962).
Pateicoties tieši A. Rozītes komunikācijas prasmei un neatlaidībai, Valmieras nodaļa 1962. gada 24. aprīlī ieguva savā īpašumā veselu māju. Šo dienu pati Rozīte uzskatīja par Valmieras nedzirdīgo biedru laimīgāko dienu.
Jaunajās telpās sāka darboties daudzi pulciņi: dramatiskais, zīmju valodas, rokdarbu, sporta un citi. Dramatiskais pulciņš devās arī viesizrādēs uz citām LNB nodaļām un Igaunijas pilsētām Tartu un Pērnavu.
A. Rozītei bija ļoti laba valodas izjūta. Tas labi redzams gan viņas rakstos, kas publicēti vēl ulmaņlaika Latvijas nedzirdīgo avīzē “Kurlmēmo Dzīve”, gan viņas dzejoļos.
Piemēram, “Kurlmēmo Dzīve” 1935. gada 11. marta numurā A. Rozītes rakstā “Vēstule manām likteņa māsām” varam lasīt:
“Vispirms griežos pie jums, kas dzīvojiet lauku klusumā, ar daudzreiz jau teiktiem vārdiem: “Mīlējiet savu dzimto zemi un paliekait pie tās!” Cik jauks ir dabas skaistums visos gadalaikos!
Bet par nožēlošanu man jāsaka, ka esmu novērojusi daudzu nedzirdīgo māsu tiekšanos pēc pilsētas dzīves. Man nācies daudzreiz piedzīvot, ka nedzirdīgie sūdzas par lauku dzīves grūtumu, garlaicību un lielo vientulību. Tomēr, ja labi pārdomā un grib dzīvi īsti saprast, tad jānāk pie slēdziena, ka tādas domas ir aplamas.
Kā var vientuļš būt, kad visapkārt smaida daba ar savu burvīgo krāšņumu? Te viļņojošās druvas ar auglīgo ražu, tur tumšzaļie meži, bērzu birzes, kalni un lejas, tur tavas dzimtenes straujās upes un mierīgie ezeri ar baltām ūdensrozēm.
Cilvēk! Ja tu savu dzimteni mīli, tad tev nekad neapniks skatīt visus tos dabas krāšņumus arvienu citādās ainās un krāsās.”
A. Rozītei patika rakstīt, ar to viņa atšķīrās no daudziem citiem nedzirdīgajiem. Viņa rakstīja avīzēm “Kurlmēmo Dzīve” un “Kopsolī”. Rakstīja gan dzejoļus, gan pārdomu rakstus, gan par Valmieras nodaļas pasākumiem, biedriem, arī par Valmieras skolas aktivitātēm.
Pirmo reizi Annas dzeja publicēta avīzē “Kurlmēmo Dzīve” – 1935. gada martā tajā publicēts dzejolis “Ziemas prieks”, tālāk “Skumjā telpā” 1935. gada jūnijā.
Vēlāk arī "Kopsolī" publicēti dažādi dzejoļi, piemēram, “Traktoristes dziesma” (1977), “Rudens noskaņa” (1988), “Nesteidzies, vasara”, “Veļu diena” (1990) un citi.
Annas Rozītes pēdējie dzīves gadi bija drūmi. Gandrīz pilnībā viņa bija kļuvusi neredzīga, dzīvoja vientuļa un nomira 1997. gada 9. novembrī.
Līga Pauniņa un Zigmārs Ungurs
Foto: no LNS muzeja
Luga “Ko teiktu vectēvs Šefudīns” (1962)
Luga “Sienas avīze” (1963)
Prezidija galds Valmieras klubā 1962. g. 1.maijā
Ekskursija uz Pērnavu (1963)
Pie Valmieras kluba arī sētai jābūt skaisti krāsotai
Sapulce (1963)
Sporta līdzjutēji
Sporta sacensību rezultāti
Pie eglītes Valmieras klubā
Annas referāts
LNB 40 gadi Valmieras nodaļā (1985)
.jpg)
Karnevāls Valmieras nodaļā (1984)
Annas portrets 80 gadu vecumā
Annas piegriezēju kursa diploms (1949)
